Pēc vairāku gadu ilgām pūlēm treniņos un aukstasinīgiem startiem sacensībās par Latvijas labāko karatisti atzīta jelgavniece Valērija Druzjaka.
Pēc vairāku gadu ilgām pūlēm treniņos un aukstasinīgiem startiem sacensībās par Latvijas labāko karatisti atzīta jelgavniece Valērija Druzjaka. Un ne velti – septiņos gados izcīnīts 14 kausu un 56 medaļas
Agrā rītā, kad šo rindu autoram bija sarunāta tikšanās ar laureāti un viņas tēvu Valēriju Druzjaku, abi censoņi norunātajā vietā jau gaidīja. Valērijas tēvs, nesdams lielo medaļu un kausu kārbu, sūrojās, ka smagi gan tie «bleķi» esot. Par to neradās šaubas, kad visa mantība – 14 kausu un 56 medaļas – tika izkārtota uz galda (lielākie bija atstāti mājās).
«Ceļu pēc šīm balvām sāku nu jau tālajā 1996. gadā, kad karatē kluba «Baltā sakura» kamīnzālē Jevgeņija Predibailo vadībā trenējos šajā sporta veidā. Pirms tam apmeklēju modernās dejas, bet mans partneris regulāri kāpa uz kājām, līdz nolēmu to visu pamest. Vecāki iesaistīja karatē, un jau pēc trīs gadiem izcīnīju pirmo Latvijas čempiones titulu katās WKF versijā,» aplūkojot kausus, stāstīja V.Druzjaka. Nupat noslēgušās mācības Jelgavas 1. ģimnāzijas astotajā klasē. Skolas laikā slodze bijusi ļoti liela. Pirmdien pēc stundām allaž notika četru stundu karatē treniņi, bet otrdienas vakaru aizņēma nodarbības vieglatlētikā pie Santas Lorences. Trešdienas piederēja skolai un kārtējam karatē treniņam, bet divas nākamās dienas daudz neatšķīrās no otrdienas – mācības un vieglatlētika. Kad beidzot pienāca pelnītās brīvdienas, Valērija nesēdēja dīkā, bet ar draugiem aktīvi spēlēja futbolu. Kā jau sporta karatē specifikai pieklājas, futbola laukumā viņa allaž atradās aizsarga postenī. Kā to visu var apvienot, vai prātu nemāc nogurums un apnikums? Par to gan Valērija nebažījās: «Nav bijušas grūtības saplānot laiku. Protams, brīžiem iznāca pacīnīties ar nogurumu, bet treneru ieguldītais darbs psihes treniņos norūdīja raksturu un palīdzēja piespiest sevi nenoslinkot.» Saspīlētā grafika dēļ sportiste nemaz nepagura un uzrādīja lieliskas sekmes, sevišķi angļu valodā. «Tagad ar angļu valodu mums nav problēmu. Atminos, kad reiz devāmies uz sacensībām Holandē, Valērija lieliski pildīja tulka lomu!» apliecināja viņas tēvs.
Uz aicinājuma norādīt, kurš kauss nācis visgrūtāk, Valērija bija noteikta: «Visas medaļas nākušas ar lielu piepūli, tāpēc nevaru izdalīt, kura man sagādājusi lielāko sajūsmu. Noteikti vērtīgākā balva ir pati jaunākā – kauss kā Latvijas labākajai karatistei kumitē.»
Šo balvu jelgavniece saņēma pagājušonedēļ, kad pēc veiksmīgiem startiem čempionu kausa izcīņā Rīgā to pasniedza Latvijas Karatē federācijas prezidents Leonīds Vasiļjevs. Tāds apbalvojums, ņemot vērā gada laikā paveikto, Latvijas sporta karatē vēsturē pasniegts pirmo reizi. «Tomēr jāmaina savas domas par to, kuru kausu bija visgrūtāk iegūt, jo, turot rokā šo balvu, atceros, cik smagi gājis visa gada garumā,» atzīst V.Druzjaka.
Sarunā ar laureāti atklājās, ka visa viņas ģimene ir ļoti «kaujinieciska» – māte Laila ir Latvijas Šito rju karatē – do federācijas sekretāre, bet tēvs Valērijs – prezidents, savukārt mazais brālis Ričards ar panākumiem iesaistījies džudo cīņā. Sportisko formu Valērijai palīdzējusi izkopt arī vieglatlētika. Lielajā diplomu kaudzē uzgājām atzīmes par godalgotām vietām tautas bumbā, tāllēkšanā un skriešanā. Atzinības saņemtas arī par moderno dejošanu un sniegumu vokālajā ansamblī. Savukārt kādā skolas talantu konkursā Valērija atzīta par visskatuviskāko solisti. Visos šajos lauciņos gūtais lieliski palīdzējis karatē, īpaši katās (kā pati sportiste to dēvēja, cīņā ar ēnu). «Ja katas vingrinājumus izpilda ļoti labi, tas izskatās patiešām skaisti. Lai to spētu, nevar visu laiku uzvilkt cimdus un sisties līdz apnikumam. Jāizkopj stāja un jātīsta grācija, ko meita paveic, dziedot, dejojot un nodarbojoties ar vieglatlētiku,» skaidro V.Druzjaks.
«Visiem vienaudžiem gribētu novēlēt izturību un spēju nospraust mērķi, bez kura nav iespējams iegūt kausu visās dzīves jomās. Grūtos brīžos ir jāsakož zobi un jāpiespiežas turpināt iesākto,» jauniešus uzmundrināja Valērija, apliecinot, ka viņas sasniegtais nebūt nav pa spēkam vienīgi pārcilvēkam, un sakot paldies saviem vecākiem par atbalstu, kā arī treneriem J.Predibailo un Pēterim Vilciņam par darbu.
