Staigājot pa Lielupes palienes pļavām, reizi pa reizei var redzēt govis, kas nesteidzīgi plūc savu dienišķo zāli. Tā kā pastaigas lielākoties notiek pilsētas teritorijā, nevilšus rodas jautājums – kurā pilsētas vietā un kāpēc dzīvo šīs govis?
Staigājot pa Lielupes palienes pļavām, reizi pa reizei var redzēt govis, kas nesteidzīgi plūc savu dienišķo zāli. Tā kā pastaigas lielākoties notiek pilsētas teritorijā, nevilšus rodas jautājums – kurā pilsētas vietā un kāpēc dzīvo šīs govis?
Lai to noskaidrotu, gājām uz mājām, kas atrodas vistuvāk ganībām. Tur satikām vienas brūnaļas saimnieci. Sirmgalve gan lūdza avīzē viņas vārdu neminēt un arī adresi nenorādīt, – negriboties, ka kaimiņi uzzina, ko viņa domā. Toties par savu piena devēju viņa stāstīja ļoti labprāt.
Pašreiz saimnieces kūtiņā dzīvojot divi ragaiņi: gotiņa un mazmeitas Diānas teliņš. Lopiņi šajā saimniecībā, kas vēl atrodas pilsētas teritorijā, tiekot turēti jau kopš 1939. gada. Tikai agrāk to skaits bijis daudz kuplāks. Saimniece atcerējās, ka pirms aptuveni četrdesmit gadiem šajās pašās Lielupes palienes pļavās ganījušās ap simts govju no vairāku pilsētnieku sētām. Šovasar regulāri zāli tur ēd vairs tikai piecas. Ne jau katrs vairs varot samaksāt par siena sagādi un atvešanu, par piena devējas veterinārajām pārbaudēm un segt vēl citus ar govs turēšanu pilsētā saistītos izdevumus.
«Tas tāpēc, ka cilvēkiem nav darba. Atbrīvoja Latviju, atbrīvoja cilvēkus no darba, no ēšanas un no veselības,» piktojas saimniece.
Kuplo govju ganāmpulku agrāk to īpašnieki ganīja pēc kārtas, tagad ragaino pastaigu teritorija ir stipri ierobežotāka – tās ir piesietas.
Ganības gotiņai tiek nomātas no Jelgavas Domes, jo pašiem savas zemītes neesot. Ziemas barību brūnaļai pļaujot tajās pašās ganībās, tikai šogad lielā slapjuma dēļ daudz siena ir aizgājis bojā – tas vienkārši sapuvis. Tādēļ, grūti nopūtusies, saimniece piemin ziemu: «Kas zin’, vai varēs izvilkt. Varbūt piena devēja būs jānodod gaļā…»
Visu brūnaļas doto pienu kuplā saimnieces ģimene – četri bērni, mazbērni, māsa – izmanto savām vajadzībām: taisa arī krējumu un biezpienu. Bet, ja pēc kāda litra atnāk kaimiņš, tad tiek maizes kukulīša tiesai.
Vienīgā «drošā» naudiņa, kas ienāk saimniecībai, ir sirmgalves pensija – 50 latu mēnesī –, un tad vēl piena nauda, ko saņem par pārdoto slaukumu. Tādēļ govs viņiem nozīmē ļoti daudz.
«Ir mums arī dārzs – pašiem savi kartupeļi izaug, vēl citi dārzeņi,» stāsta sirmgalve, «un tad vēl pieniņš, – varam iztikt. Bez tā nezinātu, kā saimi paēdināt. Bērni ir bez darba, māsa – invalīde, viņai vajag zāles, bet tās tak tagad tik dārgi maksā…. Bet ko darīsi, jādzīvo ir.»
«Kas bija bagāts, tas arī tagad tāds ir, bet, kurš ņēmis lāpstu rokās, tā arī dzīvo,» nosaka saimniece, uz atvadām iedodama skaistu asteru pušķi.
