(Turpinājums. Sākums 6., 9. un 12. aprīļa numurā.) Vīrelis palēcās neviltotā izbīlī. Šitā trakā Rīgas skuķe grib, lai viņš velk bikses nost?! Tūlīt un tepat? Dulla kas dulla…
(Turpinājums. Sākums 6., 9. un 12. aprīļa numurā.)
Vīrelis palēcās neviltotā izbīlī. Šitā trakā Rīgas skuķe grib, lai viņš velk bikses nost?! Tūlīt un tepat? Dulla kas dulla…
Iespējams, ka pārbīlis bija vairāk līdzējis nekā visas pusstundu ilgās pūles, taču atslēga beidzot bija rokā. Nošķiebtā naģenē, sasarcis, nosvīdis un izspūris vīrelis laimīgi un uzvaroši smaidīja. Atdevis jaunajai pagaidu saimniecei mājas atslēgu, viņš norāva cepuri, sažņaudza to tādā kā vīkšķī, ar to noslaucīja ilgstošās piepūles nosviedrēto pieri un apmetās riņķī uz papēža.
Sarma, jau paspējusi pierast pie vīreļa pēkšņajām, straujajām, saraustītajām un neloģiskajām kustībām, saprata, ka šīs ir atvadas. Tā arī bija. Vīrelis, jau lēkšodams pāri pagalmam, uzsauca:
«Nu, ta šveikiņi! Gan kādu reiži, kad būšu vaļīgākš, pieškriešu atkal… Bet tu padomā, vai to šuni nevajaga – višmaž būš, kaš rej.»
Teicamais vēl nebija izskanējis, kad kaimiņš pazuda aiz stūra. Izgaisa tikpat ātri kā tur – pie ceļagala, kad pieturēja autobuss. Jāteic gan, ka stipri līkumotā sīkceliņā, kas no abām pusēm kupli noaudzis visādiem krūmiem, tāda pēkšņa izgaišana nebija nekāds lielais triks.
Pasvārstījusi vēl silto, mikli nosviedrēto atslēgu saujā, Sarma paņēma ceļasomu un gāja uz namdurvīm.
Kaut kas milzīgs un pelēks uzlēca Sarmai virsū, ne vien pamodinādams, bet arī pārbiedēdams ne pa jokam. Tfū, tu, nelabais! Paldies Dievam, tas bija tikai kaķis. Laikam Tauriņietes, viņa nodomāja. Tas, kuru ne vakar kaimiņam no rīta, ne viņai vakarā nebija izdevies sasaukt. Izskatījās, ka pelēkais, garspalvainais milzenis arī pats nu bija ne mazāk pārbijies. Tupēja tagad kaktā, aiz krāsns kruķa un pelnu liekšķerītes aizslēpies, lielām, apaļām dzintarkrāsas acīm skatīdamies svešajā gulētājā, kas, izrādās, nemaz nebija viņa saimniece. Tik milzīgs, Sarma domāja, var būt vienīgi runcis – kaķenītes parasti ir šmaugākas, taču kaimiņš bija sacījis… Labs ir, viņa nodomāja, vēlāk tā neuzkrītoši nopētīs, runcis vai kaķene. Nodomāja un gandrīz iesmējās – kāpēc tas būtu jādara neuzkrītoši? Kaķis sakautrēsies, vai?
Vārds, protams, arī nebija zināms, tāpēc Sarma sāka ar «kis, kis», pārgāja uz «Muri, Muri», izmēģināja vēl «Minka, Minka», bet, panākumus tā arī neguvusi, meta mieru. Gan jau tas bija kaut kas pavisam vienkāršs. Lauku tantuks taču nesauks runci par Romeo vai kaķeni par Džuljetu.
Rīts rādījās tiešām jauks, un Sarma nekavējās ar celšanos. Pa atvērto logu, ko ienākšanai tikko bija izmantojis tas «kaķagabals», istabā plūda saules stari – nu jau nedaudz iesiluši. Kopš lēkta, cik varēja noprast, pāris stundas pagājušas, un putni nu dziedāja savas pēcbrokastu dziesmiņas. Tās pirmās, kas sāk skanēt reizē ar saullēktu, – Sarma bija pārliecināta – noteikti skan vēl aizrautīgāk, jūsmīgāk, atdevīgāk. Ja tas vispār iespējams. Kā nekā – himna saulei un jaunajai dienai.
Saklājusi augsto, galvgalī kokgriezumiem rotāto gultu, viņa piegāja pie loga, ko pati vakarā bija atstājusi vaļā uz visu nakti – lai izvēdinās putekļu, viegla pelējuma un veca cilvēka kaulu ierīvējamo zāļu smakas. Tāpēc jau kaķis bija nopriecājies, ka mājai nu beidzot kāds caurums atstāts vaļā.
Izgājusi cauri dižistabai, kas, salīdzinot ar ciemošanās reižu atmiņām, nemaz tik diža vairs nešķita, Sarma devās uz virtuvi. Ledusskapja nebija. Tātad svaiga piena kaķim arī nebūs. Maizes kaste uz plauktiņa tukša. Labi vien ir, Sarma nodomāja. Ja tur būtu saglabājusies vēl Tauriņietes pirktā maize, tā tik un tā vairs nebūtu ēdama. Pieliekamajā – pāris ievārījumu burciņu no pērnās vai aizpērnās ražas krājumiem. Tātad nav bijis labi ar veselību, ja jau šogad nekas nav ievārīts – vismaz zemeņu laiks nu bija sen pāri.
Atgriezusies virtuvē, Sarma pārbaudīja gāzi – paldies Dievam – tā vismaz bija! Uzlika tējkannu, sameklēja savā ceļasomā no vakardienas atlikušo sausiņu paku. Ak, kāpēc gan viņa vakar apēda visas līdzpaņemtās sviestmaizes, iepriekš nepārbaudījusi, vai mājās maz ir kas ēdams! Nu bija jāiztiek ar stipri knapām brokastīm – pustukšu čipsu paku. Bet nabaga kaķītim – pavisam bez tām. Sarma palūkojās aizdurvē. Kaķa atkal vairs nebija.
Izdzērusi krietnu krūzi šķīstošās kafijas no līdzpaņemtajiem krājumiem, sapurinājusi mutē pēdējos sīkos un sāļos čipsu smalkumus, viņa negribīgi posās uz veikalu. Riebās dienas karstumā kaut kur doties, bet – skaidri zināms – vēlāk ēst gribēsies vēl vairāk…
Sarma pārgāja pāri pagalmam uz šķūnīti. Vispirms jāpaņem tas slavenais velosipēds. Šķūnīša durvju cemme bija aizbāzta ar puļķi, tāpēc attaisīšana, likās, problēmas nesagādās, taču… tiklīdz parāva, durvis ar apakšējo stūri iedūrās stāvus zemē – apakšējā eņģe izrādījās sarūsējusi un salūzusi. Sarma mēģināja durvis pacelt, taču bija bail, ka arī augšējā eņģe neizkrīt – tā izskatījās tikpat izrūsējusi un šaubīga. Gar zemē iemietā durvju romba malu Sarma ielūkojās šķūnītī. Malka, veci, apskretuši kartupeļu grozi, maisu čupiņa uz pussalauztām dēļu kastēm. Peļu un putnu izlobītas pērno saulespuķu galvas. Tikai ar roku aizsegdama acis no saules, sagaidījusi, kad tās aprod ar puskrēslu, viņa ieraudzīja kaktā to, kas sarunās ar mājiniekiem ticis saukts par velosipēdu. Gluži «Ērenpreiss» tas, protams, nebija, taču viens no pirmajiem pēckara modeļiem būs gan. Jā… iespējams, ka varēja mēģināt riskēt un uz stūres ragiem maukt virsū iepirkumu tīkliņus, taču braucams tas rīks nebija noteikti. Lai gan Tauriņiete arī droši vien nemaz nebrauca, vienīgi stūma mājās pirkumus. Stūmās, streipuļodama līdzi izļodzīto riteņu sabuktētajiem astoņniekiem. Un vēl – pa šitām dziļajām ceļa grambām, kas pavasaros bija ūdeņu, rudeņos – lipīgu dubļu pilnas… Tā, lūk, ir lauku sievietes varonība, meitene nodomāja.
Uz veikalu Sarma devās kājām un bodē ienāca izspūrusi vasaras vējā, sasvīdusi ceļa putekļos un krietni saērcināta no domas vien, ka tas pats ceļš – un tieši pašā bula laikā – būs jāmēro arī atpakaļ. Ar visiem pirkumiem.
Pārdevēja – padūšīga lauku sieva puķainā, uz krūtīm un gūžās nedaudz pašaurā bezpiedurkņu kleitā – uzsmaidīja ienācējai:
«Karsti, vai ne?»
«Nē,» attrauca Sarma, tūdaļ gan atjēgusies, cik lielā pretrunā tas ir ar laika apstākļiem laukā un viņas sakarsušo seju un visu augumu.
No tik negaidītas un pavisam aplamas atbildes pārdevējas uzacis uzrāvās līdz pat ilgviļņu sprodziņām un nozuda aiz tām. Tas izskatījās tik komiski, ka Sarma neviļus iesmējās. Neko nesaprazdama, solidāri iesmējās arī pārdevēja. Sarma steidza paskaidrot:
«Mani sauc Sarma. Jau no bērnības mani visur – pagalmā, skolā – ķircināja. Prasa – vai ir karsti? Kad atbildu – jā, šie smejas – kāpēc tad tu vēl neesi izkususi? Tā es arī iesāku vienmēr sacīt, ka nav karsti. Automātiski. Nemaz nedomājot.»
(Turpmāk vēl.)
