Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13., 16. aprīļa numurā. «Esmu redzējusi skudru augstceltnes – sausas, miljonu aprūpētas, no dzīvības kustības dzirkstošas. Viņu takas un lielceļi – kukaiņu straujuma pārpilni.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12. un 13., 16. aprīļa numurā.)
«Esmu redzējusi skudru augstceltnes – sausas, miljonu aprūpētas, no dzīvības kustības dzirkstošas. Viņu takas un lielceļi – kukaiņu straujuma pārpilni. Un ir arī tādas skudru mājas, kuras lietus jau samērcējis, kur caurumus un bedres neviens vairs neaizlāpa. Tur vēl mītošie kukainīši lēni rāpo pa mītnes irstošo materiālu. Viņiem būs mitrumā un vientulībā jāiet bojā.
MĒS VISI ESAM VIENAS PASAULES DAŽĀDAS DZĪVĪBAS FORMAS. Un sāpes, kuras sajūt savainots dzīvnieks, bailes un bezpalīdzība, kādā raud zvēra mazulis, ir tās pašas, kurās sevi sajūt cilvēka bērns, kuras cieš pieaugušais. Dievišķīgo sev kā burvju mēteli uzsegusi, cilvēka fantāzija… (Atkal kaut kas nesaburtojams. Kā tas varēja kaitināt! Šoreiz, liekas, patiešām laba, vērtīga un oriģināla doma bijusi. Žēl, patiešām žēl, ka nevarēja salasīt – ne ar ko savu Sarma te nespēja aizstāt trūkumu tekstā.)… un arī tieksme valdīt…
Lai sirdsapziņai būtu vieglāk nokaut, ir skaisti iemācīt savu mazuli, ka Radītājs citas dzīvības novēlējis viņa uzturam. Bet bērns arī ir ar galvu, … un domām apveltīts, un šaubās par vecāku darbu un vārdu pareizību. Kaķis apēd skaistu putniņu. Pieaugušie nokauj iemīļoto jēriņu, ko viņš tik sirsnīgi samīļojis, tik rūpīgi barojis. Tas bērnam laupa gan klusāko sirdsmieru, gan uzticību tam labajam, ko vecākā paaudze par labu esam nosaukusi. Vēlāk tas liek apšaubīt pasaules kārtību, atklādams eksistences nežēlīgumu, liek šaubīties par taisnīgumu – kā mērauklu cilvēka darbībai.
Iet sivēnu bars pa jauniesētu lauku, un visi rok un met jaunos stādiņus ar saknēm pa gaisu. To pašu dara cilvēku jaunā paaudze – iet un rauj, un nomet, un uzspļauj tieši un netieši tai videi, kurā paši patlaban dzīvo. Vai sivēni kādreiz aizrausīs, aizbērs savus rakumus? Taču, nē! Daba tā nemaz nav paredzējusi. Neviens lopiņš ar dabas glābšanu un tās atgriešanu atpakaļ kādreizējā pirmatnībā nenodarbojas. Augu un dzīvnieku pasaule ir kā no divām dažādām sistēmām nākusi. Dzīvnieki nevar bez augiem, bet viņi nesaudzē augus. Tāpat kā bērni nesaudzē savus vecākus. Un ne tikai savus… Vai šī… dabas un zvēru pasaules ritēšana ir ar tādu pat noslieci kā cilvēku mūžs? Vecāki dabiski un arī bēdu pasteidzināti noveco, apgurst un nomirst, bērni paši jau kļuvuši par vecākiem, un viņiem jāuzņemas tā pati loma, kas zālei zem ganāmpulka kājām.
Vecāku mīlestība ir sīksta. Zāles – arī. Un tomēr – veidojas tuksneši, noplicinātas atmatas. Postošais spēks daudzās vietās ir nelīdzsvarots ar atjaunošanos. Cilvēki daudz domā par pasauli kā par to pamatni, uz kuras ieguvuši spēku un apziņu, bet daudzi maz ko cer uz saglabāšanas iespējām.
Arī es, kad redzu tikai šo vienu divsimtgalvaino govju pulku pie savas mājas, labi zinu, ka šejienes zemei lopu ir par daudz. Un, lai ko nobērtu uz laukiem vai lai tos pārartu ik pārgadus, nebūs zāles ne divi simti mutēm, ne astoņsimt kājām. Katra vide spēj izturēt tikai zināmu slodzi… KAD IZTURĪBAS SLIEKSNIS PĀRKĀPTS, SĀKAS SABRUKUMS.
***
… Rakstot un pēc gadiem it kā atgriežoties savā pagājušajā (bijušajā?) dzīvē, ES LĀPU SAVU IZTURĪBU. IZLIETOJU PATI SEVI SEV PAR LAIPU. Lai vēl par soli tālāk laika nedrošajā purvā ieietu. Necik tālu no sevis aiziet nav izdevies… Ja tālā atskatā sevi tomēr atpazīstu, tad, toreiz dzīvojot, neparedzēju šodienas cilvēku. Patiesi, es katru veiksmīgāku mirkli, sajūtu, iedomu izmantoju ceļa bruģēšanai – vēl par vienu soli, par vienu dienu tālāk. Dzīvē. Pasaulē. Nākotnē. Un no sirds esmu pateicīga visam, kas tādā veidā palīdzējis.
Taču – kāda tam jēga? Šai aizdzīvošanai līdz rītdienai. Turos pie šiem aprakstītajiem papīriem, pie aizdarītajiem un nepabeigtajiem darbiem. Pie izdomas, pie cerības, kuru audzēju kā vārīgu siltzemju puķi zem stikla. Turos pie mūzikas, pie kāpuriņa, ko paceļu no zāles, pie veca suņa, kuram garāmejot paglaudu galvu. Bet kam šī dzīve? Visbiežāk esmu nogurusi līdz apdullumam, nereti arī izbadusi, jo sev padot ēst neatliek laika.
Spogulī, kad reizumis ieskatos, pretī veras nikna seja…
***
Nekad vēl tā nebija bijis: Rīgā man uzbruka pazīlēt nākotni čigāniete. Viņa, protams, ir laba cilvēku pazinēja, un nauda ir viņas vienīgais dzinulis sava amata piekopšanai. Taču tas, ka viņa tieši mani izraudzījās lielpilsētas ļaužu burzmā, ar kādiem vārdiem centās apstādināt, tomēr liecināja, ka tā iekšējās nelaimes sajūta, kuru cenšos visiem spēkiem noslāpēt, tomēr ir ārēji pamanāma. Dīvainākais, ka čigāniete neteica parasto – brūtgānu, laimi vai nelaimi. Acīmredzot viņas dzīves pieredze likusi izraudzīties katram nomāktu cilvēku tipam savus vārdus.
Nedomāju ticēt čigānietei un viņas vārdiem, jo viņa man nekā īpaši jauna neparedzēja: ne ar zīlēšanu, ne bez. Taču manu dzīvi nekādi pareģotāji, nekādi labu vien griboši līdzi jutēji vai precinātāji nevar atrisināt.
Precinātāji nākuši ar saviem precināmajiem, darba devēji – ar darbiem, bijušas dažādas iespējas, bet neviena neko nav varējusi atrisināt. Bieži man liekas, ka atrisinājums būtu tikai viens… Un, ja runā par laimi, par kādu lielāku laimi, tad arī tā ir tikai viena. Bet es to nedrīkstu vēlēties un pēc tās tiekties. Tās tad būtu visa beigas. Nāve. Vienīgi tā mani atbrīvotu no visa, visa… No tās būtības es nemaz nebīstos. TIKAI NEDRĪKSTU DZĪVI TĀ PAMEST. TĀ VĒL IR PUSDARĪTA.
Vai mīlestība ir laime? Es apšaubu. Ar mīļotu cilvēku kopā strādāt, dzīvot… Dievs vien zina – var jau būt, ka ir labi. Tikai pārāk daudz ir šķīrēju, lai laimīgs drīkstētu būt, lai noticētu pat uz acumirkli. Esmu paguvusi tā nocietināt sirdi, ka laimes izjūtai vairs pat pa slepenajām durtiņām neienākt manī.
Čigāniete, lai mani apturētu, lai piespiestu uzklausīt, vairākas reizes teica: «Cik tu ļauna pret sevi, pret citiem! Neesi tik ļauna!»
Es zinu savas acis, kad tās paceļu un skatos tieši virsū. Tās ir ļaunas, tās ir smagas. Pirmo reizi man to pateica skolā. Es nespēju vingrošanas stundā izpildīt vingrojumus, un skolotāja beidzot, pēc nesekmīgām pūlēm, atlaida mani malā. Es paskatījos uz skolotāju, savuprāt, ar pateicīgu skatienu – tieši viņai acīs. Viņa gandrīz iekliedzās: «Neskaties manī tā!»
Mājās paskatījos spogulī un pati nobijos no šā skatiena. Runājot es cilvēkos cenšos cieši neraudzīties. Tikai tajos skatos, no kuriem vēlos atbrīvoties. Tās ir nepatīkamas izjūtas, ko modina mans skatiens. Nav jau man ar to nodarīts nekāds ļaunums: čigānietei tā bija ērtāk un izdevīgāk piesaistīt uzmanību. To jau par katru nomāktu cilvēku var sacīt, ko tie, kuri dzīvo apkārt, aprunā ar ne visai patīkamām valodām.»
(Turpmāk vēl.)
