Apzināmies to vai nē, taču katram no mums ir kāds spēks, kam mēs ticam, kam lūdzam palīdzību un atbalstu.
Apzināmies to vai nē, taču katram no mums ir kāds spēks, kam mēs ticam,
kam lūdzam palīdzību
un atbalstu.
Nereti jaunieši bravurīgi apgalvo, ka viņi tic sev, saviem spēkiem un savām spējām. Viņi paši esot savas dzīves pavēlnieki. Taču, nokļūstot grūtībās, šie paši jaunieši nemitīgi piesauc augstākos spēkus. Pat pirms kontroldarbiem, ieskaitēm vai eksāmeniem visur dzirdami izteicieni «Ak Dievs, kā es tikšu galā?», «Ak Dievs, palīdzi man!»,
«Ak Dievs…».
Savdabīgi, ka tieši sarežģījumi un šķēršļi liek atcerēties to, ka patiesībā mēs neesam visvareni. Ka arī mums nepieciešama palīdzība un atbalsts.
Nevēlos noniecināt cilvēkus, kas paļaujas un tic saviem spēkiem, taču arī viņi reiz apzināsies savu niecību salīdzinājumā ar pasauli un visumu.
Ir daudz jauniešu, kas noniecina varenākus spēkus, taču tajā pašā laikā viņi smagos brīžos iet pie tuvinieku kapu kopiņām, kur stundām ilgi runājās ar mirušo. Šīs sarunas var būt tērptas dažādās formās, taču rezultāts vienmēr būs viens – cilvēku pārņems miers un pārliecība par to, ka viņš nav viens. Problēmas zaudēs milžu izskatu un cilvēks atkal varēs atgriezties dzīvē. Ar jaunu ticību, jaunu enerģiju un spējām cīnīties.
Nav svarīgi, kam mēs stāstām savas raizes – kapu kopiņai, mācītājam, kokam vai bērnības mīļākajai rotaļlietai. Svarīgi zināt, ka neesam vieni.
