Pēc iepriekšējās pastaigas uz Apguldi tā vien prātā rosījās domas, kurp vēl doties tepat savas mājas tuvākajā apkārtnē. Jau iepriekš minēju, ka uz Tērvetes pusi esmu staigājusi gana daudz, bet uz citām pusēm kaut kā krietni mazāk. Tiesa gan, šoreiz tāpat noslēgumā mazu astīti aizstaigāju arī Tērvetes virzienā. Taču sākums gan ir tāds pats kā pagājušajā reizē – no mājām dodos uz Auru pusi.
Maršrutu esmu apmēram izplānojusi, un galvenā doma tajā ir, lai pēc iespējas mazāk būtu zemes ceļu. Pastaiga notika vēl pirms aukstuma atgriešanās, un, spriežot pēc zemes ceļa pie mājām, tie ir dubļaini un grūti ejami. Tieši tāpēc esmu nolēmusi Auros šoreiz griezties Krimūnu virzienā.
Stakļu bulvāris
Aurus un ceļu no Dobeles uz Krimūnām savieno nesen par Eiropas Savienības līdzekļiem izveidots asfaltēts ceļš. Kājām pa to iet vēl nav sanācis, nereti gan braukts ar mašīnu. Jau ziemā, kad reiz biju devusies garākā pastaigā uz Dobeles pusi, nodomāju, ka tur varētu iziet, bet tad sniega apstākļos tur nelikās ērti staigājams. Ceļš nav no platākajiem, un ar sastumto sniegu gar malām gājējam vietas bija pamaz. Tagad sniegs faktiski nokusis un mala ir pietiekama, lai pa to ietu, ja arī gadās dzīvāka satiksme. Jāatzīst gan, tur ejot, garām pabrauca vien pāris automašīnu.
Pasoļoju garām “Auru graudam” un, izejot no nosacītā aizvēja, saprotu, ka atkal esmu dabūjusi kārtīgu galvas izvēdināšanu, jo klajumos vēju jūt pamatīgi. Spriežu, ka pēc tam virzienā uz Krimūnām vajadzētu būt labāk – vējam vajadzētu pūst vairāk no aizmugures, lai arī precīzi to noteikt grūti, jo brīžam šķiet, ka tas stabulē no visām pusēm vienlaicīgi.
Nonākusi uz Dobeles–Krimūnu ceļa, atviegloti nopūšos, jo vējš tiešām tagad sanāk vairāk no aizmugures un iešana ir krietni patīkamāka. Pa ceļam uz Krimūnām pie sevis nosmeju par kādu nosaukumu, šilte lepni vēsta – Stakļu bulvāris.
Pašās Krimūnās ieejot, svētdienas dienā šķiet tukšs un kluss. Mana gan rosību mazdārziņos, kur, sajūtot pavasara tuvošanos, to īpašnieki veic kādus sakopšanas darbus un viegli smaržo pēc ugunskuru dūmiem.
Pagasta centrā izmetu loku pa parku pie tautas nama. Pašvaldības mājaslapā vēstīts, ka tas veidots kā atpūtas, pastaigu un piknika vieta. Parkā vietu raduši dažādu kokaugu stādījumi, ugunskura vieta, vides dizaina elementi, kukaiņu mājiņa, koka soliņi un galdiņi. Te atrodas arī brīvdabas estrāde, par kuru laikrakstā arī esam stāstījuši. Tā veidota no liekti līmētām koka konstrukcijām. Savukārt 2018. gadā parkā par godu Latvijas simtgadei pēc latviešu tautas pasaku motīviem tika izgatavotas koka skulptūras, to autori ir koktēlnieki Aigars un Ivars Rūrāni.
Stacija ar vēsturi
Pēc tam, protams, jāaizstaigā līdz Krimūnu stacijas ēkai. Pirmkārt, tas faktiski ir pa ceļam, otrkārt, pēc iepriekšējā pastaigā apmeklētās Apguldes stacijas šajā dzelzceļa līnijā liekas interesanti uzmest aci vēl vienai. Te atkal jāpiebilst, ka man kā garu pastaigu mīļotājai patiešām liktos interesanti, ja šādās vēsturiskās vai ar kaut ko īpašās vietās būtu atrasta iespēja uzstādīt kaut vai nelielas informatīvās plāksnes.
Vēsturiskie fakti par Krimūnām vēsta, ka ciems veidojies kā četru pagastu (Auru, Dobeles, Šķibes un Zaļenieku) lauku centrs 19. gadsimta beigās pie atklātās Jelgavas–Mažeiķu dzelzceļa līnijas. Krimūnu stacija ar sākotnējo nosaukumu Frīdrihshofa atvērta reizē ar visu līniju 1873. gadā. Latviski sākumā saukta arī par Lipstiem. Tieši dzelzceļa līnijas atklāšana ievērojami veicinājusi Krimūnu uzplaukumu. Krimūnu stacija līdz 1927. gadam bija Dobelei tuvākā dzelzceļa stacija. Tagadējā ēka sākta būvēt 1920. gados.
Satiksmi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā uzturēja īpašos slēgtos, zirgu vilktos ratos – diližansā. 20. gadsimta 20. gadu pirmajā pusē tas kursējis trīs reizes dienā no Dobeles uz Krimūnām un atpakaļ. Pašvaldības publicētajā informācijā atrodams kāds citāts, ko par apstākļiem stacijā 1911. gada oktobrī rakstījusi Anna Žīgure: “Nākamajā pieturā pēc Jelgavas, Krimūnās, vilciens stāv ilgāk; tvaika lokomotīve šeit papildina ūdens krājumus. Krimūnu stacija ir liela un plaša, tur ir gan restorāns, gan grāmatu veikals.” Tagad, protams, no tā visa ne vēsts. Tomēr patīkami, ka Krimūnu stacijas ēka nepieder pie pamestajām un postā aizlaistajām.
Turpat blakus pie stacijas ieraugu uzlīmi ar QR kodu un atceros, ka Dobeles novada Tūrisma un informācijas centrs šeit izveidojis aktivitāšu pārgājienu seriāla “Atrodi un uzzini!” maršrutu. Mans ceļš ved drusku uz citu pusi – dodos Auces ceļa virzienā, lai pēc tam pagrieztos uz māju pusi. Nonākusi līdz šim ceļam vēl kādu brīdi minstinos, domājot, vai neaizstaigāt arī līdz Krimūnu pagasta ciemam ar bezgala skaisto nosaukumu – Akācijas. Tomēr nolemju šo objektu atstāt vēl vienai garajai pastaigai šajā pusē. Prātā jau ir doma, ka varētu no mājām pa Auces ceļa malu atnākt līdz Akācijām, tad aiziet līdz Zaļeniekiem un cauri Tērvetei doties atpakaļ. Kilometrāžu vēl neesmu parēķinājusi, bet skaidrs, ka maz tur nebūs, tāpēc tam noteikti vajadzēs vienu pilnu dienu.
Tuvojoties Kroņauces krustojumam (kur ar Auces ceļu krustojas Dobeles–Bauskas šoseja), tomēr neizturu un savu pastaigas maršrutu nedaudz pagarinu gan. Izlemju izmest mazu loku gar mehāniskajām darbnīcām un cauri Kroņauces ciemam un tikai tad pagriezties virzienā uz mājām.
