Viss sāls ir sēklu kvalitātē – no lētām, lielveikalos pirktām paciņām saimniecība neiegūtu ne pusi savas ražas, pārliecināts dārzeņaudzētājs Zigmārs Rankevics.Zemnieku saimniecībā «Vārpas» Mazelejā patlaban rit pats aktīvākais darba laiks. Siltumnīcā ienākušies «vitamīni» – salāti, dilles, loki, redīsi, garšvielas –, uz lauka sazaļojuši brokoļi, kāposti, lauka salāti. Saimnieki – Rankevicu ģimene – ar dārzeņu audzēšanu nodarbojas jau divdesmit gadu. Tiesa, pēdējā laikā, lielā mērā pateicoties dēla Zigmāra uzņēmībai un modernajam saimniekošanas stilam, 25 hektāru saimniecība sevi pilnveidojusi – iegādāta papildu zeme, uzbūvēts liels pagrabs, nostiprināta sadarbība ar profesionālām sēklu kompānijām, ieviestas jaunas kultūras.
Vecāku pēdās
Zigmārs, kuram «Vārpās» uzticēta galvenā menedžera loma, atzīst, ka viņa saimniekošanas pamats ir zaļā domāšana un uzņēmība. Saimniecība nav tik liela un turīga, lai laukus mēslotu ar dārgiem minerālmēsliem, tāpēc ķīmiskie preparāti galējas nepieciešamības gadījumā tiek izmantoti vien kaitēkļu apkarošanai, viņš stāsta. Saimniecība izveidojās 1994. gadā. Vectēvs par pajām iegādājies 16 hektāru zemes un kopā ar Zigmāra vecākiem Daigu un Juri sāka to apsaimniekot. Vēlāk klāt iegūti vēl vairāki hektāri. Doma par graudaugu audzēšanu tika atmesta uzreiz, jo tam nepieciešams desmitreiz lielākas platības un nopietnāka tehnika. Zigmārs pats saimniekošanai pievērsies salīdzinoši nesen. Līdz tam baudījis pilsētas dzīvi, strādājis par bārmeni, mēģinājis arī studēt. Tagad, kad pašam sieva un nu jau arī meitiņa, lietām pieiet daudz nopietnāk un ar lielāku atbildības izjūtu. Atgriezies pie vecākiem, lai palīdzētu saimniekot. Ar jaunības maksimālismu un tālejošu skatu viņš pirms pāris gadiem iegādājies vēl 15 hektāru zemes. «Katrs saimniekojam it kā par sevi, bet zem viena karoga – «Vārpas». Vecāku lietās cenšos daudz neiejaukties, jo mamma vēlas strādāt, kā viņai ērtāk un pieņemamāk, man gribas mazliet modernāk. Kopā sanāk tīri labi,» spriež jaunais saimnieks.
Laba sēkla dārgi maksā
25 hektāru lielie lauki sadalīti mazos pleķīšos, kas kā raibs deķis noklāti ar salātu jaunuļiem, vēl ar agrotīklu nosegtiem brokoļiem un kāpostiem, sīpoliem, bietītēm, zemenēm, kartupeļiem un citiem lauku labumiem. Siltumnīcās zaļo salāti, dilles, redīsi, kas tiek vākti un vesti uz tirgu. Pamazām to vietā rindojas gurķu un tomātu stādi. «Bijis tā, ka 24. aprīlī dēstus izstādām uz lauka un 10. jūnijā jau griežam jauno brokoļu ražu. Šogad vēlā pavasara dēļ tie būs tikai pēc Jāņiem,» spriež Zigmārs.Stādot dēstus uz lauka agrā pavasarī, tiek riskēts, jo ne visām kultūrām tīk vēsā zeme. Ir stādi, kas «izkrīt», ir, ko nokož pavasara salnas. Parasti pirmie lauku stādiņi kādu laiku «padzīvojas» zem agrotīkla, kas aizsargā no aukstuma, apmēram par divām nedēļām paātrina ražu un sargā no lidojošiem kaitēkļiem. Vēlāk tīklu ņem nost. «Daudzi netic, ka vietējiem lapu salātiem var būt tik lielas – 200 gramu smagas – galviņas, ka Latvijā iespējams tik agri izaudzēt dilles. Var, ja izmanto pareizās sēklas un tehnoloģijas,» uzsver Zigmārs. «Vārpu» saimniecība sēklas iepērk vairumā no profesionālām vācu sēklu kompānijām, materiāls nodrošina ļoti augstu dīgtspējas procentu un ražu. «Parasti, ja dārzā kas neizaug, cilvēki mēdz vainot zemi, laika apstākļus, taču visa pamatā ir labas sēklas, kas attiecīgi arī maksā. Mūsu sēklas ir dārgs prieks, tāpēc nevaram atļauties tirgot to stādus, jo tad cenai būtu jābūt vismaz divas trīs reizes augstākai par tirgū esošajām. Kas par tādu stādus pirks, ja tos var izaudzēt arī no lielveikalos nopērkamām sēklām? Tikai ar ražību un kvalitāti tā ir, kā ir,» viņš nosmej. Saimniecība pārstāv dažādas dārzeņu kultūras, bet visvairāk ir salātu un kāpostu. Stādāmās mašīnas nav, tāpēc katrs stāds ar rokām tiek ielikts zemē. Zigmārs piekrīt, ka tas ir nežēlīgs roku darbs, līkas muguras, bet paveiktais attaisnojoties. Stādīšanai, ravēšanai, laistīšanai un citiem darbiem sezonā tiek nolīgti strādnieki. «Ar darbiniekiem mums ir paveicies, un cenšamies viņus noturēt pie sevis. Piemēram, Sarmīte viena izdara to, ko citi trīs. Protams, neiztikt arī bez sieviņas Baibas un tēva roku darba,» piebilst Zigmārs. Stādu audzēšana ir mammas pārziņā. 20 gadu laikā Daiga «piešāvusies» ar saviem paņēmieniem iegūt maksimāli skaistus stādus, kas laukā ieaug bez problēmām. Siltumnīcas arī celtas pašu rokām, šovasar daļu plānots atjaunot, daļu celt no jauna. Saimniekiem sezona sākas februārī ar malkas gādāšanu, augsnes gatavošanu, sēklu revidēšanu, plānošanu un sēšanas darbiem. Siltumnīcas jākurina. Daiga sevi sauc par «kurinātāju ar pieredzi», atzīstot, ka tas ir ļoti smags posms – negulētas naktis –, krietni nogurdina smalkais piķēšanas darbs. Malku saimnieki iegūst apmaiņā pret sīkajiem kartupeļiem. «Mums netālu kaimiņos ir briežu dārzs. Uz turieni vedam kartupeļus, kāpostus, par ko pretī saņemam malku,» Daiga stāsta.
Jelgavas tirgum nav skata un klientu
Saimniecībā arvien vairāk sortiments tiek dažādots – pircēji kļuvuši drošāki un nebaidās izmēģināt arī netradicionālākas šķirnes, piemēram, rožu un ozollapu salātus. «Latvieši parasti lēni pierod pie jaunā, bet Rīgā «Spices» lauku labumu tirdziņā apgrozās pavisam citi publika, kam ļoti interesē viss neparastais. Viņi uz cenu neskatās, bet vērtē kvalitāti. Braucam arī uz nakts tirgu, sadarbojamies ar pārpircējiem, jo paši visu iztirgot nevaram. Piemēram, salāti, puķkāposti, brokoļi, kartupeļi, agrie loki, galda bietes, kuru mums ir daudz, tiek realizēti vairumā nakts tirgū,» klāsta Zigmārs, un Daiga piebilst: «Viegli nav – gulēt iznāk ļoti maz!»Sākumā saimnieki savu preci piedāvājuši arī restorāniem, bet tur lieli apjomi nav pieprasīti, tāpēc no tālākās sadarbības Zigmārs atteicies. Ielauzties lielajā tirgus konkurencē nav viegli – tas nāk ar gadiem. Rankevici jau ir atpazīstami, un ir vieglāk, daudzi klienti paši zvana un taujā pēc preces.Jelgavā «Vārpu» saimnieki savu produkciju vairs nepiedāvā. «Kādreiz tirgojos arī Jelgavā. Nebija slikti, pircēju diezgan, bet Rīga tomēr ir Rīga. Jelgavas tirgus nav pievilcīgs ne skata, ne kontingenta, kas tur apgrozās, ne piedāvājuma dēļ. Ja šī joma būtu sakārtota, cilvēki nāktu vairāk. Mēģinājām tirgoties arī Centrāltirgū, bet tur tirgus tiek pamatīgi kropļots, uzdodot importa preci par vietējo. Mums tas neder, gribam godīgu attieksmi pret visiem,» sarunā iesaistās Daiga.
Jauns pagrabs, jaunas iespējas
Saimniecības lepnums ir lielais pagrabs, kas tapis ar Eiropas fondu atbalstu. Vecais pagrabs sabruka, kas biznesam bija reāls apdraudējums. «Esam pateicīgi bankai, kas mums noticēja, jo saimniecības apgrozījums nav tik liels, cik liels bija mūsu projekts. Bankas darbinieki atbrauca, izstaigāja un vairāk uz ticības pamata finansējumu piešķīra. Nav šaubu, ka kredītu atdosim,» pārliecināts Zigmārs.Pateicoties jaunajam pagrabam, šogad «Vārpās» kartupeļi iestādīti krietni vairāk – astoņos hektāros. Tagad kartupeļi, bietes, kāposti, kas skaitās ziemas prece, tiks tirgoti visu gadu. «Kartupeļus vācam un šķirojam tikai ar rokām, līdz ar to tie nav sadauzīti un ļoti labi glabājas. Kartupeļus šķiroju vismaz trīs kategorijās – lielie, vidējie, mazie –, tāpēc pārdot tos mums nav problēmu,» pieredzē dalās Daiga. ◆
