Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12. un 13. jūlija numurā.
(Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12. un 13. jūlija numurā.)
«Edgars atbrīvoja mani no ilgstošās dzīvošanas sapņos par mākslu, kādā biju lidinājusies pēc iepazīšanās ar Vari, bet varbūt pat vēl agrāk. MĪLESTĪBA IR SAVA VEIDA APMĀTĪBA – TĀ DOD IESPĒJU REDZĒT PASAULI CITĀM ACĪM. Visvairāk no mīlestības gaida sava pašvērtējuma paaugstināšanos. Tikai tagad to izprotu. Var jau būt, ka citi cilvēki gaida kaut ko citu… Man tas bija vissvarīgākais. Apziņa atmostas kā bērnam – sevi vēl nezinot un nepazīstot. Tad sākas visas pasaules vērtību centrēšanās sevī un pēc tam – sāpīgais atklājums, ka nebūt neesi nekāds centrs. Tikai acis ir kā logs, pa kuru pasaulei ienākt, un… ienest sāpes – izvērtēšanai. Un tomēr – tad, kad atnāk mīlestība, tai ir sava vērtība jāpaaugstina sevis pašas acīs, jānotic pašai sev. Jānotic, ka esi tik laba, tik vērtīga, tik skaista, lai kāds tevi patiesi ieraudzītu, iemīlētu. Lai tu šim otrajam cilvēkam būtu nepieciešama.
Tā jau arī ir maldu ilūzija, taču katrs tādēļ tiecas atrast otru, lai tas tevi apliecinātu.
Mani diemžēl neapliecināja neviens cilvēks, kura vērtībām būtu gribējusi noticēt. Tas jau ir tikai dabiski… Tikpat skaidrām acīm, kā es sevi redzu, mani redzēja arī citi. Lai cik aplami tas arī nebūtu, Edgara vājredzībai bija liela nozīme, lai es viņam pieķertos.
Visu šo laiku tomēr apzinājos, ka tas nav nekas paliekošs – pārlieku dažādas un nesavienojamas bija pasaules, kurās mēs katrs dzīvojām. Tad nāca dzeršanas slimība… Un galu galā Edgars glābiņu meklēja laulībā ar divreiz par sevi jaunāku sieviņu. Materiāli nodrošinātu. Viņa dāvāja viņam dēlu, bet viņš – turpināja nodzerties. Pēdējoreiz, kad uzdrošinājos painteresēties par viņa gaitām, viņš kārtējo reizi slimnīcā ārstējās no alkoholisma. Mīlestība sen zudusi. Pie šīm atmiņām nav iespējams pat pasildīties. Kaut gan, iespējams, ka bez Edgara savulaik būtu pazudusi. Būtībā esmu viņam par daudz ko pateicīga un neturu ļaunu prātu. Taču ir viena lieta, ko neesmu piedevusi: viņa – vīrietim tik parasto – gļēvumu.
Pēc mūsu abu norunas viņam vajadzēja man pateikt, ka ir atradis citu sievieti, ka faktiski ir jau citā ģimenē… es to vispirms nojautu. Pēc tam – jau zināju. Taču viņš klusēja. Var jau būt, ka šī neuzņēmība viņu pašu mocīja. Ir taču diezgan nepatīkami otram pateikt tik vienkāršas patiesības – ka tas otrs vienkārši tāpat, ne pie kā īpaši vainīgs nebūdams, pēkšņi kļuvis lieks, ka pats gribi atbrīvoties no savas, no abu kopīgās pagātnes. Es šo noraidījuma ziņu gaidīju, kā kaķis gaida peli. Man tā bija ļoti vajadzīga. Vajadzīga, lai cienītu viņā izlemt spējīgu cilvēku, bet viņš patiesi izrādījās trausli vājš visā savā būtībā. Vīrišķīgi būtu pateikt patiesību, nevis izvairīties vai klusēt.
Jā, mīlestība pirmām kārtām ir sava veida glaims, kompliments. Tā palīdz dzīvot, censties sevi attaisnot. Kad tās vara zudusi, sākas nolaišanās – vispirms dziļi sirdī, tad domās, un, visbeidzot, ārienē. Tikai, pateicoties savai divdabībai, varbūt pat vīrišķā pārsvaram pār sievišķo, man aktivitāte darbībā dod iespēju aizmirsties, dzīvot. Tā palīdzēja arī izveidot un izkopt mīlestību pret Oskaru. Pat nemanīju, kā viņš – klusi un pamazām – ienāca manā redzes lokā, manos sapņos, manā dzīvē…
Tagad visiem spēkiem pūlos arī no šīs atbrīvoties. Ja tā saglabāsies tādā veidā, kā esmu to izaudzējusi, tā kā liāna nožņaugs stumbru, ap kuru vijas. Nožņaugs mani pašu! Ilūzija ir spēle, tā nekad nav bijusi dzīva. Dzīvība ir tikai mana, un es nedrīkstu pieļaut, ka notiek pašiznīcināšanās. Cik draudīgs ir šis process, ar bailēm apjaušu, kad sāku iepriecināt sevi ar līdzību atklāšanu citos cilvēkos, sāku gaidīt šīs nejaušās līdzības, pieķerties tām.
Svešie cilvēki var man sagādāt lielu postu… Ja tie ir aktieri savās lomās, dejotāji koncertā, vienkārši garāmgājēji, tad tas nav bīstami. Taču, Dievs nedod, atrast līdzību kādā sastaptā svešiniekā. Tā jau pasaulē dibinās pazīšanās, būvējas ievērības tiltiņi…
No šīs savas pēdējās mīlestības negaidīju neko cilvēciski, ķermeniski tuvu. Tās uzdevums bija daudz augstāks par mājas mieru un pavarda siltumu – šo cilvēku es nedrīkstu necienīt. Edgars piedzērās, gaudās, ka esmu viņā vissliktāko saredzējusi… Viņš labi saprata, ka mierinājuma vārdi nav īsti, ka nākotnē es viņu nesvētīju jaunai iedzeršanai, bet uzlieku to krustu, kuru viņš nespēj nest. To pašu, kuru negribēja, tomēr nesa viņa sieva, dēls, māte. Viņš nevarēja nedzert. Daudzi to nevar. Šo cilvēku Gars nespēj ne pēc kā cita tā ilgoties kā pēc reibonīgā lidojuma. Lielības uzplūdi, prieka mirklis, augsta pašvērtības sajūta – viss tikai uz brīdi. Pēc tam – smaga nožēla, sevis apnicināšana, trūkums. No tā izrauties spēj tikai viens no tūkstoša. Edgaram tas nebija lemts.
Savukārt, Oskarā es visaugstāk vērtēju viņa apņēmību, to garīgo pamatu, kuru viņš sev izveidojis un uz kura dzīvo. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi. Uz viņu skatīdamās, es ticu arī sev, savai dzīvošanai. Ja viņš nespētu noturēties, arī es sev vairs neticētu.
Varis man bija tāla, līdz sirds sāpēm izprotama, taču nesasniedzama zvaigzne.
Es tik daudz, tik bieži iemīlos! Varbūt, ka tieši tāpēc es arī sāku rakstīt savas «Laika grāmatas». Ar kādu taču gribas parunāties par intīmām lietām, bet draudzeņu man nav…
* * *
Nesen skatījos veco filmu «Solāris». Katrs cilvēks mākslas darbā atrod savu domu, līdz tam, iespējams, pat nezināmu. Šī filma mani visu laiku ir valdzinājusi. Šoreiz mani aizkustināja Harejas vēlēšanās sevi atminēt, viņas cīņa ar neiespējamo – palikt patstāvīgai, pārvarēt sevi un nestaigāt Krisam pa pēdām. Un viņa uzvar! Tiktāl pārvar savu nepilnību patstāvīga cilvēka radīšanā, kādu, neko nezinādams par cilvēka būtību, pieļāvis Solāris okeāns… Bet Hareja nevar pārvarēt otru neiespējamību, to, ka viņa patiesi nav cilvēks, ka nevar kļūt par Zemes cilvēku, lai kā arī sevi nepilnveidotu, lai cik arī netuvinātos tam cilvēka tēlam, kāds mīt Krisa apziņā. Un Hareja otro reizi savā esamības laikā izlemj to pašu: uz Zemes viņa mirusi pašnāvībā, arī Stacijā viņa izvēlas pašnāvību – aiziešanu uz visiem laikiem. Un šajā izlēmībā, šajā nāves mirklī viņas kļūst identiskas – tā Hareja, kuru Kriss zaudēja uz Zemes, un tā, kuru Solāris apveltīja, radīdams pēc zemapaziņā ierakstītās atmiņas.
CILVĒKS CILVĒKU SĀPINA, IENĀKDAMS VIŅA DZĪVĒ. Arī pats to nemaz neapzinādamies, negribēdams. Ar to ir jāsamierinās. Tas jāsaprot. Es būtu varējusi palīdzēt Oskaram, cik vien prazdama un spēdama, taču vienlaikus arī priecājos, ka viņam nav nepieciešama šī mana atbalstīt tieksme. Man ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt tādas paziņas statusu, ar kuru drīkst satiekoties sasveicināties. Baidos kaut kādā veidā zaudēt šo iespēju. Ar kādu nepārdomātu vārdu, neizsvērtu rīcību. Šoziem pat baidījos novēlēt viņam priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu. Lai tikai neaizvainotu…
Cik savtīgumam mēdz būt dīvainas formas! Man nepavisam nav svarīgi būt ievērotai, šajā gadījumā – noteikti ne, jo es negribu neko sabojāt ar savu nožēlojamo izjūtu, kāda piemīt gaidīšanai. Visu laiku esmu dzīvojusi ar zināmā veidā uzspēlētu agresīvu draudzīgumu, līdz šim tas ir izturējis un palicis dzīvs. Varbūt noturas vēl kādus gadus. Ne jau tāpēc, lai nokļūtu atkarībā, esmu izvēlējusies šādu sadzīvošanas formu. MAN IR VAJADZĪGA GARĪGĀ ENERĢIJA. Tā, ko spēj dot vienīgi mīlestība. Mēģināju no tās godprātīgi atteikties un tūdaļ atklāju, ar cik bēdīgām sekām šis godaprāts atmaksājas manā saimnieciskajā dzīvē. Man sāka kļūt vienaldzīgs viss, ko daru, es pat fiziski saslimu. Tā ir pārāk dārga maksa. Mīlestība cilvēku var viegli novest pie izputināšanas, to nedrīkst paturēt par kaklakungu. Taču tās ilūziju, koptu kā puķi uz palodas, var skaistu sirdī uzplaucēt, var priecāties par to no visas sirds. Cik ilgi tas iespējams? Tas tāpat atkarīgs no divām lielām un daudzām sīkām sakarībām. Pirmkārt, šī ilūzija zudīs, tiklīdz tās reālajā pamatā notiks izmaiņas. Piemēram, cilvēka dzīves fiziskā izbeigšanās. Aizceļošana tik tālu, lai nebūtu iespēju neko vairs uzzināt. Ģimenes nodibināšana. Otrkārt – pašas noturība, spēja saredzēt ideālā viņa vērtību. Cilvēks, pats to nenojauzdams, ar savu dzīvesveidu, ar nejauši atklātām domām un nolūkiem, ar savu attieksmi pret notikumiem pasaulē vai pret kādu cilvēku var iznīcināt savu izņēmuma statusu pārējās cilvēces vidū. Arī paša uztveres izmaiņas, attieksmes maiņa pret realitāti var iznīcināt pieķeršanos ideālam.
NEKUR JAU NEKĀ NOTURĪGA, VISAM MŪŽAM PALIEKOŠA NAV. Gribētos, lai būtu, bet uzspēlētais optimisms ir tikai viena no maskām cilvēku priekšā, reizēm – arī sevis apmānīšanai. Ar sevi vienmēr jāpaliek divatā, kad citas sabiedrības nav, un sev nevar ilgstoši melot.
Prāts atzīst jūtu pastāvēšanu visam mūžam – kā garantiju aktīvai dzīvošanai, kā līdzekli dzīvotgribas saglabāšanai. Taču tas pats prāts līdzsvara šūpoļu atpakaļ gājuma brīžos noliedz jūtu lietderību un izmisīgi meklē iespēju izdzīvot, nelietojot tik nestabilu un grūti vadāmu palīgu.
(Turpmāk vēl.)
