Mācītājs Konrādijs tautas atmiņās palicis ar savu ilgo kalpošanu un dzīvo vārdu.
Jelgavas Sv.Annas luterāņu baznīcas vēsturē, kas sākas 16. gadsimtā, īpaši izceļas mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs. Viņš šajā dievnamā sāka kalpot 1850. gadā un turpināja 52 gadus. Šķiet, viņam piederīgā gaisotne tur jūtama vēl joprojām. Priekštelpā pie mācītāja Kaspara Kovaļova kabineta goda vietā atrodas Konrādijam par piecdesmit gadu kalpošanu draudzes dāvātais baznīcas reformatora Martina Lutera portrets, kas varētu būt tur piekārts 1900. gadā. Vēl šobaltdien draudze viņu piemin svētkos, lasa par viņu sacerētās anekdotes, kas ir īsas, trāpīgas sava laika liecības.
Iestājās par kalpu bērnu izglītību
Mūsu novadnieks literatūrzinātnieks un rakstnieks Antons Birkerts (1876–1971) atstājis plašāku literāru apcerējumu «Vecais Konrādijs dzīvē, darbā un anekdotēs», kas tika publicēts 1930. gadā. Autors pauž, ka šis mācītājs, kaut viņam piedēvē humānismu un liberālismu, daudz neatšķīrās no citiem amata brāļiem, kas kalpoja 19. gadsimta otrajā pusē Latvijas baznīcās un lielākoties bija vācieši.
A.Birkerts gan piemin, ka Konrādijs apmeklēja latviešu teātri, tostarp Ādolfa Alunāna izrādes. Tādējādi viņš vērojis, kā un kurp virzās latvju attīstība. Par progresīvu A.Birkerts uzskata Konrādija iestāšanos par izglītības iespējām kalpu bērniem. To mācītājs pauž brošūrā «Kā bērniem būs pastāvīgu vietu gādāt?», kas iznāk 1853. gadā. Viņš izdod arī brošūru par Sv.Annas baznīcas vēsturi. Tomēr literatūrzinātnieks šaubās, vai Konrādiju var uzskatīt par liberālu latviešu nacionālo interešu aizstāvi, jo vairāki vēstures fakti tomēr liecina par ko citu.
Ābols no ābeles
A.Birkerts uzskata, ka Konrādijs tomēr kaut kādā mērā ir «ābols no ābeles». Proti, viņa tēvs, Salgales draudzes mācītājs Ādams Konrādijs bija fanātisks latviešu pārvācošanas politikas piekritējs. Arī pats Konrādijs asi kritizējis patriotus, ko romānā «Rīga» aprakstīja Šķibes pagasta Vīgantos 1862. gadā dzimušais jaunstrāvnieks Augusts Deglavs. Pret Konrādiju uzstājās arī žurnālists un sabiedriskais darbinieks, grāmatu izdevējs, publiskās bibliotēkas īpašnieks Pūcīšu Ģederts, kurš 1847. gadā dzimis Kroņvircavas Pūčos un pēc nāves Jelgavā 1919. gadā apbedīts Jaunsvirlaukas pagastā.
Daudzu jelgavnieku dusmas Konrādijs izpelnījies, būdams pavadītājs latviešu pirmās atmodas darbinieka Jura Mātera bērēs 1885. gada ziemā. Toreiz nelaiķi, kurš ar trieku nomira tikai četrdesmit gadu vecumā, no Annas baznīcas pavadījuši ap tūkstoš cilvēku. Mācītājs bēriniekiem pie kapa licis dziedāt 501. toreizējās Dziesmu grāmatas tekstu: «Še tas dumpi sācis,/Ļaudis baidījis kā lācis/To ir drudzis zemē mācis.» A.Birkerts atzīst, ka likt tūkstošu lielam pavadītāju pulkam dziedāt tādus vārdus bija ne vien asa zobošanās, sarkasms par mirušo, bet pat cinisms.
Viņš min arī liecību, kas zināmā mērā izskaidro Konrādija attieksmi pret latviešiem. Proti, ir folklorizējusies Konrādija atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš vācu draudzē sprediķo pieklājīgā literārā valodā, bet pie latviešiem atļaujas vaļības. Mācītājs sacījis šādi: «Rupjam klucim rupjš ķīlis.» Citā variantā tas skan: «Rupju maisu nevar šūt ar smalku zīda diegu.» A.Birkerts spriež, ka šāds skaidrojums nenozīmēja latvju tautas nicināšanu, bet gan to, ka viņš latviešus pieņēmis tādus, kādus tos redzējis.
Lādzīgs un pieticīgs vīrs
«Viņš bija vispārīgi labs cilvēks. Viņa rakstura īpašības bija tās, kas sagādāja cieņu latvju tautā, ne sprediķi. Pēdējie bija bezgalīgi garlaicīgi, norunāti neaprakstāmi vienmuļā balsī, tikai retumis iedzirkstījās pa asprātībai, pa drastiskam teicienam, pa dzīves gudrībai. Šie iepinumi arī bija tie, kas radīja Konrādija leģendu,» spriež A.Birkerts.
Viņš piebilst, ka Konrādijs nebija mantkārīgs. Būdams lielas, bagātas draudzes ilggadējs gans, viņš nebija sarausis nekādas bagātības. To pierādījusi viņa dzīve pēc amata atstāšanas, kad tas pārgāja dzīvot uz drēbnieka Buļļa namu Katoļu ielā. Tur nelielā dzīvoklītī sētas pusē viņš pavadīja sava garā mūža pēdējās dienas.
No personīgi piedzīvotā A.Birkerts raksta: «Gadījās mums šī nama dārziņā pavadīt kādreiz pie glāzes alus jautrus brīžus, kur bieži skanēja jautras, nebēdīgas dziesmas, vecais dvēseļu gans nemaz nejutās «šokēts» no šādām blēņu ziņģēm, bet gan, atvēris logu, labprāt noklausījās mūsu dziedāšanā.»
Rakstā var manīt, ka A.Birkerts, kurš Konrādija mūža nogalē bija jauns vīrs zem trīsdesmit gadiem, ir arī Annas baznīcā klausījies viņa sprediķus.
Anekdotes par Konrādiju A.Birkerts uzskata par tautas gara mantām, sava laika liecībām, kam ar pašu anekdošu varoni ir visai nosacīts sakars. Savā pētījumā par Konrādiju viņš min 26 vācu un latviešu avotus. Starp tiem ir gan Ā.Alunāna «Zobgaļa kalendārs», laikraksti «Latviešu Avīzes», «Tēvija», raksts «Vai latviešu pārvācošana vāciešos būtu nožēlojama?», kas vācu valodā publicēts Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības gadagrāmatā, un citi izdevumi.
Profesors Straube slavē
Vienkāršāks, tikai pozitīvi vērsts skatījums uz Konrādiju jūtams viņa 170 gadu jubilejas rakstā «Par galvu garāks un par galvu pārāks», ko publicē laikraksts «Jelgavas Ziņotājs» 1991. gada 28. augustā, nedēļu pēc atjaunotās Latvijas valsts proklamēšanas. Raksta autors tagadējais Latvijas Universitātes profesors Gvido Staube, jautāts par attieksmi pret toreizējo publikāciju, atbild: «Negribu īsti piekrist, ka Konrādijs bija nacionālo centienu noliedzējs, drīzāk viņam bija sava, mācītājam un baltvācietim tipiska izpratne par to, kā būtu jāattīstās latvietībai. Var pat teikt, ka šajā jomā viņš tomēr bija krietni liberālāks un latviešiem draudzīgāks nekā viņa amata brāļi, un latviešos viņš patiešām bija iemantojis pozitīvu un ļoti augstu slavu, par ko liecina viņa bēru superaugstā apmeklētība. Un ir arī jāņem vērā visa Konrādija dzīve – ilgā vecpuisība, ļoti savdabīgais raksturs un arī izskats. Domāju, ka viņš bija liels īpatnis.»
1991. gada publikācijā G.Staube uzteica Konrādiju, ka viņš kritizējis latviešu saimnieku neiejūtību pret kalpiem. Par Māteru Jura izvadīšanu vai citiem pretrunīgiem brīžiem mācītāja dzīvē tur nav ne vārda. G.Straube raksta, piemēram, tā: «Kādā dievkalpojumā Konrādijs esot vērsies pie draudzes ar vārdiem: «Mīļie saimnieki, jūs tur no tiem Ozolniekiem. Jel nedodat puišiem tik daudz skābputras, par daudz nav labi. Viņdien eju gar druvu – puiši pļauj. Dodu dievpalīgu, bet vai ko labu dzirdēsi par atbildi! Tikai ļirka, ļirka. Tas no skābas putras.»
Jāpiebilst, ka Konrādijs nepiedzīvoja 1905. gada revolūciju, kas latviešu un vācu attiecības dramatizēja.
Pie kapa satiek
Stefanu Konrādiju
Lai gan Sv.Annas draudze, cīnoties ar valdošo ateismu, pastāvēja arī padomju okupācijas laikā, nav ziņu, ka tolaik kāds būtu kopis Konrādija atdusas vietu Baložu kapos. Vēstures pētnieks Modris Ziemelis mācītāja kapa kopšanu uzņēmās atmodas laikā. 1993. gada 25. jūlijā, kā viņš pierakstījis, Baložu kapos ienākuši seši, varbūt pat vairāk, vācu kungi. M.Ziemelis stāsta: «Es tajā brīdī tieši ar grābekli rosījos pie Konrādija kapa. Ieraudzījis atnācējus, mudīgi muku prom – atgriezos pie radu kapiem. Atnācēji godināja Konrādiju. Pēc kāda brīža, kad viss bija klusu, atgriezos, lai pabeigtu iesākto. Pēkšņi pienāca jauns vācu puisis Stefans Konrādijs, kurš mani apkampa un lika kabatā piecas markas. Viņš ļoti pateicās, ka es kopju viņa radinieka kapu, un piebilda, ka pats ir mācītājs Hamburgā.» 84 gadus vecais M.Ziemelis atgādina, ka Sv.Annas draudzei būtu jārūpējas par Konrādija kapa sakopšanu. Taču vēl aizvien viņš to ar kundzi Ilgu brīvprātīgi dara pats. ◆
