Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14. un 17. maija numurā. Reizēm liekas nereāli, ka dzīvoju. Uzlido muša uz rokas, iecērt savu aso snuķi, un sāpes jūt visa roka.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14. un 17. maija numurā.)
«Reizēm liekas nereāli, ka dzīvoju. Uzlido muša uz rokas, iecērt savu aso snuķi, un sāpes jūt visa roka. Tādas pašas šīs sāpes bija pirms daudziem gadiem, tādas – tagad. Pat mušas kodiens un muša man neapliecina tagadni, drīzāk – atsauc atmiņas… Atmiņu ir daudz, un tās klājas cita citai pāri..
***
Iedomājos, ja es būtu vesela, pavisam vesela, ja varētu teikt: rīt darīšu to un to, iešu, nokārtošu… Ja man jau laikus nebūtu jārēķinās ar iespējamo, ka varbūt rīt es vārtīšos neciešamās sāpēs, dzeršu pēc kārtas visas zināmās tabletes, mikstūras, taustīšu pa visu ķermeni sāpošos mezgliņus un mana diena – kā lielākais vairums no tām – paies, varonīgi paveicot tikai pašu nepieciešamāko. Vakaru tā arī netīri sagaidīs un uz vēl vienu rītdienu paliks nemazgātie šķīvji, veļa paliks neiemērkta, jo apzinos, ka ir bīstami iemērkt, ja nav iespējams izmazgāt. Tā vietā, lai darīšanas kārtot dotos mundra un skaidru galvu, nokavējusies beidzot tomēr notveršu autobusu, un pēc tam – man tieši svarīgākajos brīžos – aiz ciešanu grūtuma būs vienaldzīgs manis pašas liktenis.
Kad sāpes mani piespiedu kārtā apvēlušas augšpēdu kā tādu neveiklu vaboli, es dīvainā kārtā jūtos ļoti saistīta ar visu dzīvo dabu… Noliecu galvu cieņā un apbrīnā tās pārspēka priekšā. Arī aiz bezcerības un bailēm… Un tomēr – spirinos. Kāpēc? Instinkti, instinkti…
***
Sirdsapziņa cieš, cieš visa mana apkārtne – no nebeidzamas un bezcerīgas nesakoptības. Tikai gara acīm savu dzīvi redzu tādu, kādai tai vajadzētu būt. Ar sāpēm apzinos: nekad tā tāda nebūs. Vīrusi nevar izslēgties no šūnām, tie rodas līdzi katrai jaunajai šūnai. DZĪVĪBA DZĪVĪBĀ.
Aizsargsistēmas zudums tagad ir jaunās modernās slimības mehānisma pamatā. Jauns mēra paveids. Cilvēce samazināsies skaitliski arī bez kara. Tā ir bijis un būs vienmēr. Baciļus, kas izraisīja mēri, apkaroja. Tagad ir citi vīrusi, kas veic to pašu uzdevumu. SKŪPSTI SAVU MĪĻOTO, SAŅEM DONORA ASINIS, BAUDI MĪLESTĪBU SEV TĪKAMĀ VEIDĀ – UN TU MIRSI DRAUSMĪGĀ, MOKPILNĀ NĀVĒ… Dievišķīgs sods par cilvēces grēkiem! Bet – katrs atsevišķais cilvēks jūtas aizvainots: viņš ir pārliecināts, ka nav grēkojis tik daudz, lai būtu pelnījis tik bargu sodu. Un visi tad vainīgi: gan pasaule, gan cilvēki, gan vispēdīgi – pats Dievs! Tad jau man jājūtas daudz labāk par viņiem – es savās nelaimēs nevienu nevainoju. Man paliek tikai fiziskās sāpes…
Mani vārdzina neizārstējamā sastrutojuma radītie toksīni asinīs, limfmezglos. Sastrutojumu izoperēt vai kā citādi iznīcināt vairs nav iespējams. Kad pirmo reizi saslimu ar briesmīgām iesnām, man vēl nebija ne desmit gadu. Jau toreiz baciļi izgrauza sev ejas un kabatas sarežģītajos elpošanas ceļos, un vēl tagad tie tur mitinās – kā mūki cellēs. Tiklīdz apstākļi labvēlīgāki, viņi aktīvi metas darbā, un es tos aizvien no jauna atklāju sevī.
Bērnības gados, kad tikko sāku slimot, visa pasaule jūsmoja par kodolsprādziena spēku, spridzekļu jaudīgumu. Ar simt megatonnu sprādzienu atmosfērā cilvēki demonstrēja pasaulei nebijušu tehnisku sasniegumu. Miera nodrošināšanai. Liekulības kalngals!
Par radioaktīvo putekļu ļaunprātību toreiz nezināja. Daži nepiesardzīgi zinātāji tomēr atļāvās rakstīt, ka radioaktīvie putekļi pēc sprādziena izraisa grūti ārstējamus sastrutojumus plaušās, elpošanas ceļos. Domāju, ka zinātnieku lielākais vairums par to nebija informēts. Fiziķi nav ekologi. Viņi strādā savās laboratorijās, un viņu ikdiena ir iegūt enerģiju, atbrīvot atomus, nevis pētīt, ko šie atbrīvotie atomi dara pasaulē. Izrādījās, ka šie sīkulīši dara briesmu darbus, ja vien iegūst pilnīgu atbrīvotību! To pašu, ko neredzamais vīruss.
Sīkajām formām gan dzīvajā, gan nedzīvajā pasaulē ir lielākas iespējas nekā milzīgajām. Milzu dinozauri varēja apēst un samīdīt milzu papardes, bet – pēc zinātnieku pētījumiem – arī viņus piebeidza kaut kādas sīkbūtnes, vīrusi. Tagad vīruss, kurš rada imūndeficītu, uzvarēs arī visspožākos saprātus, ja vien tam izdosies iekļūt šo gudro cilvēku asinīs. Daudz dzīvību jau pļāvusi ļaunā nāve. DAUDZAS SPOŽAS ZVAIGZNES JAU ĻAUNU VĪRUSU IZDZĒSTAS.
Arī mans mūžs paiet vīrusu verdzībā. Tas viss samaitā manas dienas, atņem spēkus, laupa iespējamos priekus.
Gribētos dzīvot sakoptās istabās, staigāt un gulēt tīrā veļā, būt labi paēdušai, priecāties par pagalmu, dārzu, kārtību laidarā. Taču – nav nekā no tā visa. Ir tikai ar mokām izvilkta ikdiena, cerīgi un mānīgi solījumi pašai sev: rīt, parīt jaunnedēļ, kaut kad… No pieredzes zinu – nekad… Visu, ko spēšu, darīšu tad, kad gadīsies atelpas brīži, tādas pussāpju pastarpas. Kad nāk sāpes, viss šļūk ārā no rokām, prāts atsakās no visa. VISLABPRĀTĀK PRĀTS ATTEIKTOS NO NĀKOTNES, NO DZĪVOŠANAS – JA NEZINĀTU: TAS IR GRĒKS PRET DIEVU, PRET PASAULES KĀRTĪBU. Vienīgais, ko varu: lūgt žēlastību, lūgt, lai dzīvība pati aiziet – viegli un nemanāmi – nevis vārdzina mani, spīdzina un tad kā nokaunējies suns rāpo uz vēdera atpakaļ. Ja negrēkojot varētu tikt vaļā no savas dzīvības – nekas mani neatturētu. Ļaunums manā skatienā, ko tik daudzi saskata, ir ilgajās ciešanās nostabilizējusies pārliecība, ka pasaule, kas manī, ir tieši tāda. Kāpēc man mūžīgi sarūgtināt citus ar nepadarīto… darīt netīkamu dzīvi saviem līdzcilvēkiem, ar nelabiem vārdiem aplamāt mēslos nomirkušo govi, ja neesmu laikā mēslus izmēzusi, vircu izsmēlusi, pakaišus zem kājām lopam pametusi? Govs jau arī nabadzīte labprātāk gulētu tīros salmos.
***
Kam man te prātot par mīlestību, par mīlēšanu? MĪLESTĪBA IR DZĪVĪBAS RADĪŠANAI UN UZTURĒŠANAI. Kam radīt un uzturēt to, kas vēlāk tiek nogalēts?
Man jādomā par to, lai manas sāpes vienmēr kalpotu kā atgādinājums: neradīt vēl vairāk cietēju. Nepiesaistīt sevi nevienam un nevienu – sev. Ja ir ciešanas, lai tās nāk tikai pie manis un paliek vienīgi ar mani… Kamēr tās pārciešu vai arī – beidzot vairs nepārciešu…
Nevajag līdzcietēju, ai, kā nevajag! Tas ir liels grēks, ko cilvēks, slims būdams, uzņemas uz sirdsapziņas, piesaistīdams sev citu, veselu un brīvu cilvēku. Slimais lai slimo, veselais lai dzīvo, strādā un mīl. Zinu – no sāpēm gribas aizbēgt, taču šis nav tas ceļš…
Nezinu, kāpēc atceros Vara nāvi. Uz bērēm negāju, negribēju raudāt kopā ar visiem un varbūt pat par daudz – vairāk, nekā prasa pieklājība. Taču vēl ilgi pēc tam, būdama sliktā pašsajūtā, aizgāju uz veikalu, nopirku stipru lēto vīnu, izdzēru visu pudeli uzreiz, kopu lopus un raudāju. Bez tā vīna es gluži vienkārši nespēju paraudāt – asaru slūžas nevērās vaļā, bet, nevarot izraudāties, bija vēl grūtāk. Raudāju, līdz beidzot iesnaudos uz govij dodamā siena klēpja. Man kļuva slikti… Savādi – reibuma nelabumu nevar salīdzināt ar to nelabumu, kādu pazīstu bez reibuma, sāpju dēļ. Alkohola nelabums ir gaistošs, lai arī nepatīkams, tas tomēr pāriet. Sāpju uzdzītais nelabums ir tādas mokas, kādas var būt vienīgi priekšnāves stundā… Man gribējās izciest dvēseles ciešanas kopā ar miesas mokām, bet es iemantoju vienīgi drudžainu miegu, kas pamazām visu izlīdzināja… uz kādu laiku.
Neko es nevarēju palīdzēt Varim dzīvē un nekādā veidā neesmu saistīta ar viņa nāvi. Viņš cieta, es ciešu… katrs – savu nelaimi. Gluži vienkārši – man bija saprotamas viņa mokas, es tās kā atvērtā grāmatā varēju lasīt. Es mīlēju viņa ciešanas. Mīlēju viņu viņa paša ciešanu dēļ. Veselāks cilvēks man būtu svešs. Tagad ir jau trešā viņa nāves gadskārta. Tas bija oktobrī. Ik rudeni es viņu pieminu. Katrā jaunā, neciešami stiprā sāpju lēkmē – atceros. Neticu, ka tas ir iespējams, taču, no dzīves aizejot, gribētu sastapt viņu uz Aizsaules sliekšņa – lai nebūtu vientulīgi un baisi, nebūtībā aizejot.
Kā viņš iegāja Nāves valstībā? Zinu – pašam tas ir ļoti grūti. Izlemt, saņemties, izdarīt. Sevis vienmēr ir žēl.
Viņš mīlēja cilvēkus, mīlēja savus dēlus un mazbērnus. Turpināt dzīvot pasaulē, liekot citiem ciest – viņa ciešanas vērojot… Turpināt dzīvot pasaulē tādam, kādu viņu pārvērta slimība, viņaprāt, bija ļauni pret saviem tuviniekiem.
Man visu mūžu ir gribējies, lai Varis turas tik tīrs un skaidrs, kāds viņš patiesībā arī bija. Taču zināju arī, ka tā nelaime, ko viņam nācās nest, bija pārāk liela un smaga vienam cilvēkam. Ja mēs būtu kopā… var jau būt, ka dalīta bēda ir pusbēda, taču – vienai smagai nastai klāt likta otra smaga nasta ir divkārt lielāks, cilvēkam nepanesams smagums. Tas nu ir noteikti! Un šī atziņa mani ir pasargājusi no nepārdomātiem soļiem, no savas nastas uzkraušanas citam…
Nekad neesmu gājusi pie Vara kapa arī pēc tam. Kā lai stāvu pie cementā ierāmētas, kapmirtēm apstādītas zemes čupiņas?
Cilvēkam esot jābūt stipram, taču es negribu redzēt ne šo kapa apmalīti, ne piemiņas plāksni, ne puķes, kas varbūt nav ne kapmirtes, ne dzīvības koki… Negribas domāt, ka par zemi nu kļuvušas viņa rokas, acis, lūpas…
Pēc viņa nāves ilgi, ilgi nerakstīju. Dvēselē bija tāds kā liels, melns, sāpīgs caurums, un jaunas sāpes radīja jebkura pieskaršanās tam, pat domas, kas nekontrolētas aizmaldījās tajā virzienā.
ES ATZĪSTU ŠO MĪLESTĪBU UN VIENLAIKUS NOLIEDZU TO.
Liedzu to savai dzīvei, kad viņš bija dzīvs, liedzu tagad, kad nu tā vairs nevienam nevarētu kaitēt… Tā bija laba un skaidra mīlestība, kādas reti gadās zemes virsū. Vai tāpēc man gribas viņu sastapt Aizsaulē – lai turpinātos mīlestība? Taču pagaidām man jādzīvo tepat – atmiņās, sāpēs un mokās. Un cerībā, ka reiz tas viss beigsies.
Labajos brīžos esmu kā zaļais sprīžmetis – tārpiņš, kas taustās uz visām pusēm, meklēdams vietu, kur piemesties. Es no sirds gribu darīt labu tam cilvēkam, kas mani spētu stiprāku darīt. Bet atkal nāk slimība un kā ņirgādamās iemet mani guļvietā, uzgulstas pakrūtei, un es kā pēdējais gļēvulis, sāpēs locīdamās, esmu gatava atteikties no visa, ko pirms brīža atzinu par dārgu, svētu, neaizmirstamu.
Nezinu, ko darīt. Ārstiem vairs neticu, jo redzu, ka viņi netic ne paši sev, ne man. Rindas poliklīnikās, analīzes, diagnozes, receptes, un – pēc kāda laika – viss no gala…
Esmu atkal iegājusi grāmatu pasaulē – lasu. Cik gan daudzi gadi vajadzīgi, lai uzrakstītu grāmatu: cik daudz pūļu, meklējumu, dažādu zināšanu, ne tikai burtu pārnešana vārdos un vārdu – jēdzienos, ko uzbur iztēle. LASĪŠANA IR LIELS GARĪGS DARBS. To var vēlēties apgūt, kā podnieks apgūst veidošanas māku, šuvējs vai maiznieks – savējo arodu. Mazcentīgie jaunie cilvēki gluži vienkārši tāpēc arī nelasa, ka nevēlas uzņemties pūles izzināt nesaprotamo, kas ir aiz vārdiem.
«Vējiem līdzi». Tāds skarbi poētisks nosaukums. Gluži kā pats romāns.
(Turmāk vēl.)
