Turpinājums. Tie trīs gadi toreiz Rīgā man ir bijuši tik grūti, ka vēl tagad tos gandrīz fiziski jūtu līdzās esošus.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11. un 21. jūnija numurā.)
«Tie trīs gadi toreiz Rīgā man ir bijuši tik grūti, ka vēl tagad tos gandrīz fiziski jūtu līdzās esošus. Man nav viegli novērtēt, kurš grūtums vairāk nomāca, – cilvēka zaudējums, kas faktiski bija cēlonis tam, ka devos uz Rīgu, bēgu no vientulības izjūtas (kuru tomēr nekas tā arī neaizpildīja, kura stājās pretī pat visiem nākotnes sapņiem darbā un mācībās) vai varbūt tieši sīkā, ikdienišķā baiļu izjūta svešos cilvēkos, zem svešiem griestiem, kad zini sevi atkarīgu no šo cilvēku labvēlības, izspiest kāres un valsts likuma, kas nemaz neatļāva man pilsētā dzīvot.
Divas spēcīgas izjūtas laika gaitā uzkopējušās kā filmu kadri uz vienas filmiņas.
Pirmā – sāpīgs apmulsums, kad ieraudzīju savas drēbes un segu svešā Rīgas dzīvoklī un apjēdzu, ka nu man te būs jāpaliek. Otrā – kad šīs pašas mantas melnā ziemas naktī pārveda atpakaļ mājās, un es sapratu, ka visa šī cīņa par noturēšanos ir zaudēta. Nepriecājos ne vienā, ne otrā gadījumā.
JAU AIZEJOT, SAJUTU, KA TIEKSME ATGRIEZTIES MANĪ IR STIPRĀKA PAR DZIŅU IET UZ PRIEKŠU, KA VISS, KO DARĪŠU, NEKUR NEVEDĪS. Kāpēc es vispār gāju?
Varbūt tāpēc tālākais laiks, turpmākie trīs gadi bija tādi, it kā sev līdzi dzirnakmeni vilktu… Neko nesasniedzu. Neko tādu, ko varētu saukt par sasniegumu. Tomēr savu iespēju robežās es pat pārlieku nevarīgi turējos. Bezcerīgi un arī bezjēdzīgi. Kam man Rīga, ja tur negribēju palikt nevienu lieku stundu? Viss, pēc kā Rīgā it kā tiecos un centos, bija mazāk vērtīgs par iespēju tikt vilcienā un braukt uz mājām.
Kādreiz tā nedomāju, bet tagad esmu pārliecināta, ka man šī pati pamestā, atstātā zeme vairāk sāpētu, nekā spētu mierināt iegūtais cilvēks. Tas pats cilvēks, kuram tik daudz žēlabu pilnu vārdu veltīju, nespētu man aizstāt šo zemi, šīs mājas, šo savu mazo pasaulīti. Tik daudz gadu vajadzēja, lai to beidzot saprastu!
Tajā pašā laikā – man, sev pašai par nelaimi, jāsaka, ka esmu pārlieku labi sapratusi citus cilvēkus. Cilvēkus, ar kuriem bijis jāsatiekas. Un neko, nevienu neesmu spējusi tā iemīlēt, lai skaidrās saprāta acis kā rentgens neskatītos cauri drēbēm, miesai – līdz pat dvēselei. Tikai saltums pašas dvēselē izmisīgi meklējis mājvietu, kur sasildīties… Un vienmēr ātri atskārtis – ātrāk nekā kauns ļāvis atzīt – ka viss bijis malds.
Patiesi. Visur es varēju tikai kā garāmgājējs atsildīt nosalušās rokas, bet ne sirdi. Nekur nebija mājasvietas. Ne tur, kur mani aicināja, kur būtu pieņemta, ne tur, kur durvis bija slēgtas. Tagad apzinos, ka tas ceļš ir noiets – meklējumu ceļš pēc sava cilvēka. Un to vainagojusi mierinošā atziņa, ar kādu lapsa atstāj vīnkoku… Skābs, rūgts, negatavs…
To, ko varētu atzīt par savu, man ne tikai pašai būtu jāiekāro, bet arī jāciena. Lai es varētu kā cilvēks līdzās dzīvot bez ļaunprātībām, niķiem un tieksmes aizbēgt. Taču nekad šāds apvienojums negadīsies. Manā dzīvē vairs ne, un es jūtos apmierināta par šo drošības garantiju.
Šai lietai ir arī otra puse – kā visam…
Cilvēkam, kuru cienītu, kuru iekārotu, kam varētu pakļauties, es sevi nevēlētu. Tā man reiz nepārdeva teli. Saimniece skaidri un gaiši pateica: labāk lopiņam braukt uz kombinātu, nekā pie manis mocīties un badu mirt. Pret lopiem esmu centusies būt devīga, cik iespējams, un neviens līdz šim pie manis nav badā aizmiris. Taču apzinos, ka pati esmu nevērtīgs ieguvums pat tādam, ko nekādā vērtē neturētu. Kā gan es savu izvārgušo miesu un mūžīgo pretrunu apsēsto garu varētu vēlēt cilvēkam, pret kuru man ir vislabākās jūtas?! Tas būtu negodīgi. Lai kā gribētos sevis dēļ vēlēt visu jauku un gaišu, mīļu un labu, es to noraidu. Tas nebūtu godīgi no manas puses…
***
Man patīk atmudžināt samezglotas aukliņas. Tā ir tāda kā vājība – sienu vaļā pat diegu galus.
Gluži pretēji es rīkojos bērnībā – tad no dažādiem pavedieniem samezgloju mudžekļu mudžekļus. Tagad man patīk atraisītie pavedieni. Es tā vēlos arī savu dvēseli atraisīt. No visām sasaistēm, no visiem mezgliem. Īpašu baudu man sagādā atdot zaudētas lietas, atgriezt noklīdušās atpakaļ, lai nepazūd. Pie tā paša pieder vēlēšanās dvēseli sakārtot. Tikai to, kas nav īsts, tā īsti nemaz nevar sakārtot. Spēlēties, kā to dara bērni, kad lellei, berot tasītē smiltiņas, dod gan ēst, gan dzert, es bērnībā neiemācījos un tagad arī neprotu.
Uz sava četrdesmit piecu gadu sliekšņa stāvot, es jūtu patiesas bailes – kā uz atvērtas telpas robežas, kurā ir tumsa un pilnīgi nezināmais priekšā.
Šajā priekšā stāvošajā laikā – līdz piecdesmit gadu vecumam – mirst vēža nāvē visi tie, kas netiek pāri bioloģiskās pārkārtošanās grūtībām, ko ķermenim uzliek iesāktais novecošanās process. Vecie cilvēki ar vēzi it kā laimīgāk aiziet. Četrdesmitgadīgie un nedaudz vecākie – kā vēl darba spējīgie – tiek pakļauti aktīvai ārstēšanai un līdz ar to arī sasteigtām nāves mokām.
Tās ir bailes, kuras man neviens nevar noņemt, lai ko mierinot nesastāstītu un lai kā es pati citiem nerunātu saprātīgus vārdus.
Piecdesmitgade ir vecums, kad sieviešu kārtas indivīdi zaudē sievišķību un pēdējās mīlas jūtas padara sievietes nožēlojami muļķīgas savā izmisīgajā tieksmē rast atsaucību. Nu šis laiks sāksies arī man. Diesnedod, ka arī es būtu tikpat muļķīga!
Atzīstos, ka esmu ļoti patmīlīga, un arī no tā baidos ļoti – kļūt smieklīgi nožēlojamai, lūdzoties un zemojoties mīļākā priekšā, pērkot viņu, upurējot tam savu pašcieņu un mantu. Redzu un saprotu, cik bieži man apkārt notiek tieši tā… Varbūt tas ir pavisam dabiski, to varētu pat saprast, taču savā dzīvē es to nevēlos pieredzēt. Lai kā pēc sapratnes esmu taujājusi un uz savas ādas nesaprasto pārbaudījusi. Lai tad labāk ir pilnīga vientulība līdz nāves stundai, nekā šāda diedelēšana. Ja tas varētu draudēt, tad esmu mierā atteikties sevī no jebkādām pieķeršanās jūtām.
Mana griba ir atlaist visus mezglus, visas saistītājsaites, arī iedomāto mīlestību atdot kā muzeja fondos atpakaļ atmiņai, lai nekļūtu nicināma lūdzēja. Ja manī nav vērtības, kas liek mani pamanīt starp citiem, tad aiz rokas ņemt, vest nomaļus un rādīt savu vērtīgumu ir prieka meitas amats. Nenonicinu sievietes, kas to dara. Viņas to spēj, tā ir viņu pārliecība un viņu prasme. Man tas būtu kā dejot nepratējai uzaicināt svešu cilvēku un tad dejas laukuma vidū atklāt, ka neprotu dejot.
***
It kā tūlīt Ziemassvētki, bet man pavisam citas domas prātā. Rīt ir mana tēva dzimšanas diena, bet es rudenī, pirms sniega, nepaspēju pēdējās lapas nogrābt… Arī uz mātes kapa lapas guļ neskartas zem sniega. Apslimu, un tā pavisam nopietni. Citādi, parasti rudeņos, mani kaut kas velk uz kapsētām, uz šo atvadīšanos no gada, uz ziemā ieiešanu. Drīzi vien pēc tam viss sasalst…
Ziemassvētki, Jaunais gads… Uzrakstīju šos vārdus. Izlasīju. Pārlasīju vēlreiz. Domāju: vismaz tā varbūt atsaukšu atmiņā jaukus svētkus, radīšu gaiša prieka noskaņu. Kaut kur tam taču jābūt! Es tikai nevaru atcerēties, nevaru atšķirt to pagātnes lappusi, neprotu atdzīvināt tās izjūtas, sajust smaržas un sadzirdēt skaņas… Vai viss bijis pārlieku sen? Bet – vai gadiem te kāda nozīme? Vaina, acīmredzot, ir manī pašā – tas nu jāatzīst, gribi vai negribi.
Gadi, patiesi, kā kalendāra lapiņas cits pēc cita aizšķiras. Vienalga, skaita tos pēc skaitļu rindas, vai sauc eksotiskajos austrumzemju zvēru vārdos. Un ir vienalga, kādi vārdi un kādi skaitļi – priekšā tik un tā ir krājošies gadalaiki, kuros ir savi darāmie darbi.
Ja gribi izdzīvot, jāķeras pie darbiem, un tas ir mūža glābiņš. Cik gadu no sava mūža ir jāaug līdz šai atziņai? Un cik gadu ar šo atziņu ļauts darbīgi dzīvot, cik pēc tās – nespēkā vārgt un neko nepadarīt?
Ja būtu iespēja iegādāties revolveri, es to nopirktu un glabātu tai ļaunajai dienai, kad nelaime mani apstādinātu vārgšanai – lai nebūtu jāvārgst tālāk. Bet tas nav iespējams… Iespējams ir iziet elli tepat, zemes virsū. Ar audzēju. Ar domām.
Sludinātāja, nākot pēc piena, joprojām ikreiz sola miesas augšāmcelšanos savas ticības piekritējiem. Tādai ticībai nekādi nevaru piekrist.
KĀ ES NEIEREDZU SAVU MIESU, KURAS DĒĻ VISU ŠO DZĪVI ARĪ GARS IR MOCĪJIES! Labs kopgalds visādiem baciļiem un vīrusiem, laba laboratorija to pavairošanai, labs vadītājs visu sāpju pārvadīšanai pa nerviem turp un atpakaļ.
Visu mūžu jāmācās pacietība, jo nav iespējams, dzīvam esot, atbrīvoties no sava ķermeņa. Es neieredzu, nevis mīlu savu neveiksmīgo ķermeni. Tas nav spējis man iemācīt līdzjūtību pret citiem. Man vienmēr ir sāpējis pašai pa priekšu, un otra sāpes nekad tā īsti nav spējušas apklusināt manējās.
Pat tēva nāve man fiziski izpaudās sajūtā par it kā pārsistu mugurkaulu un ļenganām kājām. Un daļu asaru noraudāju nevis bēdu izjūtas un atvadu dēļ, bet savas nevarības sāpēs. Visam priekšā bijušas sāpes. Visvairāk – laikam tad, kad vajadzēja mācīties, apgūt zināšanas, iegūt diplomu.
Mani no skolas izlaida ar žēlošanas jūtām, bet tas bija NEKAS tālākajai dzīvei. Tā es nespēkā sēdēju zīmēšanas kursos, tā pagura galva no ķermeņa vispārējā grūtuma, pūloties apjēgt matemātiskās sakarības. Nekad neesmu teikusi, ka negribu zināšanas, ka man tās nav vajadzīgas. Apskaužu tos, kas būtu spējuši, bet atsakās negribēšanas dēļ. Ko līdzēja mana nevarīgā nožēla? Pāri savai galvai, kurā vienmēr ir kāds iekaisuma perēklis, es nevaru zināšanas iepakot vēderā, jo arī tur ir sena, nebeidzama sāpēšana.
Kāda jēga ir visām šīm fiziskajām nelaimēm – katrā ķermeņa daļā sava ciešanu deva? Un kam mans saprāts, kas to visu redz, bet nevar kā Minhauzens grābt sevi aiz matiem un izraut ārā no miesas? Viņš jau arī – sevi tikai pār žogu vien pārmeta. Ar visām ūsām un bārdu, un zābakiem. Tāpat nekur tālāk netika…
Gribētos no rīta pamosties spirgtai, bet esmu spiesta pāris stundu pirms celšanās «iedzīvināt» savu ķermeni darbam. Ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ieskaitot, protams, fizisku rosīšanos un krietnu porciju zāļu. Rokas ir notirpušas, plaušas jāizklepo, deguns tek, acis grauž un līp ciet. Taču – ne no miega. Kā es sev esmu apnikusi un noriebusies tādos brīžos!
Kad cilvēks jūt savu dzīvību ļaunprātīgas slimības apdraudētu, man liekas, katrs vismaz reizi ir izmisīgi vērsies pie Nezināmā ar taisnīgu jautājumu: vai tad es esmu sliktāk par tiem dzīvojis, kurus slimība atstāj neskartus? Nāves drauds cilvēkam liekas kā vislielākais pēriens bērnam par nerātnu uzvedību… Ka tā ir sakritību, nejaušību summa, kas krājas, milzt, tad veļas kā akmens no kalna gala un patiesībā ir vienīgi Dabas likums – kā vielas nezūdamības, kā enerģijas nezūdamības likums – tam saprāts piekrīt ar lielām grūtībām. Ja piekrīt vispār. Var būt, ka tā cilvēkam šķiet vieglāk turēties pretī Mūžības lielumam. Kaut vai pret nežēlīgi bargo Dievu. Lai tikai būtu jēga cilvēka dzīvei, lai būtu vajadzība pēc viņa personības, viņa mērķiem un darba… Kam tas viss?
***
Paldies Dieviņam par tik lielisku atkusni! Esmu nomērcējusies lietus ūdenī veļas bļodā, piekususi un, lai sevi spēcinātu, izdzērusi glāzi jāņogu sulas. Ūdens silst nākamajai veļas porcijai un es, tuvojoties savai jubilejas stundai, Ziemassvētkiem un nu jau netālajai gadu mijai, varu teikt, ka jūtos pat aplaimota. Ūdens taču visu laiku trūka, es ar šausmām domāju, ka visu ziemu būs jāpavada netīrās drēbēs. Beidzot nu ir tā reize, kad mani spēj aplaimot īsti slapja diena! Sniegs jau nomazgāts. Līst un līst, un līst… Tik daudz ūdens visapkārt, un viss – tīrs! Nav jāmokās, brienot lejā pa stāvo kalnu un cērtot āliņģi aizsalušajā ezerā. Smelt ūdeni, cenšoties nesakult dumbru, pēc tam – stiept augšā, stāvajā kalnā tos smagos spaiņus.
Vienlaikus, klausoties ūdeņu melodiskajā tecēšanā paspārnē saliktajos traukos, man prātā nāk arī skumjas domas. Kad tēvs dzīvoja, visi mēs uzskatījām, ka viņa pienākums ir gādāt par ūdeni. Ja tagad, kā tas ir šodien, līst, es vienmēr domāju, ka viņš no Turienes rūpējas par savējiem. Tas varētu būt viens vienīgs izdomājums, taču man tam vienlaikus gribas arī ticēt.
Kad es būšu aiz Dzīvības robežas, es arī droši vien gribēšu laiku pa laikam būt uz zemes, starp cilvēkiem un zināmiem darbiem. Kam un kā es no turienes palīdzēšu? Kam mana palīdzība būs vajadzīga?
Pulkstenis apstājies. Jau klāt nakts. Veļu mazgādama, piekusu, bet, paldies Dievam, jūtos labi. Gribas izbaudīt tādu retu sajūtu! Klausos klusumā, kurā kaut kur dzied viena nepiedienīga muša. Kādā spraugā pie sasilušā mūrīša pamodusies… Klusumam vajadzētu būt tikpat pilnīgam kā nakts. Tumsas nomelninātais logs – līdzīgs antracīta gabalam svaigā lūzumā.
VIENS NAV PILNĪGS.
***
Aizsūtīju visiem apsveikumus. Ziemsvētku un Jaungada vienlaicīgi. Sarakstīju visiem, kuru adreses izdevās sameklēt.
Pati rakstīšana jau ir sīkums, salīdzinot ar to varonības un meistarstiķa apvienojumu, ko prasa nosūtīšana… Kad viss aprakstīts, salikts pa aploksnēm un aizlīmēts, sākas grūtākais – «svētceļojums» uz šoseju. Nieks ir tie divi kilometri, lai arī pa kupenām vai dziļi iebrauktajām ceļa risēm jāizbrien. Grūtākais tad tikai sākas…
(Turpmāk vēl.)
