Vakar redakcijā vairāk nekā stundu uz lasītāju jautājumiem atbildēja Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs.
Vakar redakcijā vairāk nekā stundu uz lasītāju jautājumiem atbildēja Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs.
Vai jūs noteikti varat apgalvot, ka Latvijā tiek ievērotas cilvēktiesības?
Jā, pilnīgi tiek ievērotas. Pieļauju, ka varbūt ierēdņu līmenī kaut kas netiek izdarīts.
Vai mums ir notikusi pārorientēšanās uz Ķīnu?
Nē, tāda pārorientēšanās nav notikusi. Mēs gan strādājam, lai attīstītu sakarus, arī ar Japānu. Vakar (trešdien – A.R.) tikos ar Japānas delegāciju Ženēvā. Esam ieplānojuši šogad strādāt, lai atvērtu vēstniecību Ķīnā, Japānā informācijas biroju.
Latvijā 40. gadā ienāca krievi un vēlāk izveda latviešus uz Krieviju. Tagad atkal viņiem atļauts publiski vicināt sarkanos karogus. Toties Latvijas aizstāvjus leģionārus godināt nav brīv. Vai tā ir pareizi?
Es uzskatu, ka nepareizi būtu saietus aizliegt, jo tie, kas grib pulcēties, tik un tā to darīs pagrīdē, slepeni, kaut kur. Un tas būs daudz sliktāk. Jā, mani uztrauc jaunu fašistu pulcēšanās Vērmaņdārzā. Turklāt komunistiskā un fašistiskā simbolika pie mums ir aizliegta.
Par leģionāriem mums ir jāizskaidro, ka leģionāri nebija Otrā pasaules kara noziedznieki, mēs to arī darām. Taču valdība pie viņu godināšanas nedrīkst būt klāt. ASV, kas pašās kara beigās oficiāli atzina, ka latviešu leģionāri nav identificējami ar vācu SS, pat augsta ranga diplomāti mums saka, lai beidzam reiz runāt un taisnoties par leģionāriem. Tas jau kļūstot aizdomīgi. «Latviešu leģionāru patriotiskais pienākums pašlaik ir klusēt,» saka amerikāņi.
Vai pilsonības logu atcelšana nav draudi Latvijai? Vai mēs nekļūstam par mankurtiem, aizliegdami godināt savus brīvības cīnītājus?
Ar logu atcelšanu mēs panākam Latvijai lojālu cilvēku kļūšanu par pilsoņiem. Par mankurtiem lai par tādiem nekļūtu, mēs neaizliedzam cilvēkiem tikties, mums pat ir jāpalīdz, lai šie vecie, karu izgājušie ļaudis varētu nākt kopā, godināt aizgājušo piemiņu. Taču mēs nedrīkstam prasīt, lai mūsu valdība iet pret pasaules pārliecību. Un tā diemžēl ir negatīva pret visu, kas saistās ar Otrā pasaules kara fašistisko Vāciju. Mūsu diplomāti skaidro leģionāru vēsturi, kur vien tiek pie vārda. Taču jāņem vērā, ka mūsu spēki salīdzinājumā ar citu valstu diplomātiskajiem dienestiem ir vairāk nekā niecīgi. Pašās lielākajās Latvijas vēstniecībās Krievijā un Zviedrijā strādā tikai apmēram desmit cilvēku, ASV pieci, turpretim Krievijai mazajā Islandē vien ir gandrīz simts. Visā Latvijas Ārlietu ministrijā kopā ir tikai aptuveni 300 darbinieku, 150 no tiem ārzemēs.
Kādi ir Ārlietu ministrijas plāni pārstāvniecību attīstībai ārzemēs?
Šogad gatavosimies vēstniecības atklāšanai Ķīnā, nākamgad Ēģiptē, kur mums ir labs tirgus. Vēstnieku mums vajag Īrijā, pie NATO, vēstniecības jānostiprina Eiropas Savienības valstīs.
Vairākās valstīs ļoti labi strādā mūsu goda konsuli. Tā, Pakistānas lielākajā pilsētā Karači galvenajā ielā kādu namu rotā liels uzraksts, kas tulkojumā būtu «Latviešu nams». Tas ir mūsu goda konsula Pakistānā nopelns. Viņš ir Pakistānas premjermi-nistra labs draugs, un Latvijai tur ir laba slava. Mums jāattīsta un jānostiprina ekonomisko atašeju institūts. Viņus finansē biznesa struktūras, un, saprotams, viņi tad vairāk strādā to interesēs. Pašlaik ārpolitikas loma valsts attīstībā ir neproporcionāli liela. Diemžēl tas nav jūtams ārlietu resora finansējumā. Kad būsim iekļāvušies Eiropas Savienībā, ārpolitikas nozīme mazināsies.
Prasības Eiropas Savienībai mums laikam nav pa spēkam.
– Vajadzība pēc pārkārtojumiem un kārtības, ko prasa Eiropas Savienība, ir likumsakarīga, un mums tik un tā pie tā būtu jānonāk. Mums vienkārši nevajag izgudrot velosipēdu, Eiropas Savienība mums to iedod jau gatavu. Vai ar to brauksim, vai stumsim pa ceļa malu, atkarīgs no mums. Tāpat kā orientācijas izvēle uz austrumiem vai rietumiem.
Baltijas valstis taču panāca Krievijas militāro spēku iziešanu no Baltijas. Bet iekļaušanās NATO Latvijai maksāšot dārgi…
NATO ir absolūti nepieciešama, tā dod mums drošības garantijas. Par dārdzību: mums patlaban ir vismazākais aizsardzības budžets Eiropā tikai 0,67 procenti no nacionālā kopprodukta. NATO prasa, lai tas būtu vismaz 2,2 procenti.
Kad stāsies spēkā bezvīzu režīms ar Horvātiju un Slovēniju?
Šogad, taču vēl jāiziet parlamenta procedūras.
Kad uz Vāciju varēs aizbraukt bez vīzas?
Vācijas ārlietu ministrs Klauss Kinkels 1998. gadu ir pasludinājis par Latvijas Vācijas bezvīzu gadu. Taču vācieši ir uzrakstījuši norādījumus ar kādiem 12 punktiem, kas mums jāizpilda, pirms latvieši varēs šķērsot Vācijas robežu bez vīzām. Maksimāli mobilizējoties, mēs to varam tikt līdz eiropeiskai robežas šķērsošanai.
Kad Latvijā gaidāmas jaunas pases?
Tuvākajā laikā nebūs, tālākā nākotnē gan ar lielāku drošību.
Ko varat teikt par attiecībām ar Krieviju?
Attiecības ar Krieviju mums ir sarežģītas sarežģītās vēstures dēļ. Krievijai ir savas intereses, mums savas. Bet abām valstīm kopīga ir interese veidot savstarpēji izdevīgas ekonomiskās attiecības. Ja neskaita pēdējā laika notikumus, mēs mērķtiecīgi uz to esam gājuši. Tagad vispareizākais būtu pavilkt svītru pagātnei un atstāt to abu valstu vēsturnieku izvērtēšanai. Mums jāstrādā nākotnei.
Kāpēc jūs balsojāt pret latviešu leģionāru valstisku atzīšanu?
Es neesmu deputāts, tādēļ neesmu balsojis pret.
Kāpēc Vācija mūs neaizstāv leģionāru lietā?
Vācija labi apzinās savu vēsturisko vainu. Vācijas loma Latvijas neatkarības nostiprināšanā ir signāls tās sapratnei. Daudzko izsaka tas, ka Vācija sevi dēvē par Baltijas advokātu.
Kā kļūt par Latvijas vēstnieku?
Odisejs Kostanda apgalvoja, ka pietiekot būt par manu draugu, lai kļūtu par vēstnieku. Tā nu gluži nav. Par to liecina kaut vai mana drauga Jāņa Krūmiņa neapstiprināšana par Latvijas vēstnieku Norvēģijā. Man ir daudz draugu, taču tas nevar būt vēstnieku atlases princips. Vēstnieku vispirms ierosina Ārlietu ministrija, rekomendē Saeimas Ārlietu komisija, bet galīgo lēmumu pieņem Valsts prezidents.
Vai Jeļcins tiksies ar Ulmani?
Lai tas notiktu, mums ir jāizpilda Krievijas priekšnosacījumi. Eiropas drošības un sadarbības organizācijas rekomendācijas mēs esam pieņēmuši. Valdība savu ir izdarījusi, pirmos soļus spērusi arī Saeima. Situācija būtu vienkāršāka, ja mēs to visu būtu padarījuši daudz agrāk. Un tas nav vajadzīgs vienam Birkavam vai Ulmanim. Tas ir vajadzīgs mums visiem vidzemniekiem, zemgaliešiem , valstī ir jābūt skaidrai politikai jebkurā lietā. Ir jāzina, kas būs ar krieviem, ir jāpanāk dialogs starp pilsoņiem. Soli pa solim jāiet uz priekšu, lai prezidentu tikšanās būtu. Diemžēl nav garantiju, ka pirms pašām sarunām atkal kaut kas nenotiek. Turklāt Krievijas politikā mēdz būt dīvainības. Bet «randiņš» ar mīļoto meiteni var notikt tikai tad, ja mīļotā atnāk…
Kāpēc jūs, jurists būdams, pievērsāties ārlietām?
Tas bija Tautas frontes laikos, kad deputātiem vajadzēja izvēlēties darbu kādā no komisijām. Es izvēlējos arī ārlietas. Bet domāju, ka īstā vaina ir tā, ka es nejūtu bijību pret augstām amatpersonām. Man ir vienalga, vai es runāju ar kādu no latviešu pensionāriem vai Klintonu. Vakar (trešdien – A.R.) Ženēvā tikos ar Mandeilu, Fidelu Kastro, Toniju Blēru, un mani nebūt nemāc mazvērtība izjūta. Es taču esmu tikpat neatkarīgas valsts pārstāvis kā visi citi. Protams, diplomāta darbam ir romantisma piegarša, taču tā aizmirstas, kad jāsāk smagi strādāt. Jā, darbs ārlietu resorā ir ļoti grūts, nu varbūt ne tik, cik Kalnciema akmeņlauztuvēs, taču ļoti atbildīgs. Ārpolitika ir valsts attīstības filozofija.
Astoņdesmito gadu vidū jūs tikāt iecelts par Jelgavas rajona sieviešu padomes goda locekli. Kā uz to skatāties?
Paldies, ka atgādinājāt! Es ļoti labi atceros to pasākumu, tas bija vienreizēji jauks. Un es atceros arī ideju, ar ko toreiz «nēsājos». Tagad tā ir atgriezusies, gan mazliet citādā skatījumā. Es tolaik aicināju latviešus sākt kopt savas ģenealoģiskās saknes, meklēt un veidot savas dzimtas koku. Centos iestāstīt: cik paaudzes izpētīsiet, tik paaudzēs uz priekšu pats paliksiet.
Bet to visu tik labi atceros tāpēc, ka nupat apmeklēju arhitektu Blūmu ģimenes arhīva izstādi, kur retrospektīvās fotogrāfijās redzama ģimenes attīstība no senseniem laikiem. Viņu dzimtu veidojuši flāmi, igauņi, vācieši, līdz tā Latvijā kļuvusi latviska. Un atkal bērni un bērnubērni iziet pasaulē, dzimta top internacionāla. Ir taču svarīgi apzināties savas dzimtas latviskās saknes un stumbru un kopt tās nākamajām paaudzēm. Kāpēc tikai karaļiem būtu jāzina savu dzimtu saknes? Katrs latvietis var būt karalis!
Valdis Birkavs, trešais mūsdienu neatkarīgās
Latvijas ārlietu ministrs, dzimis Rīgā. Kara gados, kamēr tēvs karojis latviešu leģionā, audzis Valkas rajona Kārķu pagastā. Ģimenē bijuši trīs bērni
divas māsas un Valdis pa vidu.
Latvijas Universitātē Valdis Birkavs bijis absolūtajos teicamniekos, tādēļ pirmais Padomju Savienībā saņēmis atļauju studēt divās fakultātēs uzreiz juristos un tikko atvērtajos filozofos. Filozofus pēc trim sekmīgiem kursiem pametis, tagad staigā ar jurista diplomu kabatā.
Tēvs miris, nesagaidot Latvijas otrreizējo atdzimšanu, māte ir pensionāre, dzīvo turpat Rīgā un, kad dēls piezvana, lai apjautātos, kā klājas, mīlīgi saka:
«Dēls, man atkal nav naudas…»
Valda Birkava dzīvesbiedre arī ir juriste advokāte, dēls mēģina savu biznesu, un tētis cer, ka pienāks laiks, kad arī viņš varēs piezvanīt un teikt: «Dēls, man ar to naudu tā knapāk.» Birkavu ģimene dzīvo īrētā dzīvoklī Jūrmalā, kur mīt arī marmora dogs Sers.
Interesanti, ka Valdis Birkavs palīdz celt baznīcu savas bērnības zemē Kārķos. Pērnajā ziemā viņš bijis mežā un kopā ar bērnības draugiem pirmoreiz gāzis simtgadīgus kokus. Bijis žēl, taču baznīcu arī gribas uzcelt. Iecerēts bijis dievnama durvis vērt jau šogad, taču vēl trūkstot naudas.
