Šis virsraksts ir nočiepts no ārlietu ministres Sandras Kalnietes uzrunas Latvijas Universitātes 62. konferencē, kuras darbā piedalījās un LU Goda doktores diplomu saņēma ASV bijusī valsts sekretāre Madlēna Olbraita.
Šis virsraksts ir nočiepts no ārlietu ministres Sandras Kalnietes uzrunas Latvijas Universitātes 62. konferencē, kuras darbā piedalījās un LU Goda doktores diplomu saņēma ASV bijusī valsts sekretāre Madlēna Olbraita. Par to, ka Latvija savā ārpolitikā tiešām atrodas jaunās krustcelēs, liecina kaut vai šīs lēdijas vizīte Rīgā. Lai gan kāds mūsu politiķis viņu atļāvās nosaukt par “kundzi, kurā klausās, par kuras teikto pasmaida un turpina darīt savu”, aizokeāna lielvalsts bijusī politikas noteicēja joprojām ir gan ar asu prātu, gan mēli – gluži kā reiz kādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes sēdē, kad viņa esot solījusi laupīt sēkliniekus Fidelam Kastro. Šādas augstas personas ciemošanās Latvijā ir apliecinājums tam, ka savā ārpolitikā esam tikuši pamatīgu nogriezni uz priekšu. Jo tieši M.Olbraita bija vai pati enerģiskākā Latvijas un visu Baltijas valstu neatkarības aizstāve. Tagad viņa ir ieradusies palūkoties arī uz savu pūliņu augļiem: Latvija ir neatkarīga, tūlīt, tūlīt kļūsim par NATO un ES dalībvalsti.
Iepriekšējos desmit gados mūsu ārpolitikas uzdevums bija nodrošināt valsts pastāvēšanas neatgriezeniskumu. Šajā situācijā var droši apgalvot, ka tas ir sasniegts. Tagad Latvijas ārpolitiskā virzība novedusi valsti principiāli jaunā situācijā: pirmo reizi vēsturē Latvijai nav jādzīvo ārējā apdraudējuma ēnā, un tas paver iespēju straujai attīstībai.
Tomēr, mūsu ārpolitikai saplūstot, kļūstot par ES iekšpolitikas daļu, ir jāapzinās, ka esam kļuvuši par daļu no pasaules, kurā norisinās globāli procesi. Taču mums nav vieniem jārisina visas problēmas, ar ko jāsaskaras globalizācijas apstākļos. Mēs piederam pie ES un NATO, un šo alianšu ietvaros kopīgi jāiesaistās to objektīvo procesu risināšanā, ar kuriem jārēķinās arī mūsu politiķiem. Lūk, dažas problēmas, kurām jākļūst par viņu rūpēm.
Drošības politikā priekšplānā izvirzās jauni draudi – starptautiskais terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatība, brūkošas valstis, organizētā noziedzība, reģionālie konflikti. Nevienmērīga attīstība padziļina plaisu starp pārtikušo pasauli un nabadzīgajiem reģioniem. Masu kultūras izplatība noplicina un apdraud tradicionālo identitāti. Starptautiskas organizācijas paplašina savas funkcijas un tieši ietekmē pilsoņu dzīvi. Tā kā atsevišķas valstis ar tradicionāliem instrumentiem ne vienmēr spēj reaģēt uz līdzīgiem jauniem izaicinājumiem, sekmīgai ārpolitikas veidošanai noteikti nepieciešama kolektīva rīcība kopējo problēmu risināšanai izmantot plašus forumus un nodrošināt to efektivitāti. Vienlaikus sadarbības pamatā jābūt skaidrai vērtību orientācijai, kas valstu mijiedarbību padarītu harmonisku un produktīvu.
Tādēļ Latvija savas ārpolitikas prioritāšu stūrakmeņos liek tās pašas vērtības, uz kurām 20. gadsimta otrajā pusē tika uzbūvēta brīva un pārtikusi Eiropa. Pamatojoties uz šiem principiem, arī izstrādāts jaunais Latvijas ārpolitikas pamatlīniju dokumenta projekts. Dokumentā izvirzītas piecas prioritātes:
īstenot Latvijas nacionālās intereses ES, iestājoties par stipru, efektīvu un vienotu (ne “divpakāpju”! – A.J.) Eiropu, kur vadošais princips ir solidaritāte;
attīstīt Latvijas ekonomiku, kas paredzamā nākotnē mūsu iedzīvotājiem nodrošinās attīstītu valstu labklājību;
stiprināt nacionālo drošību ciešā sadarbībā ar ES un NATO, kā arī citām valstīm;
pastiprināt sadarbību Baltijas jūras reģionā;
stiprināt latviešu diasporas ārvalstīs saikni ar Latviju.
Šķiet ļoti saprotami, taču – ne vienkārši. Vēl saņemsim nobrāzumus un punus, no pašreizējām krustcelēm iegriezuši jauna ceļa sākumā. Un tomēr ir labi, ja zinām, kurp ejam. Tad ir reālas izredzes veikt arī šo ceļa gabalu.
