Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26. jūnija numurā.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26. jūnija numurā.)
«Vai, kāds te nu atmiņu vakars! Tā es, pie labas veselības būdama, piesēdusies pa vakariem vien, kaudzi atmiņu varētu sarakstīt! Tikai – kam tas viss? Nevienam. Un gluži veltīga ir tāda dienasgrāmatu rakstīšana. Pat tad, ja tikai sev vien. Tāpat NEVIENS, NEKAD, NEKO LĪDZ GALAM NEPASACĪS.
* * *
Atnāca šodien mana sludinātāja tante. Viņa citu acīs jau skaitās ne savā prātiņā. Es viņā saredzu vientuļa vecuma izmisīgo cīņu par katru esības dienu. Vientulībā viņai ir salti, un Dievs viņu sasilda.
Darbs ar lasāmo vielu aizpilda laiku, kurš jebkuram vientulim var kļūt par briesmīgu mocītāju. Viņa cīnās par pasaules izpratni un, pa savam sapratusi, kļūst laimīga kā bērns. Citiem viņa nopietni sludina tās mācības, ko viņai liek sludināt ticības vadītāji. Man viņa tikai stāsta par savu dzīvi un darbu.
Palasījos Veidenbaumu. Skolā viņš bija «obligātais dzejnieks», revolucionārs. Varbūt tāpēc, kaut kādas iekšējas pretestības vadīti, ne mēs viņu lasījām, ne mēģinājām izprast. Var jau būt, ka gluži vienkārši bijām par jauniem un nenobriedušiem…
Dzīvotgribas pretestība, cīņas izpausme. Ironija kā aizsardzība pret pārnopietno un varmācīgo – vai tā arī nav cīņas forma? Spēcīgais iet karā, nogalina citus. Pārliecina līdzcilvēkus par savu vērtīgumu – patiesu vai tikai sev pašam vien zināmu. Par savu uzvaru tik pārliecināts nebūdams, Dzejnieks atļaujas vien iebilst nopietnībai, vienaldzībai, garlaicībai, apnicībai. Jo viņam ir atjauta. Viņš izgaiņā vienaldzību ar dzēlienu, pēc kura sāpes jūtamas, un tu vairs nevari turpināt bezkaislīgi eksistēt…
Viņa laiks viņam to nepiedeva, un laiks pēc viņa locīja pa savam, kā gribēdams. Mēs ar Veidenbaumu tikām iepazīstināti «ne tajā locījumā»… Ja tā padomā – kas viņš būtu, ja nodzīvotu garu mūžu? Varbūt dzīvi beigtu kā vecs, garlaicīgs un kašķīgs lauku skolotājs? «Nerealizējies», kā tagad visādi gudrīši mēdz izteikties.
* * *
Gluži fiziskās sāpes neļauj dzīvot, tā vienkārši – eksistējot. Strādāt arī neļauj, pat domāt īsti ne. Taču mierā dzīvot arī nav iespējams. Tā es te mokos – fizisko sāpju un domu pretrunu plosīta. Tas ir briesmīgi! Zinātne guvusi neapjaušamus sasniegumus… Lietus reizēm līst nu jau tik melns, ka jābīstas ar gaišākām drēbēm iziet no mājām. Vannā satecējušais lietusūdens nu ir tumšpelēkā krāsā, it kā es tur būtu sataisījusies dzijas krāsošanai. Vasarā pilsētas tirgū āboli tik lieli, tomāti tik milzīgi… Kad jautāju, kas tā par šķirni, man saka – šitajiem sēklu nemaz neesot. Katra augļa, katras ogas uzdevums taču ir nest augļus, spēt izsēties un vairoties. Tātad šie kaut kādā ziņā ir nepilnvērtīgi. Un kas notiks ar cilvēku, tādu nepilnvērtīgu barību lietojot? Vai tas nevienu neinteresē? Vai tiešām cilvēkam galvenais ir – iespējami vairāk apēst?! Neticu. Visdrīzāk tās ir tirgotāju intereses – pārdot iespējami vairāk. Lai tas būtu iespējams, cilvēkam jāiestāsta: «Jūs jau sen to esat pelnījuši!»
* * *
Man atkal sāp krūtīs. It kā nestu ar ūdeni pilnas pielietas plaušas. Sāpes ilgst jau nedēļām, tikai reizēm uz kādu brītiņu paliek vieglāk. Tiklīdz sapriecājos, saņemos, tā… atkal kļūst smagi. Šīs sāpes diez vai ir kāda slimība, tās ir brūču sāpes, ko pavada sīks drudzis un sirds vājums. Plaušu slimnieki parasti svīst, bet es tikai salstu un palieku viscauri auksta. Sīkas brūcītes sametušās arī uz lūpām, degunā un citur, kur āda plānāka. Nezinu, nevaru iedomāties, no kā tas varētu būt. Varbūt to pārdzīvošu, sadzīs ar laiku, un viss…
Man savulaik uzsniga Černobiļas sniedziņš – sauss un balts pulverītis. Tas neizkusa saules staros, ne arī berzējot starp pirkstiem. Skatījos, kā baltie, sīkie miltiņi krājas uz jakas piedurknes. Uzpūtu, un tie pajuka. Brīnījos, no kurienes tajā nepieredzēti siltajā aprīļa nogales dienā varētu snigt. Tik smalki sniega putekļi, ka tos redz vienīgi virmojam saules pielietā gaisā un sajūt izkūstam ieelpā, mēdz būt tikai ļoti aukstās, bargās ziemas vidus sala dienās. Tad, kad termometrs rāda ļoti zemus mīnusus… Taču tobrīd bija neparasti karsts! Naktī, klausoties ārzemju radio, uzzināju par avāriju atomelektrostacijā. Mūsu radio par to ierunājās tikai nākamajā dienā. Un it kā tas nebūtu nekas sevišķs, nekas ļauns. Lai ārzemniekiem «aizbāztu mutes», Kijevā speciāli noorganizēja riteņbraukšanas mačus. Pasaules mēroga. Bet šie, ieraudzījuši, ko rāda radiācijas dozimetri, pat nedomāja braukt šurp. Vēlāk visās aptiekās izrādījās izpirkts jods.
* * *
Viss atkal pamatīgi apsnidzis, arī ezers, palēnām no jauna aizledojis, nu dus zem baltas dūnu segas.
Ziema.
Agri tumst, vēlu aust gaisma.
Pat neticama šādā vēlā rītā liekas doma, ka pēc pusgada atkal govis būs jāgaida agrā rītausmā un no tām jāšķiras tikai pusnaktī. Tagad «govju sapņi» reti rādās, bet, ja tās redzu, tad lopu muguras kā biezs klājiens piepilda nu jau vairs nevis laukus, bet pagalmu, dārzu, un es esmu pilnīgi bezspēcīga to priekšā. Ar lopiem pilnas ir visas skaistākās un svētākās vietas manā dārzā – tās vietas, kuru dēļ es dienām ilgi, visas vasaras garumā, sargāju savu pasaulīti…
Sapnī es stāvu pilnīgi bez spēka. Vairs neskrienu, nedzenu, noskatos viņu posta darbos un zinu, ka mans laiks nu ir pagājis un beidzies…
Reiz taču tā būs. Tā arī notiks, tikai – nu jau vairs ne sapnī. Cik ilgi es vēl izturēšu? Izbaudu vecās priežu koka gultas mieru, un vienīgi sāpes neļauj justies īsti labi. Tās nekur un nekad nedod miera. Esmu sapratusi – kad sāpju it kā nav, tās kaut kur nemanīti krājas. Ja kalnos gadiem krājas bagātīgi sniegi, tie veido lavīnu, kas reiz bruks, savā ceļa aprakdama visu. Jo ilgāk krājas lavīna, jo vairāk tā sev paraus līdzi…
Nedomāšu par to! Sāpes nekur nepaliks, tās atnāks tik un tā. Pielavīsies vakara krēsliņā, paziņos par sevi jaunā lēkmē, jaunai dienai sākoties… Apmēram tā. Nedomāšu, un viss! Es negribētu, ka man atņem pēdējo ticības dzirksti.
Šī vecā, muļķīgās idejas apsēstā sludinātāju vecene (man būtu jāizbeidz lietot šo vārdu «vecene»…) kā greizā spogulī rāda man mani pašu. Viņa jau arī tikai labsirdīgos nolūkos nes ticības ideju, kuru cilvēki nievīgi noraida. Un ne Dieva nemīlēšanas, bet viņas pašas nepievilcīgās personas dēļ.
Ja nu arī es to cilvēku acīs, ar kuriem pēc savas izvēles centos dalīties, esmu tādā pašā vērtē? Ja nu arī man redz cauri, kad cenšos «ārpusmājas optimismu» sevī ieaudzēt un citiem izrādīt? Jāatzīst godīgi, ka tas man padodas aizvien grūtāk, pakāpeniski zūd pat vēlēšanās to darīt. Gadi atņem šo dzīves teātra spēles prieku un veiksmi. Arī kauna izjūtu, ka uzmācos svešiem cilvēkiem – ne lūgta, ne aicināta. Lai arī cik saulaini mani nolūki un vārdi, cenšoties sevi noskaņot dzīvei un darbībai, gribot dalīties darbīgumā ar citiem. Tagad tas zūd.
Mani pašu taču neviens nekad nav meklējis. Es kā runcis, kas pūlas izcelt kumosu no šķīvja – aiz bailēm no soda neizdošanās gadījumā –, pieglaužu ausis, aizveru acis, tomēr tiecos uz nodomāto. Nevēlamo vienmēr esmu centusies sevī padarīt par neesošu. Pret optimistisku nekaunību grūti karot. Tā es pret šo sludinātāju, lai ko arī neizjustu, tomēr neiedrošinos savas antipātijas izteikt vai izrādīt. Kā lai īsti tās pamatoju?
Reizēm es ar nepatiku gaidu tās dienas, kad viņa varētu atnākt. Un ja nu manis parādīšanās ir tikpat «gaidīta» tur, kur es eju? Ir cilvēki, no kuriem neko negribas saņemt. Kāpēc lai es nebūtu tāda pati tiem, ar ko pēc savas izvēles apejos ne visai smalkjūtīgi?
Katram cilvēkam ir svarīgi savu pašnovērtējumu sajust kā augstu rādītāju. Tas ir pat dzīvībai svarīgi. Psihologi un gara ārsti pat iesaka savu novērtējumu izraudzīties sev kritiskos dzīves brīžos – atrast tos punktus, kur rādītāji visaugstākie. Cilvēks no sevis nekur nevar patverties, un, ja sāk sevi saredzēt nožēlojami sīku un nevērtīgu, tad, pat gribēdami, sveši ļaudis nevarēs palīdzēt. Gribas raudzīties pasaulē tieši, bez sāpju aizmiglotām, baiļu aizbriļļotām acīm, saņemt par sevi tādu vērtējumu, kāds atbilst patiesajai būtībai, kāds pelnīts, nevis tādu, kādu to līdzjūtīgi uzdāvina laipnīga tantīte vai ģeķīgs onkulītis. Bieži vien mani māc nepatika pret visu, kas apkārt. Zinu, kāpēc tas tā, taču nav manos spēkos ko mainīt. Es gatavojos vienatnes dzīvei garīgi, un tas nav nekas iepriecinošs.
Vienlaikus apzinos, ka arī to Liktenis man nevēl. Varbūt tas nemaz nebūtu pats ļaunākais – dzīvot vienai savā vecajā lauku mājā, bet dzirdēju pagastā, ka te tuvumā kāds zemi nopircis un gatavojoties māju celt. Kaut nu nenāktu no pilsētas!
Ar skumjām un bažām tagad jāskatās uz zemi, ābeļdārzu nokalnē, ezeru lejā. Nekur citur nav tāda klusuma, miera un skaistuma. Nekur citur tas nav tik pilnīgs. Re, es reiz rakstīju, ka «viens nav pilnīgs»… Ir! Tomēr ir! Dabā arī viens var būt pilnīgs. Viens mežs. Viens ezers. Viena diena. (Vai arī – viens cilvēks?) Un tas viss var tikt sagrauts! Arī to man var atņemt… Tad jau labāk līdz tam nenodzīvot…
Mani sāpju nakšu murgi par milzu govju bariem var kļūt īstenība, govju bara vietā var būt cilvēki, un tas var izrādīties vēl ļaunāk. Diemžēl. Uztaisīs kādu «lauku atpūtas māju», kur visādi «uzbiezējušie» salašņas no lielpilsētām brauc svētdienu nosist, ko tad?
Man bail no cilvēkiem. Ja es mīlētu cilvēkus, es būtu vairāk dzimusi apustuliskam darbam nekā tā sludinātāju tantīte. Tad es varbūt priecātos par iespējamajām pārmaiņām. Bet es nemīlu šo cilti, kam esmu piederīga. Ne es viņiem varu dot to, kas man dārgs, ne no cilvēku lielākā vairuma pieņemt viņu vērtības. (Ja viņiem tādas vispār ir). To, ko pati atrodu, to varu pieņemt, mīlēt.
Šīs ir smagas domas, tās dzimst no atrastā. Jo ne jau to, ko meklējusi, es citos atrodu.
Vakar palasījos Veidenbaumu. Joprojām viņš man neiziet no prāta… Pesimisms, kas dzīvi deg… Ko būtu devis vecums Veidenbaumam? Viņš taču saslima vēlāk, dzejoļi ir rakstīti pirms diloņa nolemtības. Vai tās acis, to sirdssajūtu dilonis nesvētīja ar mūžīgo mieru laikā? Tā iedrīkstos jautāt, viņa paša asās domas iekustināta. Izšautu bultu nevar atgriezt veselu atpakaļ. Domu, kura izaugusi, nevar apdzēst un dzīvot vienā mierā tālāk.
Veidenbaums kā vecs cilvēks – neiedomājami! Ko viņš būtu teicis piecdesmit, septiņdesmit gadu vecumā? Dievs būtu devis, sarakstījis paliekošus darbus matemātikā, varbūt pētījumus ekonomikā, socioloģijā? Viņš taču nebija filologs. Ja būtu laimīgi izdzīvojis, vajadzēja radīt darbus atbilstoši iegūtajām zināšanām. Bet arī Rainis nestudēja literatūru, un vēl ir daudz cilvēku, kuri paliek cilvēces piemiņā ar to, ko strādājuši, nevis studējuši. Un tas bijis kas cits. Veidenbaums atstāja skaudrumu, smeldzi, iesvieda patiesību acīs, un varbūt par to Liktenis viņu sodīja ar nāvi. Viņš neticēja augstajiem ideāliem, kuriem ticēt tika oficiāli pieprasīts. Un – kas ir vēl svarīgāk – tiem jātic arī pašam sevī, tie jāliek savas dzīvības pamatā.
Viņš, liekas, dzīvoja, smiedams par šo ticību skumji rūgtus smieklus. Acis, kuras ieraudzījušas pasauli tādu, kāda tā ir, nevar to citādu vairs saredzēt.
KATRS NO MUMS SPĒLĒ ŠO NOPIETO JOKU LUGU – DZĪVI –, KĀ NU VIŅŠ TO SAPROT.
Mēs esam domubiedri. Nekad neesmu Veidenbauma dzeju uztvērusi kā padomu, kāda taču tāda nav un nevar būt. Tomēr tā pati skaņa ir manī, kad viņu lasu. Vai tas ir pesimisms – šī rūgtā smeldze? Varbūt tā vienkārši ir apspiestas tautas, būrī iesprostotas dvēseles skumja protesta pilnā dziesma? Tas viss dvēselē krājas un krājas… Gluži tāpat kā augstu kalnos sakrājas sniegs. Tas pakāpeniski veido lavīnu. Lavīnu, kas pamazām kļūst draudīga. Un tev, cilvēkam, jādzīvo ar šiem dvēseles iekšējās lavīnas draudiem. Sniegs nevar uzlidot atpakaļ debesīs. Pat ne kā migla. Lavīna nevar pažēlot, tā var vienīgi vēl aizkavēties uz kādu laiku. Tu vari censties izvairīties, mēģināt aizbēgt. Pagūsi? Paglābsies? Un – ko pēc tam, kad visa tava mīļā mazā pasaulīte izrādīsies noslaucīta no zemes virsas? Vai tad tev negribēsies tai līdzi – Nebūtībā?
* * *
Pa radio šodien ilgi un daudz runāja par mieru. Noslēgti ir kaut kādi jauni miera līgumi. Kādi – neiedziļinājos. Nu pēkšņi visi tā grib mieru! Kāds naivums! Vienas vienīgas lielas muļķības. Cilvēks ir visai lietišķa būtne – ja reiz ir līdzekļi, tad tie ir jāizlieto tam, kam tie krāti. Un līdzekļi visu laiku ir guldīti Kara Dieva kontā. Vēl aizvien visa kā cita ir nepietiekoši, bet karam netrūkst nekā. Kara Dievs ir vislabāk apgādātais, un, ja kādu vajadzētu obligāti godināt, daudzi tieši viņa priekšā dziļā godbijībā noliektu galvas. Viņš pamanījies pievākt ne tikai materiālos labumus, cilvēku dzīvības, cerības un viņu nākotnes sapņus. Viņam kalpo arī cilvēces saprāta lielākā un spožākā daļa. Viss tiek nolikts uz viņa altāra. Un gandrīz vienmēr ar aizkustinoši skaistām un svinīgām, neaizmirstamām ceremonijām. Visādas pieņemšanas. Svinīgas parādes, runas, diplomātu pusdienas un vakariņas.
Pasaules valstu vadītāji dzīvo savu dzīvi un dara savu darbu, tāpat kā kūts strādnieks ar dakšām un spaiņiem dara savējo. Cilvēki vien visi ir. Arī pasaules valdnieki grib dzīvot! Neviens valdnieks, nonācis līdz kara sākumam, īpaši nekavējas ne pie Nērona nāves, ne Napoleona trimdas, ne Hitlera gala. Jo ir taču uzvaras parādes, ir salūtu mirdzums. Ir dzīve, kurā bagātības ieplūst tieši kara laikā un varenība pieaug tieši tad.
Lai cik skaistas ir ceremoniju izrādes, es neticu, ka smaidošie varoņi, kas saka svētku runas un uzsauc tostus mielastos, paši ir bijuši tur – karojuši. Pārcietuši šaubas, neziņu, bailes.
(Turpmāk vēl.)
