Nobeigums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12., 13., 20., 26., 27. jūlija numurā.
(Nobeigums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija,12., 13., 20., 26.,
27. jūlija numurā.)
«Rakstu slimnīcas apstākļiem nepiedienīgā stundā – ir jau gandrīz vienpadsmit vakarā. Guļu trīsvietīgā palātā. Viena vēžiniece pēc operācijas aizbrauca mājās (Atvadoties teica:«Nezinu, veseļoties mani palaiž, vai nomirt…»). Otra slimniece ir veca un gandrīz vienmēr aizmigusi.
No 23 starošanām astoņas jau esmu saņēmusi. Te man tātad vajadzēs dzīvot gandrīz līdz rudenim. Fiziski jūtos tā – pa vidam. Ko nu par slimošanām daudz izrakstīsies – kam no tā kāds labums? Negribas tevi garlaikot…
Dienas paiet samērā ātri. Cenšos samierināties, ka dzīve nu ir tāda, kāda tā ir.
Šovakar atļāvos apzināties, ka jūtos ļoti vientuļa (Kaut kādi amerikāņu psihologi izpētījuši, ka cilvēks visvientuļākais jūtoties no astoņiem līdz desmitiem vakarā. Taisnība vien viņiem laikam būs. Lai gan – drīz jau vienpadsmit… Ievelkas mana depresija! Neko darīt – jāgaida. Gan pāries. Tāpat kā viss šajā dzīvē.).
Visa bijusī dzīve nu ir kā aiz barjeras. Nekas no tās mani vairs nevar saistīt ar nākotni. Jāradina sevi pie domas, ka līdz mūža galam esmu saistīta ar šīs ēkas gaiteņiem, ka ik pa laiciņam kāda no palātām būs jāuzskata par savām mājām. Mainīsies gadalaiki, mainīsies stāvi, debesu puses un numuriņi uz durvīm… Un būtu labi, ja tā! Ja līdzi (uz slikto pusi) nemainītos pašsajūtas… Tik ilgi, kamēr turēšos, dzīvošu mājās un varēšu atbraukt. Bet pēc tam? Bail domāt… Nogurstu no ārstēšanas. Aizvien vairāk attālinos pati no sevis, no visa, kas bijis mans.
Slimnīcā augām dienām rit sava slimnīcas dzīve. Onkoloģisko slimnieku ir daudz. Viņi te savā starpā sapazīstas, runājas, savas dzīves izstāsta. Vārdu sakot – draudzējas. It kā vajadzētu priecāties, taču, kad padomā: mūsu – vienas nelaimes saistīto – te ir tik daudz! Un tik daudz jaunu, spēcīgu, kopīgas nelaimes apzīmogotu cilvēku! Kas notiek ar pasauli?!
Pa dienu arī izeju ārā, padirnu uz soliņiem, aizšļūcu līdz kafejnīcai. Šo to palasu. Man vispār ļoti patīk uzturēties slimnīcas grāmatu veikaliņā. Tā ir tik jauka, nu jau iemīļota vieta! Grāmatas pirkt droši vien nekad vairs nevarēšu. Invalīda pensija tik ātri sadalās visam nepieciešamajam… Taču tie mirkļi, ko cilvēks pavada starp grāmatām, pat ja nevienu nenopērk, dod ko labāku par bļodiņu ar putru. Apzinos, ka pati palieku pie putras bļodiņas. Vienalga – kā rūķītis no pasakas vai kā kaķis. Vai kā cilvēks, kas katru dienu pamostas no jauna ar tukšu vēderu.
Cik būtu jauki, ja tāda pārdzimšana garam citā miesā būtu iespējama! Ar savu pašreizējo veidolu, ar šo fizisko vraku zemes virsū vairs neko paliekošu neizdarīšu. Domās esmu tur, kurp miesu neaiznest, taču tas drīzāk dara nelaimīgu…
Pilnīgi citādas šeit ir naktis. Tumsa aprij milzu korpusus, izdzēš garos gaiteņus, krēsla iepludina sevī svešo cilvēku gultas, nakts skapīšus ar zāļu trauciņiem, un mēs katrs paliekam viens. Ar savām sāpēm, savām domām, saviem sapņiem…
Sapņi te, slimnīcā, man rādās tādi tumši un biedinoši. Klīstu pa svešām, aizaugušām vietām, brienu pa purviem, alksnājiem, laužos cauri kārklu biežņām. Kad beidzot esmu klajumā, kad nu varētu priecāties, ieraugu… savas mājas drupas. Māja ir sabrukusi, aizaugusi. Ceriņu un maijrozīšu biežņa, ielūzis jumts, sabrucis palievenis, balti ziedoši suņuburkšķi tvan no viena dārza gala līdz otram – pa visu nokalni līdz pat ezeram… Vien stārķa ligzda elektrības staba galā – neskarta, apdzīvota… Tas ir viss, ko atrodu palikušu no reālām lietām, un tas mani nomāc. Vai tiešām tāda reiz būs īstenība? Šī doma nomāc vairāk nekā nedziedināmā slimība.»
* * *
Pēkšņs rūgts asaru kamols atkal aizžņaudza Sarmas kaklu. Asaras no jauna – ne gaidītas, ne sauktas – ritēja pār vaigiem. Mersedas tante sapņoja par saviem stārķiem, par ligzdu staba galā…
Vakara saule jau šķērsām pāri sētsvidum noguldīja savus pēdējos starus, bet Sarma vēl joprojām, ceļgalus ar rokām aptvērusi un zodu pret tiem atspiedusi, turpināja vērties sarkanajā ripā pie rietumu pamales.
Acīs joprojām miglojās asaras.
Sētsvidus likās tik tukšs, tik pamests. Pat flokšu dobes sarkanā liesmošana šovakar nespēja iepriecināt…
Iečabējās līdzās noliktās vēstules papīrs – bija pienācis kaķis. Brītiņu pamīņājies tikpat smieklīgi kā kaimiņmāju Šņuciņš, tas ar klusu ņurdienu ielēca Sarmai klēpī. Vēlreiz klusi ieņurdējies, Griška sāka laizīt asaras no meitenes vaigiem.
Sarma, turpinādama šņukstēt, neapzināti glāstīja runci:
«Griška, ak, tu, nabaga Griška…»
Kaķis turpināja glausties pie vaigiem, pie kakla un pleciem. Kad Sarma pārlieku ilgi lūkojās saulrietā, runcis ar ķepu viegli pieskārās meitenes vaigam – sak, paskaties taču uz mani, es vēl esmu tepat. Neesi tik bēdīga!
Sarma saņēmās, ar delnas virspusi nobrauca pār abiem vaigiem un ņēma atkal rokās Mersedas tantes vēstuli. Viņa pat nebrīnījās, kā pēkšņi atcerējusies šīs nebūt ne vecās, taču tik neparastās un maz pazīstamās lauku radinieces vārdu. Lai gan – nu jau vairs ne tik mazpazīstamas…
* * *
«Pamostos noraudājusies. Viss ir kā dzīvē! Tagadējie laiki rada aizvien vairāk nabagu, graustu, pamestu tīrumu, aizaugušu lauku. Man – gluži pretēji – vienmēr ir patikušas skaistas celtnes, izremontētas telpas, apkopti lauki, tīrīti un kopti meži. Tagad mežus izcērt pilnībā, pa tīro. Lauki atstāti savā vaļā.
Miegs vakaros aizbēg un nav sasaucams un atlūdzams atpakaļ, kad iedomājos par savu dzīvi. Zinu, ka ar tādu veselību – vai veselības deficītu – kāds man tagad ir un būs, es nespēšu dzīvot viena. Taču kuram gan cilvēkam varu uzgrūst sevi kā tādu lielu, smagu un varbūt ilgi stiepjamu nastu? Ja tas notiek drīz, tad nu vēl tā…
Redzot, kādi te slimnīcā beigu galā ir šejienes pacienti, man vispār negribētos sevi kādam rādīt vai gaidīt pēdējās rūpes. Protams, vēl jau tik traki nav, taču, sajūtot to, ka nav labi, ka man patiešām nepieciešams atrasties slimnīcā, kļūst neomulīgi…
Lai kā man ārstējot uzlabotu pašsajūtu, ar šo nelaimi cilvēki diez cik ilgi vis nedzīvo. Pāri personīgajām raizēm – kur dzīvošu, ko ēdīšu – ir un paliek smagums uz sirds par kopīgo mūsu zemē. Par lēnu un vispārēju grimšanu trūkumā un nabadzībā. Gara nabadzībā – tas ir visbīstamāk!
Ak, piedod man, Sarmīt! Es laikam visas pasaules nastas sakrāvu uz taviem jaunajiem trauslajiem pleciem! (Re, kā amerikāņiem ir un ir taisnība par to depresiju vēlos vakaros!).
Dzīvo laimīga un priecājies par dzīvi! Nu jau dārzā droši vien gatavas nāk sviesta pupiņas. Ja pākstiņas metas dzeltenas, šķin nost, cep un ēd – lai nepāraug un nesakoksnējas cietas. (Griškam vari nepiedāvāt.)
Atpūties labi! Un lai tev veicas mācībās – filozofija man vienmēr likusies sievietei nesasniedzams sapnis…
M.T.»
* * *
Pabeigusi lasīt, Sarma nez kādēļ atcerējās kādu rindu dienasgrāmatā: «Manī nav mīlestības…» Tik pretēji visam! Tas lika atkal acīs sariesties asarām.
Kaķis pacietīgi turpināja laizīt sāļo slapjumu, ik pa brīdim mēģinādams arī pieglausties, iemurrāties, kā mierinādams noskumušo.
Roka lēni glāstīja runci, un Sarma nodomāja: «Varbūt arī tantei Griška darīja tāpat – klēpī lēca vien mierināt? Kad abiem bija labi, katrs staigāja savus ceļus…»
Kas to lai zina? Mersedas tante taču rakstīja:
«NEVIENS
NEKAD
NEKO…
…līdz galam nepasacīs.»
