Laikraksts “Ziemeļlatvija” ziņo, ka pagājušās nedēļas nogalē “Zemgales Ziņu” aprakstītā “Titāna tūre” jeb septiņi zirgu divjūgi, kas atrodas ceļā no Vācijas pilsētas Brīkas uz Novgorodu Krievijā, pārgāja Latvijas–Igaunijas robežu. Uzlūkojot, ko par “Titāna tūri”, dažuprāt, ķertajiem ceļotājiem, ziņo kolēģi citos medijos vai ļaudis sociālajos tīklos, ne vienmēr atklājas brauciena ideja. Šķiet, vispamatīgāk to īsi apraksta katoļu interneta portāls katolis.lv. Proti, “Titāna tūre” būtībā ir 2330 kilometru garš svētceļojums. (Tiesa, precīzi šo apzīmējumu katolis.lv nelieto. Salīdzinājumā ar Latvijā pazīstamajiem Aglonas gājējiem “Titāna tūres” dalībnieki, kas vakaros noguruši ceļmalas viesnīcas krogā sūc aliņu, pēc svētceļniekiem neizskatās). Taču par svētceļojumu pēc būtības liecina fakts, ka vienā no zirgu pajūgiem tiek vests baznīcas zvans, uz kura sešās valodās, arī latviski, rakstīts vārds “Miers”. Tūre, braucot caur divu pasaules karu laukiem, nes miera vēsti. To vada Brīkas luterāņu draudzes mācītājs Helmuts Kaucs un viņa palīgs Folkers Mancs. Turklāt katrs ceļojuma rīts 77 paredzētajās pieturvietās sākas ar lūgšanu. Taču bez šī miera vēsts uzdevuma atklājās vēl kāds. Šie ceļotāji atkārto ceļu, kurā devušies viņu senči – senie flāmi, kas pirms 850 gadiem izceļoja no Briges Flandrijā (tagadējā Beļģijas teritorijā) un 1200 kilometrus uz austrumiem Vācijā, Brandenburgas pavalstī, dibināja Brīku, no kuras ir viņi paši. Taču, kā skaidroja mācītājs Helmuts Kaucs, Briges izceļotāju izbraukšana uz austrumiem Brīkā neapstājās. Izceļošana turpinājās līdz Novgorodai, kuras Kremlī ir senie Brandenburgas vārti, kam tiek vests minētais zvans. “Mēs taču arī Pēterburgai esam devuši nosaukumu!” kā jokojot intervijā “Ziņām” pļaviņā pie Pēterniekiem iesaucās Helmuts, tādējādi uzsverot, ka vācu kultūras pozitīvā ietekme austrumos ir jau no seniem laikiem.
“Sprīdītis” ir tulkots
Kādēļ vēlreiz atgādināt to, par ko “Zemgales Ziņas” rakstīja pirms divām nedēļām? Te nu ir jāpaceļ atmiņā vēl viens senāks atgādinājums. 2010. gadā “Ziņas” saīsināti publicēja gadu vēlāk aizsaulē aizgājušās senās jelgavnieces Līgas Brigaderes sacerējumu “Pasaka, kas sākās pirms 250 gadiem”. Par sevi stāstot, Līga lepojās, ka ir no slavenās Brigaderu dzimtas, kas Latvijai devusi rakstnieci Annu Brigaderi. Turklāt viņa uzsvēra, ka bija pirmā, kas šajā dzimtā piedzima pēc rakstnieces aiziešanas mūžībā 1933. gada Līgo vakarā. 1934. gadā dzimusī Līga gribēja kļūt par rakstnieci, taču skarbajā pēckara okupācijas laikā izvēlējās farmaceites profesiju. Viņa izsvēra, ka ar medikamentiem spēs cilvēkiem palīdzēt vairāk nekā ar okupācijas varas cenzūrai cauri gājušiem tekstiem. Taču literārās dotības Līgai Brigaderei bija. Par to diezgan pārliecinoši liecina “Pasaka, kas sākās pirms 250 gadiem”, kas 2010. gadā tepat Jelgavā, Miezītē, bija uzrakstīta ļoti skaistā, plūstošā latviešu valodā. Nav brīnums, ka publikācijas fragmentus Jelgavas 4. sākumskolā izmantoja kā labas prakses piemērus sintakses mācībā latviešu valodas stundās. Taču viena no svarīgākajām domām, ko Līga gribēja šajā pasakā pateikt, sasaucas ar “Titāna tūres” ideju. Proti, no Briges Latvijā ieceļoja arī Annas Brigaderes vecvecvectēvs. Pamatojoties uz dzimtas nostāstiem, kā arī muižu revīziju rakstiem, baznīcu grāmatām un diezgan racionāliem apsvērumiem, Līga Brigadere izsprieda, ka šis slavenās dzimtas aizsācējs Latvijā bija flāmu jauneklis, pēc profesijas lauksaimnieks, Miķelis jeb Mihaēls, kas bija dzimis Briges apkārtnē. Aptuveni pirms 250 gadiem, 18. gadsimtā, no pārapdzīvotās Flandrijas, kur zemi nevarēja dabūt, Miķelis ar diviem saviem draugiem un kaimiņiem izceļoja uz “mēra un karu iztukšoto” Kurzemi. Kad 19. gadsimta sākumā jeb pirms gadiem divsimt Kurzemes brīvlaistajiem zemniekiem deva uzvārdus, Miķelis sevi pieteica kā cilvēku no Briges, un sanāca uzvārds Brigaders. Kad Raganā viesnīcā “Raganu ligzda” par Līgas Brigaderes pasaku izstāstīju ceļā nogurušajam un apslimušajam Brīkas mācītāja palīgam Folkeram Mancam, viņš to uzklausīja ar zināmu interesi. Saruna atdūrās pie jautājuma: “Cik latviešu klasiķe Anna Brigadere ir tulkota un pazīstama citām tautām?” Zināms, ka vairākās valodās ir tulkots “Sprīdītis”, bet starp “Titāna tūres” dalībniekiem Sprīdīša zinātāju nebija. Viņuprāt, Miķelis Brigaders ar saviem draugiem izceļoja no Brigei netālās Zēbriges pa jūru. No Brīkas uz Novgorodu, visticamāk, tika braukts ar zirgu divjūgiem.
Vēsturniekiem vajag faktus, citiem pietiek ar sajūtām
Saistībā ar Līgas Brigaderes pasaku es 2010. gadā devos nelielā brīvsolī pēc reģionālo žurnālistu semināra Briselē. Proti, no Briseles ar ātrvilcienu aizbraucu uz simts kilometru attālo Brigi. Tur pašvaldībā satiku kultūrvēsturnieku Janu Pjēru Esteru. Varēja manīt, ka varbūt arī dīvainā informācija par Annas Brigaderes iespējamo saistību ar Brigi viņā radīja respektu. Interneta meklētājā, protams, viegli atradās šķirklis, kas apliecināja, ka latviešiem Anna Brigadere ir persona no pirmā simta. Taču flāmu vēsturnieks man jautāja par dokumentiem. Diemžēl ne Līgai Brigaderei, ne kādam citam nav zināms, ka kaut kur būtu saglabājies 250 gadu vecs kuģa rullis ar Miķeļa Brigadera vārdu, kas apstiprinātu viņu došanos no Zēbriges ostas vai izkāpšanu Rīgā. Tāpat nezinu, kur Briges apkaimē meklēt Līgas fantāzijā aprakstītās Miķeļa dzimtās Lielo Pagalmu mājas vai kaimiņu Taisnības. Vēstures zinātnei vajag dokumentus, faktus. Vienīgi sirdij pietiek ar nojautu, skaistu, optimistisku stāstu, ko var pielīdzināt pasakai. Toreiz žurnālista diktofonā ierakstīju ērģelnieka vingrināšanos kādā varenā baznīcā Briges centrā. Pēc dažām dienām Līgai to atskaņoju. Tas viņai patika. Varbūt tiešām man izdevās pasveicināt Līgu no tālās senču dzimtenes!
Studenti kopmītnēs “atpāķojās”
Ar Līgu Brigaderi iepazinos 2008. gadā. Viņa bija uzrakstījusi vēstuli “Ziņu” redakcijai par lapsām, kas klejoja Miezītes apkārtnē un citu pēc citas aiznesa viņas pieticīgās saimniecības vistas. Toreiz, aizminoties ar velosipēdu uz Miezīti un tiekoties ar pilsoniski aktīvo lasītāju, sākās viņas ciešāka sadarbība ar laikrakstu. Līga rakstīja atmiņas par Jelgavu. Tapa vairākas publikācijas, kur viņa stāstīja par Jelgavas tirgu, kurā pirmajos pēckara gados miesnieks apbrīnojami veikli pratis sadalīt pa sastāvdaļām Ļeņina kopotos rakstus – tā, lai papīru varētu izmantot vienkāršām vajadzībām. Viņa stāstīja par ne tik prātīgiem nacionālajiem pagrīdniekiem, kas 1947. gadā naktī pirms Dziesmu svētkiem Jelgavā (Līga pati tur dziedāja) mēģināja aizdedzināt Uzvaras parka estrādi. Raksts sanāca arī par “čekistu biedu” teroristu Jāni Māteru (it kā bijis rados ar pirmās atmodas darbinieku Juri Māteru), kurš, braucot ar velosipēdu bez rokām, vienlaicīgi šāvis no divām pistolēm. Neminot uzvārdā, Līga stāstīja arī par kaimiņu jaunekli, kas 1941. gadā tepat Miezītē, vāciešiem ienākot, draudējis nogalināt miermīlīgus krievus kaimiņus. Runājām par holokaustu, latviešu un ebreju attiecībām, par daudzām aktuālām, taču ne ikdienā apspriestām tēmām. Nereti Līga atcerējās tēvu Teodoru Brigaderu, Jelgavas policistu, ko čekisti no mājām aizveda 1941. gada 14. jūnijā, kad meitai bija astoņi gadi. Līgai bija arī jautrs stāsts par “atpāķošanos” 60. gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu kopmītnēs, kur dažkārt toreizējie lauku jaunieši, kas savā līdzšinējā dzīvē bija lietojuši vien “sauso tualeti” aizdambēja kanalizāciju. Tomēr, šķiet, pats svarīgākais, kas šajā sadarbības laikā nodarbināja Līgas atmiņu un prātu, bija viņas pārdesmit klades par Brigaderu dzimtu.
Lasījums ar “klanīšanos”
Kādā karstā, šķiet, 2009. gada, vasaras pēcpusdienā aizbraucu pie Līgas un lūdzu viņu palasīt šīs klades. Klausījos tekstā par vienu onkuli, par otru onkuli, kas dzīvojis kaut kur Tērvetes pusē, tad par kādu tanti, taču galva kļuva arvien smagāka un smagāka. Kļuva neērti: esmu uzprasījies uz tādu kā interviju un pats miegu ciet! Drīz vien Līga manīja manu “iekšējo cīņu”. “Tu taču guli! Tad arī vajag pagulēt,” viņa sacīja ar grūti nosakāmu attieksmi. Laikrakstiem apkrautajā dīvānā (Līga pasūtīja ne tikai “Zemgales Ziņas”, bet arī nacionālo presi, Pasaules Brīvo latviešu apvienības izdoto “Brīvo Latviju”) atbrīvojis vietu, uz pusstundu nolikos diendusā.Kad pamodos, Līga savu pierakstu lasīšanu vairs neturpināja. Varbūt bija nospriedusi, ka man šo unikālo klažu materiālu piedāvāt nav vērts. Tomēr laimīgā kārtā mūsu sadarbība turpinājās, un piepeši Līgai uzrakstījās “Pasaka, kas notika pirms 250 gadiem”. Likās, ka Līga bija ņēmusi vērā to manu pusaizmigušo “klanīšanos” pie galda iepriekšējā lasījumā. No diezgan grūti uztveramām pārdesmit Līgas kladēs apkopotajām piezīmēm par izcilās Brigaderu dzimtas locekļiem bija tapis spraigs stāsts par trim flāmu jauniešiem, ceļotājiem uz Kurzemi. Nebūtu pieņemami vēlreiz publicēt pirms deviņiem gadiem “Zemgales Ziņās” jau ievietoto Līgas Brigaderes pasakas saīsinājumu. Var īsumā atkārtot, ka divi no Briges izceļojušie puiši vēveris Miķelis un kalējs Dāvus no Rīgas ostas nonāca Bukaišu muižā (tā atrodas netālu no Annas Brigaderes dzimtās Kalnamuižas). Pēc Līgas atmiņā saglabātajiem dzimtas nostāstiem, tur Miķelis un Dāvus dzīvojuši kā brāļi, kaut patiesībā nav bijuši brāļi. Taču uzvārds abiem ticis viens – Brigaders. Abiem bijis daudz pēcnācēju. Šoreiz publicējam fragmentu, kas neiegāja 2010. gadā publicētajā saīsinātajā pasakas versijā. Tas ir par Briges apkārtnē dzīvojošo veco smagnējo ardeņu zirgu Friči, kas līdzinās tiem viņa ciltsbrāļiem, kuri, atstājot zirgābolus, izgāja cauri Jelgavai 2018. gada 31. augustā. Friče tika jūgts muzikantu ratos, ar kuriem pa Briges apkārtni brauca trešā Kurzemes braucēja Jana (viņš no kuģa nokāpa Liepājas ostā) vectēvs ar saviem mazbērniem muzikantiem.
