Aiz jelgavnieces Lienes Grīnvaldes sievišķīgā smaida slēpjas karavīra rūdījums un pieredze miera uzturēšanas misijā Irākā
Sēdēšana ofisā un tastatūras klabināšana Lienei nekad nav likusies saistoša. Jau mācoties Spīdolas ģimnāzijā, viņa bija aktīva sportiste, aizrāvās ar sporta tūrismu, kāpa klinšu sienās, orientējās meža biezokņos, bet pēc ģimnāzijas meitenes mērķis bija iestāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Diemžēl nokavētais iestājeksāmens augstskolā plānus mainīja. «Es sev teicu: nē, gadu mājās nesēdēšu – jādomā kaut kas cits,» viņa atceras. un sameklēja Rekrutēšanas un atlases centru (RAC), lai pieteiktos profesionālajā dienestā, kas Latvijā tikko bija ieviests. Durvis vaļāAr fiziskajiem un psiholoģiskajiem pārbaudījumiem RAC Liene tika galā bez problēmām, lai gan prasības bija ļoti augstas. Viņa tika iekļauta pirmajā Latvijas profesionālā dienesta kursā. 2004. gadā sākās dienests Alūksnē. «Nebija nekādas nojausmas, kas mani tur sagaida, jo bijām pirmie un pieredzē nebija ar ko dalīties. Visgrūtāk nācās pierast pie režīma – agrās celšanās, komandām, pavēlēm. Ja Alūksnes kursu iztur, praktiski visas durvis ir vaļā un soli pa solim var sākt veidot militāro karjeru,» stāsta Liene. Pēc diviem gadiem jauniete aktīvās kaujinieku gaitas beidza, atzīstot, ka sievietei tas par grūtu. «Uz tevi paļaujas kā uz karavīru, nešķirojot, esi sieviete vai vīrietis – pavēles, pārbaudījumi, ekipējums, šaušanas apmācība visiem ir vienādi. Fiziskā sagatavotība man bija laba un uzdevumi sevišķas grūtības nesagādāja, bet radās veselības problēmas – sāka sāpēt ceļi un mugura. Tāpēc kaujas nodrošinājumu rotā pārgāju uz medicīnas vadu. Tur mierīgāk – katru dienu nav jādodas uz poligonu, jānēsā bruņuveste, jāskrien ar ieroci plecos,» pamato jelgavniece.Pēc Alūksnes kursa beigšanas Latvijas armijā iestājās arī Lienes vecākā māsa Aiga un vēl viena paziņa no Spīdolas ģimnāzijas. Misija IrākāLiene augusi septiņu bērnu ģimenē, kur abi vecāki ir pedagogi un nevienam ar militāro jomu nav saistības. Pret Lienes izvēli vecāki neiebilda līdz brīdim, kad meitai bija jādodas uz pusgadu ilgu starptautisko misiju Irākā. «Māsa uzzināja pirmā, bet vecākiem ilgi baidījos teikt, zinot, ka pārdzīvos. Vēlāk viņus mierināju, ka pagaidām esmu tikai rezervē. Beigās gan nācās atklāt patiesību. Brāļi un māsas stāstīja, ka vecāki vakaros sēdējuši pie televizora kā sastinguši un pie katras ziņas par Irāku aizspieduši ausis. Tikai divus mēnešus pirms misijas beigām mamma nomierinājās,» atceras Liene.Uz Divānijas pilsētu Irākā viņas pārstāvētā rota devās 2006. gada sākumā. Neko daudz stāstīt par ikdienas gaitām Liene nedrīkst un priekšstatam ieskicē vien sīkas ainiņas: «Pamatā tur plešas tuksnesis un vasarā ir ļoti karsts – pat janvāra dienās gaisa temperatūra bija plus 20 grādu. Vasarā gaiss iesilst virs 40 grādiem, lai gan karstumu tik ļoti nejūt.» Misijā viņas bijušas piecas daiļā dzimuma pārstāves – trīs medmāsas un divas sakarnieces, no kurām viena ir Liene. Lai arī dienesta pienākumi līdzīgi kā darbā tika veikti maiņās, brīvajās dienās Liene mierā nav likusies un devusies līdzi gan konvoja izbraucienos un patruļās, gan citos uzdevumos. Irākā Liene nosvinēja arī 21. dzimšanas dienu: «Mums bija kapelāns, kas bāzē rūpējās par svētkiem, par to, lai tādās reizēs būtu našķi, un reizi mēnesī tika sveikti jubilāri. Ļoti jutām prombūtni no mājām, varbūt tāpēc vēl svarīgāka bija vienotības izjūta rotas kontingentā. Tur nedaudz iemācījos krievu valodu, par ko man liels prieks.» Ir jautājumi, uz kuriem Liene neatbild, jo nedrīkst. Vaicāju, vai nav grūti visu turēt sevī. Viņa atbild, ka ne, jo liels palīgs šādos gadījumos esot māsa, kura jau trešo gadu dien kopā ar Lieni vienā rotā un ar kuru bez noslēpumiem var pārrunāt visdažādākos ar darbu saistītus jautājumus. Atbalsts esot arī Lienes draugs Ansis, ar kuru meitene pazīstama trīs gadus. Arī viņš dienē profesionālajā dienestā, bet patlaban atrodas Afganistānā. «Tā kā abi esam armijas cilvēki, mums vieglāk vienam otru saprast un atbalstīt. Ne kurš katrs civilais saprot, kā tas ir uz vairākām nedēļām pazust poligonā un nebūt mājās vai, piemēram, doties diennakts norīkojumā. Ansis mani vislabāk sapratīs, ja braukšu uz Afganistānu, ko arī pieļauju,» atklāj jelgavniece. Neatsverama pieredze TeksasāPēc atgriešanās no Irākas Liene pārgāja dienēt medicīnas vadā. Pateicoties lieliskajām angļu valodas zināšanām, 2008. gadā no rotas komandiera viņa saņēma uzaicinājumu gadu mācīties ASV. «Teksasā apguvu medicīnas laboratorijas speciālista kvalifikāciju. Mūs apmācīja, kā veikt analīzes, sniedza ieskatu mikrobioloģijas zināšanās un kā praktiski strādāt laboratorijas ķīmijas nodaļā. Mācības bija smagas, bet man bija stinga apņēmība izturēt, jo otrreiz tādas iespējas nebūs. Bijām ap 40 studentu no 24 valstīm. Lai arī valodu zināju labi, terminoloģijā biju «balta lapa», tāpēc cēlos pulksten septiņos no rīta un vakaros mācījos līdz vieniem naktī. Medicīnas laboranta specialitātē starp ASV armijas karavīriem biju vienīgā ārvalstu studente, tāpēc nebija ar ko arī pakonsultēties. Pēc gada ieguvu ES atzītu sertifikātu, taču, paradokss, – tas nav derīgs Latvijā. Pie mums, lai strādātu laboratorijā, nepietiek ar ASV iegūtu izglītību, bet jābūt šeit apgūtai laboranta profesijai. Man piedāvāja palikt un strādāt Amerikā, bet es esmu liela patriote,» smej dižkareive.Amerikā Liene iemantojusi daudz lielisku draugu, viņu vidū pat ASV virsnieka sievu – latvieti vārdā Liene. Vērtīga pieredze bijusi, strādājot ASV lielākajā kara hospitālī, kur nonāk visi karavīri, kas guvuši ievainojumus, pildot dienesta pienākumus starptautiskās misijās. «ASV daudzi jaunie cilvēki nezināja, kas ir Latvija, vecāki gan viens otrs bija dzirdējuši un pat zināja dažus mūsu vēstures faktus. Bija cilvēki, kas Latvijā iegriezušies, ceļojot ar kruīza kuģi. No vairākiem dzirdēju sliktas atsauksmes par Rīgas bāriem, kā tur krāpj ārzemniekus,» atminas meitene.Ieguvusi militāro un civilo diplomu laboratorijas zinātnēs, Liene atgriezās Latvijā. Lai to nezaudētu, mācības viņai jāturpina tālmācības kursā un reizi trijos gados pašai jārūpējas par resertifikāciju Londonā. «Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka dzīvē izvēlējos militāro jomu. Armija ir mans dzīvesveids un aicinājums,» nopietni teic Liene.
