Nav elektrības, nav telefonu sakaru… Šīs ziņas vairs nepārsteidz. Drīzāk pārsteidz miers, ar kādu cilvēki spēj paraudzīties uz problēmām, kas radušās neatkarīgi no viņu gribas vai rīcības. Vēju tiesā neiesūdzēsi.
Nav elektrības, nav telefonu sakaru… Šīs ziņas vairs nepārsteidz. Drīzāk pārsteidz miers, ar kādu cilvēki spēj paraudzīties uz problēmām, kas radušās neatkarīgi no viņu gribas vai rīcības. Vēju tiesā neiesūdzēsi.
Vilces pagasta Dambīšos dzīvo Saņuku ģimene. Vēl vairākas dienas droši bez telefona sakariem. “Mums teic, ka mūsējais nav tik nopietns gadījums. Vispirms jāpalīdz tiem, kam situācija smagāka. Un tiešām – bez tālruņa var iztikt, bez elektrības arī, jo pāris govju, kas Dambīšu saimniekiem palikušas no kādreiz daudz apjomīgākās saimniekošanas, slauc ar rokām, un sivēnmātes ar sivēniem ir mierīgas, ja paēdušas.
Ķieģeļi norauti, suņi pārbijušies
Kādreiz Saņuki nodarbojušies ar liellopu gaļas ražošanu, bet bijis šim saimniekošanas virzienam pārāk daudz šķēršļu, tāpēc ģimene pārprofilējusies. Anna Saņuka strādā pastā. Darba diena sākoties ap pulksten sešiem. Tas, pēc viņas teiktā, nav pārāk agri, bet visu var paspēt. Viņas vīrs Dmitrijs strādā “Igatē”. Savus 24 hektārus zemes nolēmuši izmantot graudu audzēšanai. Ģimenē ir divi bērni. Karīna un Vladimirs mācās Elejas vidusskolā. Mamma lepojas ar savu dēlu, kas, līdz 9. klasei mācījies krievu plūsmā, veiksmīgi tiek galā ar mācībām latviešu valodā. Abi bērni sporto un ir čakli arī mājas darbos.
Vētrainajā naktī viņu mājas vienā galā izgāzti ķieģeļi un norauti elektrības vadi. Par to, cik varētu izmaksāt remonts, viņi vēl nav pat domājuši. Ēka nav bijusi apdrošināta. “Es tik ļoti neizjutu tās nakts postu, bet meita Karīna gan teica, ka sajūta bijusi ārprātīga, kad sākuši birt ķieģeļi. Nu jau esam visu savākuši. Lopi bija mierīgi, vienīgi suņi pārbijušies meklēja patvērumu,” stāsta A.Saņuka.
Optimistiskā Annas kundze neslēpj, ka viņu ģimene labprāt sev ziemai sagatavotu malku. Kaut gan Vilce ir mežiem bagāta, tas viņiem izdevies tikai vienu gadu, kad varēja iztīrīt mežu netālu no kapiem. Kopš Vilcē likvidēta mežniecība, saņemt atļaujas un nokārtot citas formalitātes esot sarežģīts process, tāpēc malku viņi vienkārši nopērkot.
Godīgie var dabūt uz parāda
Uz ceļa satikām riteņbraucējus, kas devās ciema veikala virzienā. Pirmklasnieks Jānis uz skolu nav gājis, jo solīta jauna vētra. Bet viņam skolā ļoti patīkot, tādēļ nemaz nevēloties sēdēt mājās. Jānis ir sestais bērns ģimenē, kurā mamma ir vienīgā aprūpētāja. Māte Zigrīda Šneidere uz jautājumu par grūtībām smaidot rausta plecus, bet kuram tad laukos viegli? “Es nesūdzos. Diviem bērniem jau pašiem savas ģimenes. Neatsakos no jebkāda darba, ko man piedāvā. Varam izdzīvot. Ir savs dārzs.” Trešā riteņbraucēja ir Anna Januševiča, otrās grupas invalīde, kurai, lai kājas izārstētu, vajadzētu operācijai atvēlēt 2000 latu. “Kur man tāda nauda! Jādzīvo, kā ir. Labi, ka tāda jauka kaimiņiene. Viņa man palīdz – ienes malku, ūdeni,” saka A.Januševiča, norādot uz Zigrīdas kundzi.
Vilces veikals – viena no centrālajām tikšanās vietām. Plašā teritorijā vienīgais, bez konkurences, varbūt tāpēc ļaudis saka, – esot pats labākais. Bet ne tikai – pārdevēja smaidīga, īpašnieks atsaucīgs, ja vajag, dod arī uz parāda, bet tikai uzticamiem cilvēkiem. Tā kā Vilcē visi pazīstami, nav nekādu pārpratumu. Skaidri zināms, kuram var un kuram nevar uzticēties. Pat bērniem dod, ja vien ir vienošanās ar vecākiem par summu. Kurš lielveikals varētu sacensties ar tādu apkalpošanu?
Jaunie “deg” par Āmuriem
Āmuros dzīvo Uldis un Inese Vilsone. Vilsoni jau ceturtajā paaudzē kopj tradīciju – ģimenē ne mazāk un ne vairāk kā četrus bērnus. Vecākais Jānis trīs kursus mācījies LLU un nolēmis pēc neliela pārtraukuma studijas turpināt, Liene ir studente, kas patlaban strādā Anglijā, Kristaps strādā, Raimonds mācās Valsts ģimnāzijas pēdējā klasē. Vilsoni sevi uzskata par savrupniekiem un paļaujas uz to, ko paši var izdarīt. Kad 1981. gadā vēlējušies būvēt jaunu māju, tas aizliegts, jo visus centās apvienot ciematā. Tad viņi izvēlējušies celt pagaidu māju. Vēlāk tā pārbūvēta par dzīvojamo namu. Vecās mājas goda istabā tagad atrodas lopu kūts. Vilsoni ir Breša zemnieki, tomēr dažādu sarežģījumu dēļ bijusi tāda kā dīkstāve. Kopš vecākais dēls Jānis guvis pieredzi Vācijā, saimniecība nosliekusies par labu piensaimniecībai. Pašlaik trīs kūtīs ir 25 slaucamas govis, bet kopējais lopu skaits – 39. Pašu zeme – 50 hektāru, 20 tiek nomāti. Nepieciešama jauna kūts, un pamazām tā tiek būvēta. Par saimniekošanu pašu saimniecībā “deg” divi no četriem Vilsonu bērniem – Jānis un Raimonds. Inese atzīstas, ka jaunībā nedomāja, ka visu savu dzīvi vadīs laukos. Viņa ir no Liepājas, studējusi pedagoģiju. “Toreiz nebija neklātienes, bet tagad, kad redzu savus bijušos kursabiedrus, ir mazliet žēl, ka nepabeidzu,” atzīst Inese, sēžot pie apaļa suitu galda, kas gatavots Alsungas pusē un ir mammas pūra manta. To darinājis vectēvs Jānis Cinovskis.
Vētru šī saimniecība pārlaidusi, gandrīz nemanot. Āmuros nebaltai dienai ir pārvietojams slaukšanas aparāts, kas darbojas ar benzīnu. Grūtāk bija ar dzesēšanu, tomēr arī šajā lietā radās risinājums – no dziļurbuma ar sūkni sūknēts ūdens, un, intensīvi maisot, piena kvalitāte bijusi laba. Īpaši jāuzteic, ka Rīgas Piena kombināts Vilsoniem jau nākamajā dienā zvanījis un apjautājies, vai nav nepieciešama palīdzība. Paldies ģimene vēlas pateikt arī DET darbiniekiem, kas darījuši visu iespējamo.
