Turpinājums. Sākums – 6. maija numurā. Bailes paliek ne tikai zemapziņā, tām ir arī citas saknes, kas liek sevi manīt arī apziņā, liek izjust vienmēr. Tāda ir cilvēku dzīve: reti tas, ko runā, ir patiesās domas un jūtas.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija numurā.)
«Bailes paliek ne tikai zemapziņā, tām ir arī citas saknes, kas liek sevi manīt arī apziņā, liek izjust vienmēr. Tāda ir cilvēku dzīve: reti tas, ko runā, ir patiesās domas un jūtas. To, kas traucē, izejot sabiedrībā – to uz laiku nomāc, apspiež sevī. Ļaujas ilūzijai, ka paša spēks un drosme palīdzēs atrisināt sāpīgās problēmas, neatraisāmos mezglus. Un viena ilūzija veido nākamās…
Kari lielāko tiesu sākas tad, kad strupceļā iedzītais, pazemošanu gandrīz pilnīgi nomāktais un ceļos nospiestais izmisumā lec pretī savam mocītājam. Tas ir saspiestas atsperes mehānisms. Kad to spiež un spiež, un spiež… tā izmanto to pašu enerģiju, kas to spiedusi, lai atbrīvotos ar negaidītu spēku.
LIKUMI, KURI IR SPĒKĀ PIE NEDZĪVĀS DABAS, DARBOJAS ARĪ SABIEDRĪBAS DZĪVĒ.
***
Klāt februāris. Puteņu mēnesis… Skatos pa logu, kā putenis dzen sniega vērpetes pa nokalni uz leju. Ar laiku pa mazai kupeniņai sakrājas aiz katra pērnā vībotņu cera, aiz katra asā dažu pudura. Smilgas jau sen vēju aprautas plikas, sniegu aplauzītas. Nekopta zeme. Man vecais ābeļdārzs. Novārtā atstāta atmata…
Cilvēki visā visumā ir čakli. Skatos pavasaros, kā pilsētu un lauku centru iedzīvotāji iekopj galīgi neauglīgus paugurus. Pēc laika tos viņiem atsavina, piešķir citu «tuksnesi» vai pamestu izgāztuvi, un viņi sāk visu no gala. Ko gan es varu teikt sevis attaisnošanai? Ka nespēju atmatu iekopt? To taču neviens no manis arī neprasa. Cilvēku ir pārlieku daudz. Ko nespēšu es, atnāks citi un izdarīs… Un kam visas šīs mokpilnās vasaras, smagais, pārcilvēcīgais darbs? Arī citur var mocīties tāpat… Taču es apzinos, ka citur nevaru. Nespēju celt tādus smagumus, kādi nepieciešami ikdienišķi, kad esi nolīgts darbā. Man nav tik daudz spēka. Arī papīru darbu kantorī nevaru iedomāties. Man nav kur iet… Bet… ES NO PASAULES NEKO NEVĒLOS, LAI TIKAI TĀ LIEK MANI MIERĀ. Viena pati nesu savu nepatiku pret dzīvi. Kā smagu nastu, ko nevaru nomest.
***
Līdz ar muļķīgo ilūziju par mīlestību, ko, visiem saprāta spēkiem piepalīdzot, esmu nolikusi pie malas, lai nepadara mani smieklīgu un nožēlojamu, zudis arī mānīgais dzīvotprieks. Sev vien jau dzīvoju un strādāju arī agrāk, bet tagad, kad to skaidri atgādinu un iedomas aizgainu, nepaliek nekas. Labprāt pat neceltos. Paskatos uz pašas gatavoto ēdienu un neskartu atstāju to turpat uz galda…
Un tomēr – vienīgā pārliecība un vēlēšanās ir, lai jebkādas maldīgas jūtas zūd un izzūd uz visiem laikiem. Lai esmu vienaldzīga, cieta, cietsirdīga, bet lai tā ir tikai mana darīšana. NEKĀDU SAISTĪBU NE AR VIENU! Apzinos, ka es nekur nevaru aiziet no šīs zemes, tāpat kā pati nevaru aiziet no dzīves.
Ja pienāks brīdis, kad nepieciešamība vai kāds jauns, nežēlīgs likums izdzīs mani no šīs vienīgās vietiņas uz zemeslodes, kas ir mana dzimtene, gribu būt pavisam brīva, lai varu aiziet pavisam. Nekur citur tikpat neiedzīvošos. Tāda dzīve būs veltīga gaidīšana pēc tā, ko var sasniegt ātrāk un vienkāršāk.
Zemapziņas darbu grūti izvērtēt, bet – kas zina – vai tā nav tāda iekšēja gudrība: izvēlēties par pieķeršanās objektu tikai tos cilvēkus, kam faktiski nevar būt vajadzīga mana eksistence. Ja no ārpuses nāktu tāda uzturētāja, glābēja roka, būtu daudz neērtāk.
Pat neiespējami ir mierīgi domāt par Nebūtību. Bet es izraugos cilvēkus, kuriem ar manu dzīvi nevar būt nekā kopīga, līdz ar to esmu brīva dzīves un nāves priekšā. Kādu briesmīgu, ne ar ko neizskaidrojamu nepatiku esmu izjutusi pret visiem, kas parādījuši man uzmanību!
Ar to vien pietika, ka apjautu: es varu savu brīvību zaudēt – lai sāktu ienīst cilvēku. Ienīst – aiz bailēm zaudēt savu brīvību un neatkarību. Un pretēji. Tiklīdz šis pats cilvēks vairs interesi neizrāda, es atgūstu mieru un pat cilvēcīgu laipnību.
Man negribas pieredzēt, kā mana uzmācība pretī iegūst atsaucību. Tā dīvaini skan, bet nekāda cita izskaidrojuma savām izrīcībām neatrodu. Varbūt tik labi sevi vēl nepazīstu…
Nezinu, kāpēc, taču vienmēr esmu izvēlējusies kaut kādā ziņā vājos, viegli ievainojamos. VĀJUMS CILVĒKOS MANI GAN PIEVELK, GAN VĒLĀK ĻAUJ BEZ NOŽĒLAS VIŅUS PAMEST. Stipri un skaidri cilvēki manā uztverē ir tikpat nereāli un nedzīvojoši kā uz ekrāniem redzamie aktieri. Tās ir citas pasaules, kurām, pat gribēdama, nevaru tuvoties. Es pēc tā arī netiecos, viņus neapskaužu, nekā kopīga ar tām pasaulēm man nav.
***
Biju uz Austras Pumpures un «viņas bērnu» dziedāto tautasdziesmu koncertu. Jutos labāk un aizbraucu uz pilsētu! Paskatījos publikā: skaidras sejas, dvēselisks gaišums un līdzdzīvošana – no visas sirds. Taču dvēselē jūtu: tie nav mani cilvēki, lai ar kādu bijību es viņos nenoraudzītos. Es varu tos vēlēties par saviem cilvēkiem, bet nekad mēs nebūsim uz viena viļņa, nekad arī manī tā gaišuma nebūs pietiekami.
Kad esmu bijusi tādos cilvēkos, mājās pārnāku it kā kaut ko zaudējusi, nevis ieguvusi. Neesmu viena no viņiem. Šī apziņa izraisa manī kaut ko nožēlai un vainas apziņai līdzīgu. Es spēju nodziedāt pāris desmitu tautasdziesmu – ar visiem vārdiem un pareizu melodiju. Bet nevienai neskan līdzi mana sirds, ja gribu gūt godīga… Man viņas visas ir kā tādi oficiālie svētki: gana uzposti, gana svinīgi, bet pašas dvēselē svētku nav. Varbūt dažām kara dziesmām pieder sirdslīdzjūtība – kā «Es, karā aiziedams», kā dziesmas «Ziedi, ziedi rudzu vārpa» melodijas… Ar īstām skumjām varu nodziedāt «Kas tie tādi, kas dziedāja…». Tas ir arī gandrīz viss.
Klausoties citu tautu melodijas, pārdzīvoju vairāk. Tas ir tik pārsteidzošs – šis atklājums! Redzot citu tautu dejas, sirds satrūkstas – grib traukties līdzi! Tur, kur dusmas ir kā uguns, dejas – kā uguns. Kur dziesmai cita skaņa un dejai cita jēga. Kur valda daudz karstākas asinis, goda likumi, kur visapkārt – kaili akmeņi un asas klintis, kur visapkārt liels debesu plašums un dziļums. Tur ir mana sirds. Es pat nezinu, kāpēc. Nevaru to izskaidrot. Man pašai nav ne balss, ne ātruma, ne sajēgas, kā saprasties, taču tikai tur – es jūtu – esmu piederīga. Es daudz labāk saprotu kalniešu asinsatriebību. Lepnumu, nepiekāpību un pirmatnējo mežonīgumu saprotu labāk nekā mūsējo pazemību, spēju gan fiziski, gan morāli bučot piedurknes un kāju īkšķus.
***
Nav nekā briesmīgāka par lieka cilvēka stāvokli, par to izjūtu… Skolā bieži slimoju, bet ar visām ciešanām nekad nebiju jutusies lieka. Centos piedalīties sabiedriskajā dzīvē, biju cilvēks ar savu vērtību… Lēciens no skolēna noderīgās pašapziņas uz pieaugušo cilvēku aprēķina pasauli nebija man pa spēkam…
Tagad briesmīgi tirpst rokas. Ziema it kā būtu atpūta rokām, bet darba tik un tā ir pārpārēm, un rokas neatpūšas. Un nu man ir bail, ka varu pazaudēt arī rakstīt spēju. Ka neko vairs neuzrakstīšu, jo nespēšu pat zīmuli rokā saturēt. Nebūs tā mierinājuma, ar kuru līdzsvaroju uzkrāto satraukumu, neapmierinātību. Nebūs pat to nedaudzo gaišo ierakstu, kurus vēlākajos gados sameklēt, lai grūtos brīžos pārlasītu… Vai tāpēc es vairs nerakstu datumus savām piezīmēm? Tāpēc, ka tiem būtībā nav nekādas nozīmes? Ak, es taču zinu, ka arī gadiem nav nozīmes. Viss atkārtojas – ja ne citādi, tad izjūtās. Atceroties kādu notikumu, ik pa laikam pārsteigta konstatēju, ka esmu piemirsusi, kad tas bija, kur tas notika, bet atceros savas tā brīža izjūtas – tik svaigas, tik atmiņā atsaucamas…
***
Sapnī istabā bija ienācis liels, brūns vilks. Vilks sapnī skaitās precinieks. Bet es viņam uzbruku kā īstam zvēram. Skubināju dēlu, lai ātrāk viņu piebeidz. Mums ar Italo vismaz sapnī beidzot bija kaut kas kopīgs! Pat atmostoties, biju neparasti gandarīta, ka dēls šim zobainajam zvēram nogrieza ar dunci galvu. Šī operācija īsti labi negribēja veikties, un es devu lietpratīgus padomus, kā ātrāk dabūt galvu nost. Tumšas asinis sāka tecēt, vilks vēl ņirdza un klabināja zobus, bet es zināju, ka viņš būs pagalam un priecājos. Dzīvē, kaut arī ar kaujamiem dzīvniekiem apejos bez sevišķas līdzjūtības, tomēr tādu asinskārīgu prieku reti kad esmu pārdzīvojusi. Vienīgi, kad cepetim izvēlētais trusis ar nagiem paguvis man saplēst rokas līdz asinīm, es par viņa nāvi esmu gandarīta.
Nākamajā naktī sapnis it kā turpinājās. Vismaz tematiski. Vilka vietā šoreiz bija vīrietis. Tātad sapnis par vajātu brūtgānu bija papildinājies… līdz vajātam vīrietim. Mana cīņu biedra Italo šoreiz nebija klāt. Gāju pa ceļu, vilku ratiņus ar malku. Ceļa malā stāvēja svešs piedzēries vīrietis un kaut ko aizskarošu man pateica. Rājos pretī. Viņš it kā gribēja traucēt man iet tālāk, es viņam iesitu ar nūju, kuru pacēlu no zemes. Arī viņš pacēla zemē gulošu nolauztu koku un draudēja. Tad viņš pakampa manu vezumu un iegāza ceļmalas grāvī, pilnā ar ledainu, netīru ūdeni. Niknās dusmās iegrūdu šo cilvēku ūdenī un neļāvu viņam uzpeldēt, turēju kā maisā iebāztu kaķi ar koku, lai neuzpeld. Un nemaz cilvēcīgu jūtu nebija sirdī! Ne žēluma, ne līdzjūtības. Par likumību arī nedomāju. It kā tieši tā vajadzētu.
Ja tādi sapņi rādās, tad taču ir saprotama mana vēlēšanās gulēt gaismā, lai pamostoties vismaz varētu pārliecināties, ka redzētais ir tikai sapnis. Neko labu par manu dvēseli tāda sapņošana neliecina. Esmu cietsirdīgs cilvēks, pārāk brīva savā gribā. Es nekad, nekādos apstākļos nepieņemšu otru tikai nepieciešamības dēļ. Pat, ja to apstākļi piespiedīs. Zemapziņā nespēju atbrīvoties no visa tā bīstamā, kas tajā no manas nomāktās bērnības sakrājies. Atriebīgums tiešu izpausmi nekad nav ieguvis fiziskā darbībā, taču domas un vārdi man nav bijuši labāki par to pēdējo sapni.
Uzmācīgu un nemīļu cilvēku sevis atbrīvošanas vārdā es varētu arī nogalināt. Tur nu ir vislabākā saskaņa ar mežonīgo kalniešu likumu par apvainošanu. Jo uzmācība, kad tevī ir šī nemīlestība, jau izraisa apvainojuma jūtas. Ja tā turpinās, aug apvainojuma izjūta. Ja cilvēks atkāpjas, liek tev pilnīgu mieru, izzūd visas antipātijas.
Pēc savas gribas otru iegūt sievietei nav iespējams, un šī vientuļnieces dzīve ir vienīgais eksistences veids.
Tagad apziņa ir pilnībā sevi noskaidrojusi, no zemapziņas izkūņojusies, un es esmu apmierināta. Vairāk nevajag. Tālāk jādzīvo rūpju dzīve. JŪTAS VAR NOLIKT PIE MALAS.»
(Turpmāk vēl.)
