Ceļotmīļotājiem kovida laiks, protams, ir īsts pārbaudījums ierobežotās pārvietošanās dēļ. Arī mūsu ģimene godprātīgi maksimāli ierobežoja pārvietošanos, un ceļojumā nebija būts krietnu laiku. Ilgi domājām, vai vasarā kaut kur doties, tomēr izlēmām, ka brauksim. Viens no apsvērumiem bija tas, ka vasaras vidū saslimstība Eiropas valstīs bija nokritusies salīdzinoši zemu, turklāt mēs paredzējām braukt ar savu automašīnu un pēc iespējas izvairīties no cilvēku pilnām vietām. Šoreiz krietni lielāku piepūli prasīja arī naktsmītņu sameklēšana, jo tas tika darīts salīdzinoši neilgu laiku pirms došanās ceļā. Parasti to darām gana savlaicīgi. Līdz ar to bija zināmas problēmas atrast nakšņošanas vietas četrām personām, turklāt tā, lai maksa nebūtu kosmiski augsta. Var teikt, ka pārējo ceļojuma plānu, cik nu mums tāds vispār bija, piemērojām tieši izvēlētās galvenās naktsmītnes (tās, kurā palikām visilgāk) atrašanās vietai. Šoreiz tā bija Gorīcija – pilsēta uz Itālijas un Slovēnijas robežas.
Nakts Silēzijā
Negribējām pavadīt ļoti garu laiku automašīnā, tāpēc ceļu centāmies maksimāli sadalīt. Tiesa, iekļaujot vēl vairāk nakšņošanas vietu, braukšana izvērstos pārlieku gara. Tāpēc, kā ierasts jau citās reizēs, saņemamies un Polijai izšaujamies cauri jau pirmajā dienā, sasniedzot pirmo naktsmītni Glivicē. Pati Glivice ir viena no Augšsilēzijas rūpniecības rajona pilsētām, ko veido plaša aglomerācija. Tas aptver ogļu ieguves baseinu, kur ogļrūpniecība ir attīstījusies kopš 18. gadsimta. Mēs arī pie vienas no ogļu raktuvēm piestājam, pirmdienās gan tur ir tūristiem slēgts, bet nu vismaz uzmetam aci no ārpuses. Vēl, spontāni ielūkojoties vietējā kartē, atzīmētu kā apskates objektu ieraugām Glivices radiotorni, aprakstos tas minēts kā augstākā koka būve Eiropā (dažos avotos teikts, ka pasaulē). Arī pie tā jāpiebrauc. Pēc tam internetā izlasu, ka vietējo vidū tas tapis iedēvēts arī par Silēzijas Eifeļtorni. Tornis ir 118 metru augsts, tā būvniecība pabeigta 1935. gadā. Glivices radiotornis pazīstams arī ar tā saistību ar tā saukto Glivices incidentu – vienu no pirmajiem vācu uzbrukumiem, sākoties Otrajam pasaules karam. Jāpiebilst, ka no 1871. līdz 1945. gadam Glivice ietilpa Vācijā, pēc kara pilsēta tika piešķirta Polijai un vācu iedzīvotāji pārvietoti uz Vāciju.
Tā kā nākamā nakšņošana paredzēta jau Austrijā netālu no Grācas, garām atkāpēm Polijā un tālāk jau Čehijā īpaši nav laika. Var tikai piemetināt, ka šajā vasaras periodā Polijā saslimstība ar Covid-19 bija ārkārtīgi zema – aptuveni trīs gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju (daudz zemāka nekā tobrīd Latvijā), taču faktiski visur novērojām, ka poļi ļoti apzinīgi telpās dodas tikai maskās, lai gan nekur uz ieeju durvīm nemanīja norādes, ka maskas būtu obligātas.
Čehijā īpaši nekur nepiestājam, vien iegādājamies nepieciešamo vinjeti maksas ceļiem. Pēc pandēmijas piespiedu pauzes ceļojumos visa ģimene ir jūtami priecīga par iespēju vērot ainavas tāpat aiz auto loga, un šoreiz visa ceļojuma laikā laikam gan neatskanēja neviens: vai vēl tālu jābrauc?
Kopumā arī ir sajūta, ka transporta plūsma ir mazāka nekā citus gadus mūsu braucienos, bet ļoti iespējams, ka vienkārši tā sakritis. Turpceļā tikai pie lielajām pilsētām jūtama mazliet blīvāka satiksme, bet nekur neviena sastrēguma.
Mūsu visu iemīļotā Austrija sagaida ar pierasti skaistām ainavām, lielveikalā vēl piedāvājumā spainīši ar aprikozēm, bet mežā, kur dodamies nelielā pastaigā, no sūnām ārā spraucas gailenes, blakus pļavā pie baznīcas zvanus dimdina aitu bars. Idilliski skaisti. Arī Austrijā šķiet – visi samierinājušies ar pandēmijas klātbūtni. Šeit acīmredzot noteikts arī maskas tips, kāda jāvalkā, jo ļoti reti redz pie mums ierastās gaiši zilās medicīniskās maskas, bet auduma nevienam nemana vispār.
Līkločiem uz Itāliju
Nākamajā rītā Austrijas naktsmītnē esam spiesti atgriezties vēlreiz, jo iemanāmies tur atstāt datora vadu, taču saimniece pēc minūtēm divdesmit kopš mūsu aizbraukšanas laipni zvana ar atgādinājumu. Tā nu braucam atpakaļ un tad vēlreiz uzsākam ceļu Itālijas virzienā. Esam iecerējuši turp doties cauri Slovēnijai, šķērsojot Triglava nacionālā parka teritoriju un izbaudot ceļvežos izslavētu Vršica kalnu pāreju. Triglava nacionālā parka teritorijā 1924. gadā nodibināja dabas rezervātu, bet nacionālā parka statusu tas ieguva 1961. gadā. Vršiča pāreja sākas Kraņska Gorā (Krajnska Gora) un ved līdz Trentai. Kraņska Gora tiek uzskatīts par pazīstamāko un lielāko Slovēnijas slēpošanas kūrortu. Lai arī vasara nav topa sezona apmeklētāju skaita ziņā, iebraucot šajā apdzīvotajā vietā, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir tūristu iecienīts galamērķis – zum pilns ar cilvēkiem, un satiksme ir krietni blīva. Dodoties Trentas virzienā, tā gan samazinās.
Vršiča kalnu ceļš, kas paceļas 1611 metru augstumā virs jūras līmeņa, izveidots Pirmā pasaules kara laikā, lai varētu apgādāt austriešu armiju, kas cīnījās Sočas frontē. Kad Itālija 1915. gadā iesaistījās Pirmajā pasaules karā, Sočas upe kļuva par dabisku frontes līniju, kas stiepās aptuveni 90 kilometru garumā no Bovecas dienvidu virzienā gandrīz līdz Triestei Adrijas jūras krastā. Sočas ieleja arī ir populārs tūrisma ceļamērķis, īpaši jau tiem, kas iecienījuši laivošanu. Arī mēs tādas kompānijas redzējām, un, godīgi sakot, izskatījās apbrīnojami un galīgi ne pēc laiskas laivošanas kā Daugavā vai Gaujā. Citā dienā šajā virzienā aizdodamies arī uz Bokas ūdenskritumu (Slap Boka), kas atrodas kādus sešus kilometrus no Bovecas. Sočas ieleja ir patiešām skaista, ar klinšainām aizām un bieziem mežiem, te dabas cienītāji var pamielot acis. Toties te īpaši nav lielu pilsētu. Mūsu gadījumā tas tiek uzskatīts par plusu, jo neesam nekādi lielo pilsētu cienītāji.
Vairākas naktis mums paredzēts palikt Gorīcijā – Itālijas un Slovēnijas robežpilsētā, kas līdzīgi kā Valka un Valga katrā pusē nes citu nosaukumu. Slovēnijas pusē tā ir Nova Gorica. Mums tur izdevies noīrēt vienkārši fantastisku dzīvokli, kura saimniece Marilisa parūpējusies par visu iespējamo, kas vien viņas viesiem varētu būt nepieciešams, – pat visdažādāko veidu kafiju, saldumiem un limončello, bet dāvanā mūs sagaida pudele itāļu proseko.
Gorīcija abu pasaules karu laikā bija niknu cīņu centrs, un saskaņā ar 1947. gada Parīzes līgumu tā tika sadalīta divās daļās, atstājot daļu Itālijai un daļu Dienvidslāvijai (tagad Slovēnijai). Pilsētas ielu pasāžas un pasteļtoņos krāsotās mājas ar ziedu pilniem balkoniem ir tikušas rūpīgi atjaunotas pēc bojājumiem Otrajā pasaules karā. No pakalna, kur atrodas pils, kurai apkārt stiepjas 16. gadsimta nocietinājumi, paveras skats uz pilsētu un kalniem tās fonā.
Iespaidīgākais no kalnu ceļiem
Parasti ģimenes ceļojumiem izvēlamies pavasara vai rudens skolēnu brīvdienas, ja brīvo dienu skaits atļauj, dažkārt arī maija sākumā. Tad Eiropā vēl nav iesākusies (vai jau ir beigusies) aktīvā tūrisma sezona, nav tik daudz cilvēku, brīvāk pieejamas labas naktsmītnes un arī cenas ir krietni vien mērenākas. Kovida dēļ bija skaidrs, ka rudenī ceļot var nesanākt, tam bija vēl arī citi apsvērumi, tāpēc izbrauciens mums iekrita karstākajā vasaras periodā – jūlija beigās. Tā kā ģimenē es vienīgā esmu spējīga staigāt garākus gabalus arī karstumā, šajā ceļojumā tomēr visvairāk laika pavadām automašīnā. Savukārt dažādas publiski apmeklējamas vietas atkrīt tāpēc, ka pandēmijas laikā daļa ir slēgtas, bet arī mums pašiem nav nekāda īpašā vēlēšanās uzprasīties uz nepatikšanām (respektīvi – iespējas saslimt).
Vienā no rītiem, kad lemjam, ko pa dienu varētu padarīt, kartē noskatām kādu kalnu grēdu ar domu, ka kalnos vienmēr ir vēsāks, turklāt izbraukāt skaistus kalnu ceļus mašīnā ir komfortabli un var arī pamielot acis ar bezgala glītiem skatiem. Tajā brīdī nemaz nenojaušam, ka esam iekūlušies augstākajā kalnu ceļā Slovēnijā – Mangrt (angliski – The Mangart road). Arī šis kalnu ceļš tapis kara laikā – 1938. gadā no pavasara līdz rudenim to uzbūvēja itāļu armija. Fakts ir tāds, ka uzbrauciens sākas visai nevainīgi pa skaistu kalnu ceļu – jā, pašauru, bet nekas vēl neliecina, ka tālāk būs arvien iespaidīgāk. Vienā brīdī attopamies, ka priekšā ir barjera un blakus tai kiosks, kur tiek iekasēts ekoloģiskais nodoklis no automašīnas desmit eiro apmērā. Tiktāl esam, protams, negriezīsimies apkārt – jābrauc un jāpaskatās, kas tur tālāk mūs sagaida. Un sagaidīja viens no iespaidīgākajiem kalnu ceļiem, pa kādiem vispār braukts (un tādos ir sanācis būt ne reizi vien). Pirmkārt, jau šaurs, vienā pusē klintis, otrā – aiza. Izmainīties īsti divas automašīnas nevar, katrā vietā jāskatās, kurš padzīs savu transportlīdzekli atpakaļ vai piebrauks pie pašas klints, lai spētu viens otram tikt garām. Kalnu ceļā netrūkst arī riteņbraucēju, kas ātrā tempā traucas lejup (vai daudzkārt lēnākā mēģina braukt augšup), nepadarot vieglāku samainīšanās momentu automašīnām. Vēl iespaidīgi ir tumšie un mazie tuneļi. Pirmajā iebraucot, vispār likās, ka pazūdam melnā alā nekurienē. Bet skati visapkārt – tie, protams, fantastiski. Tiesa gan, šoferi šajā pārbraucienā jūt kārtīgu koncentrēšanās devu, jo ceļš nav divvirzienu. Sasniedzot augstāko punktu, jāgriež riņķī un jābrauc atpakaļ pa to pašu šauro un līkumaino ceļu.
Citā dienā pabraucam arī uz piekrastes pusi – Triesti, Slovēnijas piekrasti Horvātijas virzienā. Tomēr kalnu skati mums šajā ceļojumā likās visiespaidīgākie. Varbūt tāpēc, ka trakajā karstumā nav nekādas vēlēšanās pavadīt laiku pludmalē. Vērojot, kā itāļi piekrastē pie Triestes sauļojas burtiski uz katra brīvā betona un ietvju laukumiņa ceļmalā, nosmejam, ka šeit būtu īstā vieta mūsu tūrisma reklamētājiem piedāvāt vasaras brīvdienas, piemēram, Kurzemes jūrmalā. Itāļi noteikti būtu šokā par pludmali Mazirbē, kur kilometriem tālu neredz neviena cita cilvēka un laiski var sauļoties zeltainās, tīrās pludmales smiltīs.
