Ceturtdienas rītā Anna Riekstiņa piedzīvoja dalītas jūtas – no prieka līdz šokam.
Ceturtdienas rītā Anna Riekstiņa piedzīvoja dalītas jūtas – no prieka līdz šokam. Pielikumā “Pagrabs” tika publicēts raksts “Skolēnu pašpārvalde – darbs vai izklaide”. Anna ir 4. vidusskolas parlamenta priekšsēdētāja, un problēma, ko viņa pieteikusi apspriešanai, ir svarīga.
Uz viņas rakstu atsaukušies gan Valsts ģimnāzijas pašpārvaldes līderi, gan 5. Jelgavas skolēnu domes prezidents Andris Rimša. Kad Anna iepazinās ar Valsts ģimnāzijas parlamentāriešu vēstules saturu, viņas sejā bija nenoslēpjams apjukums. “Tas bija mans pirmais raksts. Izjūtas dalītas. Domāju, ko īsti esmu izdarījusi? Nobijos. Bet pēc tam sapratu, ka tā ir jābūt. Ja es rakstu ko tādu, kas nevienu neinteresē, tad nav jēgas to darīt. Bet tā ir mana pirmā publikācija, un ir viedokļi, ir reakcija. Tātad neesmu uzrakstījusi domrakstu. Ir gandarījums.”
Anna ir ideāliste. “Tiecos pēc pilnības. Darbā, skolā, attiecībās ar cilvēkiem. Vienmēr gribu labāk. Emocionāli pārdzīvoju nepilnīgo. Daudzu gadu sapnis man bija nokļūt Parīzē. Tas piepildījās. Nevīlos. Viss, ko biju lasījusi, manām acīm bija tieši tā.”
Anna ir kolektīva cilvēks. “Man patīk atrasties sabiedrībā, pulcināt ap sevi cilvēkus, bet man nav nepieciešama centrālā vieta un uzmanība. Labprāt vēroju cilvēkus. Daudz domāju par attiecībām. Katrs, ko satieku, ir īpašs un kaut kādā veidā mani bagātina.”
Annai ir daudz dažādu dotību. Lasa dzeju pasākumos, dzied korī, spēlē klavieres, mācās franču valodu. Izvēlējusies studēt žurnālistiku. “Ļoti patīk kontaktēties ar cilvēkiem. Patīk rakstīt, izteikt savu domu. Ir gandarījums, ja man uzticas skolotāji, ja zina, ka uz mani var paļauties. Tagad, kad esmu 12. klasē, saprotu, ka šis laiks tūlīt beigsies. Agrāk nekad neesmu tik daudz domājusi par skolu, skolotājiem.”
Anna ir drosmīga. “Saku, ko domāju. Bail mazliet, protams. Dažreiz domāju, vai vajag atvērties, būt patiesai? Bet kā ir, tā ir. Manuprāt, mēs pārāk daudz domājam par to, ko teikt, ko neteikt, par to, ko teiks vai domās citi. Tas jau nav tikai mūsu laikos. Tā vienmēr bijis. Bet vai tā vajag?”
Anna daudz lasa. “Gribētu vairāk. Taču slodze liela. Starp citu, obligātā literatūra arī ir interesanta. Bet vienlaikus divas grāmatas lasīt nevaru. Mīļākās ir Remarka “Trīs draugi”, Ritas Kadiķes – Skadiņas “Mana Parīze” un Annas Sakses “Pasakas par ziediem”. Patīk arī Friča Bārdas dzejoļi. Man ir mīļa literatūras skolotāja Sanita Baltiņa, viņu gan vajag pieminēt ar labu vārdu.”
Visneticamākais – Anna šajā brīvlaikā ir apņēmusies izlasīt “Zaļo zemi”.
Publikācijas par skolēnu pašpārvaldēm parakstā bija kļūda – Annas vietā Anda. “Vispirms, viss, kas ar mani notiek, ir tā, kā tam jānotiek. Ir labi kļūdas izjust pašai uz savas ādas, lai tās nepieļautu attiecībā pret citiem.”
“Anna ir ļoti komunikabla. Prot atrast īstos vārdus. Manuprāt, ļoti precīzi un atklāti atbild uz jautājumiem,” tā viņu raksturo Raimonds Lejinieks – Puķe, jaunietis no Svētes, kas izvēlējies studēt sabiedriskās attiecības Baltijas Krievu institūtā un domā piedalīties pielikuma “Pagrabs” tapšanā.
