Godājams čigānu tautības vīrs, iejūdzis bērīti ratos, lēnu garu klidzina no Bemberiem uz Jelgavas pusi, viņam aiz muguras ratos mētājas mobilais tālrunis un darbam nepieciešamo dokumentu mape, turpat līdzās arī signalizācijas pults.
Godājams čigānu tautības vīrs, iejūdzis bērīti ratos, lēnu garu klidzina no Bemberiem uz Jelgavas pusi, viņam aiz muguras ratos mētājas mobilais tālrunis un darbam nepieciešamo dokumentu mape, turpat līdzās arī signalizācijas pults (tā sacīt, lai zirdziņu pie «ofisa» nenozog). Tādu ainu gara acīm vēroja Jelgavas autoostas darbinieks, gaidot, kad jaunā darbadiena pilnā mērā uzņems apgriezienus. Kamēr vēl bija tikai rīts, malkojot kafiju, varēja ļauties arī apcerīgām pārdomām. No tām viņu iztraucēja zvans. Kāda pasažiere par katru cenu bija nolēmusi viņam sabojāt rītu. Viņu, lūk (ak, nepacietīgā!), neapmierinot tas, ka jau pusstundu pieturā Bemberos paredzētā autobusa kā nav, tā nav.
Pagaidām vēl rīta mundrumu nezaudējis, mūsu pieminētais autoostas darbinieks uz pasažieres jautājumu atbildēja iecietīgi: «Kundzīt, ko jūs! Šis autobuss taču citreiz mēdz kursēt tikai līdz Gāzes kantorim 4. līnijā! Kā gan tas varētu jūs atvizināt no Bemberiem līdz pilsētai, ja līdz turienei nemaz nebrauc?» «Ak, kā jūs to varētu zināt!?» jau neiecietīgāks kļūdams, kundzes jautājumu atkārto darbinieks un pikti atteic: «Avīzīti vajag lasīt!»
Pēc nākamā pasažieres jautājuma viņš saprot – diena patiesi būs sabojāta. Šī mamzele (it kā nevarētu nākamo autobusu kādu pusstundiņu, stundiņu pagaidīt!) viņam atļāvās paprasīt, kāpēc šāda informācija nav izlasāma arī autobusa galapunktā Bemberos. Nu ko vēl negribēs!
Autoostas darbiniekam atlika vien sašutušā balsī izmest (viņaprāt, visiem zināmu apgalvojumu): «Kam gan autobuss tur vajadzīgs? Bemberos taču dzīvo tikai čigāni!»
Pasažiere saprata, ka jāsāk vien kājām iet uz pilsētas centra pusi, un lēnu garu devās uz darbu (kas, protams, nu tika kavēts vismaz par stundu). Viņa taču nezināja par autoostas darbinieka pārdomu vīzijām pie kafijas tases… Pasažiere nezināja par viņa sapņu tēlu – čigānu, kas, iejūdzis bērīti ratos, lēnu garu klidzina no Bemberiem uz Jelgavas pusi. Bet viņam aiz muguras ratos mētājas mobilais telefons un darbam nepieciešamo dokumentu mape. Turpat līdzās – arī signalizācijas pults …
Viņa, naivā, domāja, ka mūsdienās arī čigāni varētu gribēt uz pilsētas centru braukt ar autobusu, nevis ratos.
P.S. Starp citu, Bemberos dzīvo arī citu tautību cilvēki un visi uz pilsētu labprāt brauc autobusā, nevis iet kājām.
