Visu mūžu Ārija Elksne rakstīja grāmatu par Sievieti radītāju, dzīvības sargātāju.
Visu mūžu Ārija Elksne rakstīja grāmatu par Sievieti radītāju, dzīvības sargātāju. Ārijas Elksnes dzejas sievietē dabiskais, trauslais maigums, neaizsargātība saplūst ar liela, garīga spēka avotiem, ar visām nelaimēm spītējošu gaišumu, kas dzimst nesavtīgā mīlestība pienākuma apziņā pret tuviniekiem, tautu, nākamām paaudzēm. Viņa apzinās savu sievietes mātes misiju un jūtas kā posmiņš dzīvības ķēdē, kas saista pagātni ar nākotni.
Grāmatai par Sievieti, ko veido Elksnes dzeja, ir plašs filozofisks konteksts. Tajā ietverta tēma par dzīvības un dzīves nepārtrauktību, mūžīgo apriti un maiņu.
Ārijas Elksnes dzejā cilvēka mūžs iet it kā starp divām mūžībām no «pirmā aizlauztā kliedziena» līdz brīdim, kad dzīve pārtrūkst kā «spalga nots».
Dzejniece ļoti mīlēja dzīvi, cilvēkus un gribēja dzīvot saskaņā ar pasauli, kurā cilvēks ir vislielākais brīnums, vissarežģītākais noslēpums.
«Visu mūžu es ceļu māju.
Tas ir sievietes sensenais amats.
Ceļu smiedamās,
Ceļu rādamās,
Ceļu, gaužas asaras
raudādama.»
