Trīs jelgavnieki – Andris Veiss, Edgars Bukšs un Ainārs Gudēvics – nedēļas nogalē piedalījušies un ar pieskaršanos Sīmaņa baznīcas durvju kliņķim finišējuši 107 kilometru garajā ultramaratonā Rīga – Valmiera.
Jau nākamajā dienā Aināru varēja sastapt skrējienu seriāla «Ielūdz Ozolnieki» pirmās kārtas sacensībās, kur viņš gatavojās veikt 10 kilometrus. «Saka jau, ka pēc tik garas distances ir «jāatskrienas»,» bilst entuziasts, tikko mazliet izlocījis kājas kopā ar dēlēniem – trīsgadīgo Mārci un Gustu, kuram vien pusotrs gadiņš.
– Acīmredzot pēc Valmieras neesat gluži «līdz kliņķim», kā joko paši skrējēji?
Pie Brīvības pieminekļa pārbaudīt savu izturību un spēju robežu, skrienot visu nakti, bija sapulcējušies vairāk par 100 skrējēju, un startējām pusnaktī no piektdienas uz sestdienu. To, kas notika un tika piedzīvots uz Rīgas – Valmieras šosejas, es tā pa īstam aptvēru un sapratu, tikai finišējot un pieskaroties pie Svētā Sīmaņa baznīcas kliņķa. Neatkārtojamas un neaprakstāmas izjūtas. Noteikti nākamgad gribēšu vēlreiz šo visu piedzīvot.
– Protokolā redzams, ka finišējis 101 dalībnieks un jūsu pieskāriens fiksēts kā piecpadsmitais – pēc 10 stundām, 58 minūtēm un 03 sekundēm.Vai patiesi visu laiku bez apstājas?
Visas distances garumā bija izvietoti seši kontrolpunkti, kuros varēja piestāt padzerties, kaut ko iekost un sasildīties. Par to parūpējās nenogurstošie brīvprātīgie. Milzīgs paldies viņiem! Man līdzibija soma ar savu dzeršanas sistēmu, un pirmajos trijos vispār neapstājos. Tuvojoties Valmierai, gan kļuva grūtāk. Varbūt pat ne tik daudz fiziski, kā ar domu sakārtošanu galvā, jo visu laiku acu priekšā bija redzamas norādes, Rīga 30 km, Valmiera 77 vai arī Rīga 70 km, Valmiera – 37.
– Līdz beidzot klāt finiša gandarījums…
Jā, gandarījums bija milzīgs! Bet to, tāpat kā pašu skrējiena procesu, grūti aprakstīt, tas pašam jāpiedzīvo. Kā to savos 72 gados sešpadsmit stundu garumā piedzīvoja arī skrējēju leģenda Georgs Jermolajevs, kura 1992. gadā uzstādīto trases rekordu – astoņas stundas un viena minūte – vēl neviens nav pārspējis.
– Vai šai «ultrai» bijāt iepriekš īpaši gatavojies, trenējies?
Reģistrācija skrējienam ar 107 dalībnieku limitu bija atvērta pagājušā gada beigās, kad arī pieteicos. Kāds īpašs treniņu plāns kopš tā laika nebija, bet savus 55 kilometrus treniņā pāris reizes nācās paskriet. Strādāju Rīgā un ikdienā skrienu tikai no rītiem, lai vakaros atliktu laiks ģimenei. Ceļos piecos, paskrienu nedaudz un pēc tam nopeldos tuvējā «Zvaigžņu dīķī». Esam jau vairāki, kas iecienījuši šādu dienas iesākumu – skrējiens ar peldi nobeigumā. Enerģija visai dienai! ◆
