Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11. un 21. jūnija numurā.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11. un 21. jūnija numurā.)
«Kad es tur – lielā asfalta malā – tā stāvu ar paceltu roku, ar aplokšņu čupiņu rokā, garāmbraucēji mani nesaprot. Laikam domā, ka tantuks grib kaut kur doties. Domā – kur šai jāskrien? Lai pastāv, pagaida lēnākus braucējus… Mums jāskrien, mums vajag tūlīt! Paspēt aizskriet, izdarīt, izrunāt… Kas tādam pensionāram kur triekties… Bet man – patiesi! – nekur nav jāskrien. Ne es vairs pagūšu ko izdarīt, ne izrunāt. Man tik vien vajag, lai kāds manas vēstules paņem un aizved līdz tuvākajai pastkastītei. Viņi to nesaprot. Viņi pat neredz, ka man rokās aploksnes. (Ar visām markām – lai svešus cilvēkus neapgrūtinātu). Viņi tikai skrien un skrien… Neko neredzot… Un, ja kāds tomēr ierauga, ja viņam pielec, tad – mašīna jau ir labā gabalā, un kurš gan griezīsies apkārt. Kaut kādas tur tantītes dēļ, svešu vēstuļu dēļ…
Tā arī šoreiz – nostāvēju labu laiku, līdz pieturēja kāda vēl pajauna kundzīte. Attaisīja mašīnas lodziņu, pajautāja, kā varot palīdzēt. Atdevu savus konvertiņus, un viņa, gan drusciņ pabrīnījusies, tomēr paņēma aploksnes un apsolījās visu izdarīt. Pati – tāda pavisam bāliņa, bāliņa… Uzvaicāju, vai kas nekaiš. Tad viņa attaisīja mašīnas durtiņas un aicināja mani iekšā – piesēst uz brītiņu. Gana būšot nosalusi, uz šosejas stāvēdama. Iekāpu. Kā atteiksi cilvēkam, kas tev nupat apsolījis izlīdzēt?
Braucēja sameklēja savu somu, ar plirkšķi atrāva vaļā rāvējslēdzēju, sāka čabināties, kaut ko meklēdama. Izvilka termosu, atskrūvēja vāciņu, ielēja krietnu šļuku melnas kafijas un piedāvāja man. Ūja, es teicu, kam tas! Nevajadzēja jau tā pūlēties… Viņa tikai māja ar galvu, joprojām klusēdama. Kafija bija karsta, stipra un salda. Lēni un ar patiesu baudu izdzēru.
Izdzēru mazo plastmasas vāciņkrūzīti un atkal jautāju, vai viņai kas nekaiš. Ne no kam jau cilvēks nepaliek bāls kā muša… Viņa pasmaidīja par to mušu un teica, ka nupat esot bijusi kaimiņu pagasta lauku slimnīcā. Savu tēvu iezārkojusi.
Reiz runāt sākusi, svešiniece vairs nebija apturama. Nomiris ar vēzi. Esot bijis pavisam maziņš un viegliņš, slimības izkaltēts, kā tāds bērns… Sanitāre, kas to darbiņu par šņabja pudeli apsolījusies izdarīt, tagad – konjaku dabūjusi – neesot noturējusies un tūlīt rāvusi korķi vaļā. Tad, pret šķūnīša stenderi atspiedusies, ņēmusi tik pa šļukai iekšā un komandējusi… Viņai gandrīz viss bijis jāizdara vienai pašai… Brītiņu paklusējusi, svešiniece turpināja. Viņa pat iedomāties neesot varējusi, ka spēšot kaut ko tādu! Tēva mirstīgās atliekas šķūnī kaut kādā silei līdzīgā koka kastē iemestas, salā sastingušas… Vēl tagad ausīs skanot, kā kauliņi lūzuši, kad vajadzējis saliekt roku vai kāju, lai nelaiķi apģērbtu. Ar tādu skaņu lūst skali, ko lieto laukos, pavarda iekuram…
Sieviete pie stūres ilgi sēdēja klusa un bāla. Asaru viņai nebija. Un tas varbūt bija tas sliktākais – ja varējusi izraudāties… Bet es – kāda gan mierinātāja! Man bija kauns, ka nespēju cilvēkam atdarīt labu ar labu. Nopūtos, uzliku plaukstu viņai uz pleca, brītiņu paturēju. Viņa, uz manu plaukstu paskatījusies, nodrebēja pie visām miesām! Atrāvu roku, sacīju paldies par kafiju un kāpu ārā. Es nebiju gribējusi nabaga sievieti nobaidīt! Tā nu ar mani ir… Neko neprotu – pat mierināt…
Mājās paskatījos uz savu roku – it kā ar svešinieces acīm… Tāda pelēka, kaulaina. Dzīslas un mezgli vien. Vai viņai pēkšņi nelikās, ka pati Nāve iekāpusi mašīnā, izdzērusi kafijas krūzīti un nu tagad mierina?
* * *
Meklējot tālāko radu adreses, uzgāju veco fotoalbumu. Gadiem, varbūt pat gadu desmitiem tas stāvēja kumodes tālākajā stūrī. Necilāts. Neskatīts.
Vēru vaļā. Tāds smags un biezs ādas vāks. Svešas un tomēr, ilgāk ielūkojoties, atpazīstamas cilvēku sejas. Tajās skatoties, jūtos tā dīvaini. Kā senā, pusaizbirušā, pusaizaugušā lauku akā lūkojoties. Tā savādi… Tur, tālumā, dziļumā, pagātnē, viss bijušais satuvinās. Līdzās nokļūst cilvēki, kas nav vienā laikā dzīvojuši.
Noliku blakus savas vecmāmuļas bildei savējo, tai – savas māsīcas Vikas bildi. Viņa ir māsīca no tēva puses, un nekāda radniecība nevarētu vienot pirms gadsimta dzīvojušo ar vēl tagad esošo. Ieskatījos tēva jaunības dienu bildēs. Manas mātes vecmāmuļa ir līdzīga kā vienas cilts – jūrmalas lībiešu pēcnācēji – ar Ainažos dzīvojošajiem. Starp mūsu puses jūrmalu un Ziemeļvidzemi pastāvēja jūras ceļš. Cilvēki sastapās savā laikā pa ūdeni vairāk, nekā no šejienes pa sauszemi varēja aizkļūt Zemgalē vai Kursas vidienē. Mātes un tēva laulībām bija šīs rosīgās cilts pievilcība, savā veidā asinsbalss, kas vieno savējos. Interešu dažādība, izglītības līmenis un arī varbūt tas, ka ikviens ir divu dažādu cilvēku pēcnācējs, tomēr viņus pārlieku šķīra sadzīvē. Paskatījos uz savām kāzu bildēm. Arī mēs varējām dzīvot kopā un tomēr nevarējām. Tas bija tikai apmāns, kad ļāvu sev tam noticēt. Skatījos uz mazo bērniņu, kāda es esmu bijusi. Kāds ir bijis Italo.
Jaunībā man nepatika savas fotogrāfijas. Varbūt tāpēc, ka vairākkārt labi un godīgi cilvēki, kuriem nebija iemesla neticēt, apgalvoja, ka esmu neglīta. Laba sirds atsverot arī nedaiļu ārieni, viņi tūdaļ steidza mierināt. Taču mana sirds nocietinājās. Vajadzēja būt pazemīgai, bet es kļuvu izaicinoša. Jo ne pacietība, ne lēnprātība nevar aizstāt glītumu. To nu es zināju skaidri, un te neviens neko nespēja iestāstīt!
Es vēl joprojām izjūtu grūti pārvaramas un apslēpjamas antipātijas pret cilvēkiem, kas man liekas neglīti. Un viņu labais raksturs mani tikai kaitina, rada sirdsapziņas pārmetumus un nomāc. Kad neiecietība gruzd zem paviršas laipnības kārtiņas, es to sajūtu jau pa gabalu…
Viss ir pagātnē. Fotogrāfijas ir nemainīgas. Arī atmiņas, ko tās izraisa, ir tādas pašas. Tie paši ieraksti smadzenēs. Tikai ar tādu tāluma izjūtu nekad agrāk uz savu pagājušo dzīvi netiku skatījusies. Vienlīdz zudis ir laiks, kad pati biju bērns, laiks, kurā vēl smaidu un man vēl ir mana dabiskā seja. Vēl nav sāpju rievu, plānu, slimībās izdilušu matu, protēžu izmainītu sejas vaibstu…
* * *
Apskatīju kādreiz saņemtās apsveikumu kartītes. Dažas vēstules pārlasīju. Kopumā man ir grūti, kad atskatos bijušajā. Glabāju pagājušā laika zīmes, bet vienmēr tās uzdvesmo skumju elpu. Neticami, ka pirms desmit, pat divdesmit gadiem apziņa bija tā pati, ka laikā nesniedzamais ir tikpat kā aiz muguras stāvošs. Gribas atskatīties, pajautāt to, kas palika nezināms… Pārjautāt – bija tā vai man tikai likās… Kam gan?
Saprotu, ka nekad visu neizzināt. Un izzināto – kur tad liktu? Laiks paņēmis jau visus tos cilvēkus, kas veidoja manu pārliecību par dzīves un pasaules stabilitāti. Lai cik nedrošā pasaulē – ar reālu skatienu vērtējot politiku un ekonomiku pēckara laikā –, es biju dzimusi, pieaugušie cilvēki tajā dzīvoja, strādāja un pat priecājās. Reizēm.
Atceros, kā pie mammas nāca viena viņas draudzene, lai pēc tam kopā ar maniem vecākiem ietu uz ballīti. Man tā patika šī pieaugušo sieviešu satrauktā un nedaudz noslēpumainā rosīšanās!
Toreiz viņi visi vēl bija jauni… Viņa, tā draudzene, dzīvoja vēl nomaļāk par mums, vēl tālāk aiz ezera, dziļāk mežos. Tāpēc arī, šurp nākot, nepucējās. Pucēšanās notika mūsmājās. Un es, ja uzvedos klusi, tupēju kādā kaktiņā un netraucēju, drīkstēju skatīties, kā tas notiek. Tas man nebija liegts. Mammas draudzene – viņas vārdu jau esmu aizmirsusi – bija patiešām skaista! Te, kur vispār apgrozījās tik maz cilvēku, īstu skaistuli ieraudzīt bija patiesi svētki!
Gatavošanās ballītei sākās ar to, ka novilka bomeļa zeķes un uzvilka plānās – linuzīda. Vēlāk – tīra zīda. Tās skaitījās vēl smalkākas! Tad virtuvē uz plīts karsēja lokšķēres. Tur bija vajadzīga liela uzmanība: ja sakarsēja par daudz, mati uztinot kūpēja, tos varēja nosvilināt pavisam – ko tad?
Pēc tik atbildīga darba ķērās klāt sejai. Vispirms – pūderis. Tāds smalks, smaržīgs un balts…Tas nu bija katrai sevi cienošai dāmai! Un mammas draudzene tāda bija, jo viņu taču vēlāk aizprecēja uz Rīgu! Uzacis krāsoja ar īstajiem pudeļu korķiem, tos vispirms apgruzdinot uz sveces, lai pārogļojas melni. Vaigus krāsoja ar tādu sarkanu koppapīru… Iznāca tik skaisti!
Sēdēju savā kaktiņā un ik pa laikam dziļi nopūtos. Ak, ja es būtu tik skaista! Ja es būtu tik skaista un vesela, es būtu laba, čakla, mīļa, sirsnīga… Visi mani mīlētu, un es visus… Bet es… Vēlreiz nopūtos savā kaktiņā.
Pēc tam, kad jau biju padsmitgadniece, reiz sadabūju visu to laiku «kosmētiku» un slepenībā pamēģināju. Ak, Dievs, kāds putnu biedēklis! Nezinu, vai tiešām bija tā, vai man tikai likās, no gadu tāluma un caur pusaudzes kategoriskuma brillēm skatoties… Šausmas! Kas mammas draudzeni bija darījis skaistu, tas mani vērta atbaidošā, izkrāšļotā lupatu lellē… Biju izmisumā. Pat prātā neienāca, ka vainīga varētu būt mana neprasme vai paši pārlieku primitīvie kosmētiskie līdzekļi. Biju pārliecināta, ka tas ir ne aiz kā nenoslēpjamais iedzimtais neglītums. Un nebija neviena, ar kuru par to parunāt…
(Turpmāk vēl.)
