Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24. un 25. maija numurā.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24. un 25. maija numurā.)
«LAIKS UN ATTĀLUMS PIEŠĶIR CILDENUMU UN SKAISTUMU PAT ŠĶIETAMI NECILAJAM.
RAKSTNIEKUS VAIRĀK NEKĀ CITUS MĀC BAŽAS PAR BEZIDEĀLU NĀKOTNI. Šodiena ir tāda pati! Un tieši šis nemainīgums ir tas, kas nosaka mākslas darba vērtību – šis pārlaicīgums… Tas laiks un šodiena vienlaikus vīd mūsu priekšā, tā negribēta ienāk dzīvē, attiecībās. Līdz jaunam karam? Līdz jaunām sāpēm, jaunam skaistumam atmiņās?
Jūtu, ka manī pašā ir šīs bezideālu paaudzes pelēkā krēsla dvēselē. Manās acīs, ja esmu godīga, neviens karogs nav ar sirdij tuvu krāsu, neviena himna vai maršs neskan kā aicinājums, viss kopā šķiet kā viena liela sēru mūzika vai milzu karnevāls. Vai tāda esmu Dieva radīta? Vai tas ir slimības, sāpju un moku truluma izraisīts skatījums uz pasauli?
Pie dzīves turos caur mazu, viena gada garuma nākotni, bet aizvien biežāk arī tā jau liekas par tālu… Nogurumā nepārvaramās ilgas iegulties savā vecajā gultā sāk saplūst ar tikpat dziļām ilgām nepazaudēt to gruntes gabaliņu vecajā kapsētā, no kura vasarās pirms kapu svētkiem noplūkāju kuplos lupīnu cerus. Šīs ilgas manī ir augstākas par visiem ideāliem, visām cīņām. Kapsētai tuvojoties, jūtos kā pārnākot mājās… Pēc nāves taču nekā nav! Tātad būtu jābūt gluži vienalga, kur beidzas cilvēka apziņa, kur paliek viņa kauli. Tomēr miljoni cilvēku visā pasaulē izraugās savu mūža atdusas vietu, un pie tās turas vairāk nekā pie dzīvokļa dzīves laikā. Un vēl vairāk ir to, kurus, viņu pēdējo vēlēšanos ievērojot, apglabā vistālākajās, ērtākajās vai godpilnākajās atdusas vietās.
Šajā rudenī neizdevās atveseļoties. Kā jūga lops velkos no dienas dienā – kā gar smagu dzelzu ķēdi, ik pa brīdim pie jauna posma pieturēdamās. Nolieku visus godkāros, visus muļķīgos sapņus. Atsakos no visa, kas smagi nesams, kas lieki nogurdina. Nekādu ceļabiedru, nekā lieka – līdzi paņemama…
* * *
Nez kādēļ atcerējos, kā rudenī skatījos, kad sakņudārzā ara zemi. Bija skaista, saulaina diena. Iedomājos: nekad vēl tādā jaukā dienā mums nav arts, nekad nav tik sausu zemi aruši – kad velēnas nesaķep, kad lauka malas nesaspiež. Lauks izskatās kā svētku kūka ar augstām, drupenām malām. Kalna galā – gaišbrūna, zemāk – tumšāka, ar smilškrāsas joslu gar vienu ezera karstu. Tik krāšņi rakstaina! Tādas seģenes un gultas deķus izauž daiļamata meistares, tādas auda mūsu senmātes, pie skala gaismas sēdēdamas. Arī viņas to pirms tam bija uzartajos tīrumos noskatījušas! Ak, kungs, kā paaudzes sasaucas, savienojas, savijas vienā stiprā tautas vēstures pavedienā! Viss – caur ikkatru cilvēku. Caur zemi. Caur Laiku.
Caur zemi vienmēr esmu jutusi nākotni. Šogad uz to skatos skumji. Jo tuvāk gada beigas, jo dīvainākas izjūtas. Kaut kas tik smags guļ plecos… kaut kas nav labi… Bet visvairāk nav labi tas, ka negribas dzīvot. TIK ĻOTI NEGRIBAS DZĪVOT!»
* * *
Tik ļoti negribas dzīvot?! Sarma nevarēja saprast, kā tas var būt. Lasīja vēlreiz – pa vārdam. TIK. ĻOTI. NEGRIBAS. DZĪVOT. Atsevišķiem vārdiem nebija tās traģiski neizprotamās nozīmes. Taču kopā tie skanēja baisi. Neiespējami. Jā, viņai tas likās pilnīgi neiespējami! Taču rakstītāja nemeloja, neizlikās. Viņa tā domāja. Kāpēc?
Sarma, ielikusi klades atvērumā tikko nolauztu smilgu, aizvēra vāku, aizvēra acis un pagriezās uz muguras savā parastajā lasāmvietā pie jasmīnu krūma. Pagulēs te tā un padomās. Viņa pieļāva, ka jaunībā var arī nesaprast cilvēku, kuram vairs negribas dzīvot… To saucot par jaunības egoismu. Tās nav sliktas – šīs pašaizsardzības, pašsaglabāšanās instinktu diktētās jūtas. Vismaz ļaunu tās nevienam nedarīja, un Sarmai nebija jājūtas vainīgai par tām. Viņa mēģināja iedomāties, kādas varētu būt Tauriņietes izjūtas…
Par savām sāpēm viņa te bija tik daudz rakstījusi! Interesanti, vai tas palīdz? Vai sāpes var norakstīt nost? Varbūt rakstot var aizmirsties tik ļoti, ka tās vairs nejūt… Rakstīšana kā sāpes remdējošu medikamentu aizstājējs… Bet var būt, ka viss ir gluži otrādi: tu ieciklējies tikai uz savām sāpēm, jūti tikai tās, par tām vien domā un runā, raksti, žēlo sevi, līdz… Jā, līdz kam?
Saule, savu ceļu iedama, jasmīna ēnu bija pavirzījusi sāņus, un Sarmas aizvērtajās acīs caur plakstiem ielija sarkana gaisma.
Tā ir mana āda, mani asinsvadi, manas dzīvās, pulsējošās asinis, kas šo gaismu dara sarkanu, viņa nodomāja, vēl brītiņu ļaudamās tam visam, izjuzdama, kā pulsē plaksti, kā saule silda tos. Silda pieri, vaigus, visu ķermeni… Sarma atvēra acis, un skatiens iegrima dziļi zilajās debesīs. Ja «iegrimt» var uz augšu… Varbūt jāsaka «ietiecās»? Nē, tas tomēr nederēja – tiekšanās, viņasprāt, saistīta ar kaut kādu zināmu piespiešanos vai pat pretestību, taču te tās nebija! Skatiens paļāvīgi grima debesīs, un Sarma juta, kā kļūst aizvien vieglāka un vieglāka…
Neviena mākonīša… Šī vasaras diena, šis klusums, miers un fascinējošais debessjuma bezgalīgums… Likās, ka zeme un viņa – abas elpo vienā ritmā. Arī debesu elpai bija tas pats vieglais, lēnais, gandrīz nemanāmais, tik tikko izjūtamais ritms. Pilnīgi visam cilvēkā un dabā bija jānorimst, tikai tad to varēja apjaust. Rimusi straujā elpa, tik tikko jūtami strādā sirds, haotisko domu vietā – rāms miers un tukšums. NEKUR un NEKAS nenotiek. Ir tikai zilas debesis augšā un zaļa zāle zem jaunā, tvirtā, enerģijas un dzīvības spēku pilnā auguma.
Nevarēdama pasacīt, cik ilgi tā nekustīgi gulējusi ar debesīs iegremdētu skatienu, Sarma pēkšņi pamanīja, ka… zilajās debesīs, kas visu laiku bijušas tukšas, pēkšņi radies mazs, balts, plūksnains mākonītis! Viņa, pārsteigta un dziļi ieinteresēta, turpināja vērties augšup. Mākonītis lēnām, tomēr manāmi kļuva lielāks: kreisā mala it kā sabiezēja aizvien baltāka, nez no kurienes radās jaunas caurspīdīgas plūksnas, kas, saplūstot kopā un cita citu pārklājot, veidoja nu jau pavisam jautru mākoņu jēriņu. Pa tam mākoņa labajā pusē plūksnas sadalījās, izšķīda, pazuda debesu zilgmē…
Vēja nebija. Mākonis nekur neslīdēja. Tas lēni mainīja formu un lielumu, stāvēdams visu laiku vienā un tajā pašā debesu zilgmes vietā. Vēl pēc kāda laika Sarmas ievērotais mākonis saplūksnojās, sadalījās un zilgmē izšķīda pavisam. Tā vairs nebija!
(Turpmāk vēl.)
