Sen, sen, kad Latvijā vēl iznāca pasaulē vecākā komunistu avīze «Cīņa», redakcijā regulāri ieradās stalts sirmgalvis ar kārtējo starptautisko notikumu apskata manuskriptu.
Sen, sen, kad Latvijā vēl iznāca pasaulē vecākā komunistu avīze “Cīņa”, redakcijā regulāri ieradās stalts sirmgalvis ar kārtējo starptautisko notikumu apskata manuskriptu. Tas bija Mavriks Vulfsons, kas savus komentārus parakstīja kā M.Vilks. Viņš pacietīgi sagaidīja paraugnovilkumu slejas un pedantiski rediģēja ik frāzi un vārdu. Lai gan viņa raksti bija monumentāli smagnēji, ik teikums bija ekspresīvi piesātināts. Autors pārāk labi zināja dzīvi, lai to tvertu viegli.
Viņš visu darīja pamatīgi un ar pārliecību. Fašisti bija nobendējuši visu viņa ģimeni, bet viņš pats frontes priekšējās līnijās karotājus aicināja nolikt ieročus: viņa perfektā vācu valoda, uz automašīnām uzmontētu ruporu pastiprināta, sasniedza dzirdīgas ausis gan ugunslīnijas vienā, gan otrā pusē.
Vēlāk tāpēc viņam dažkārt pārmeta “padomju propagandu”.
Pēc kara viņš bija viens no tiem “atkušņa” veicinātājiem, kas kopā ar Eduardu Berklavu veidoja tā laika progresīvāko avīzi “Rīgas Balss”. Būdams ārkārtīgi erudīts un prasmīgs diplomāts, kā arī ļoti uzmanīgs ik izteicienā, atgriezdamies no ārzemju komandējumiem, viņš tikai šaurā kolēģu lokā ļāvās ielūkoties savos patiesajos uzskatos.
Dziļās un pamatīgās vēstures zināšanas bija pamats tam, ka M.Vulfsons kļuva par vienu no jaudīgākajām atmodas lokomotīvēm: gadu desmitiem pētīdams publikācijas un arhīvu materiālus daudzās pasaules valstīs, tā pa druskai krādams argumentus, viņš bija savācis pietiekami pierādījumu, lai komunisma citadeles pašā sirdī Maskavā pirmais skaļi un drosmīgi nosauktu “sociālisma laikmetu” Latvijā par okupāciju. Kopā ar akadēmiķi D.Saharovu astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā viņš kļuva par komunistiskā režīma nīstāko disidentu. Un, tāpat kā visi lielie humānisti, viņš ir pelnījis ne tikai Latvijas, bet arī citu tautu mūžīgu piemiņu.
Šodien, atvadoties no M.Vulfsona, zemu noliecu galvu vīra priekšā, kuru kolēģu vidū dažkārt esam dēvējuši par Miermīlīgo Vilku. Lai viņam mūžīga piemiņa!
