Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19. un 20. aprīļa numurā. Tagad es cenšos saprast visu nelaimju cēloņus, savstarpējās sakarības, izzināt cilvēku attiecības.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19. un 20. aprīļa numurā.)
«Tagad es cenšos saprast visu nelaimju cēloņus, savstarpējās sakarības, izzināt cilvēku attiecības. Citā dzīvē droši vien man nebūtu vajadzības pēc tādām zināšanām. Tās taču neko nedod nevienam, arī es pati šo sapratni nekur derīgā veidā neesmu varējusi izlietot.
Ja man būtu izglītība, darbs, kuram ziedot savu spēku – tāds vērtīgs darbs. Es taču būtu cits cilvēks! Man nebūtu nekādas daļas gar šejienes vietējo cilvēku likteņiem, nebūtu ne tādas neveiksmīgas laulības, ne vecas mājas, kas aiz sava vecuma var sabrukt pirmajā lielākajā rudens vētrā. Nebūtu tāda dēla. Arī tādas grūtas mīlestības – ne.
Droši vien viss būtu jēdzīgāk, vienkāršāk… Līdz savam cilvēkam man vairs nenonākt… Grūtības māca visu novērtēt, apjaust to, ko meklēju otrā cilvēkā, kas man ir nepieciešams šajā otrajā būtnē. Dzīvā cilvēkā ideāla vaibstus grūti sabalansēt ar viņa paša dzīvi. Bet, ja arī tas izdotos, tūlīt sāktos sirdsapziņas cīņa ar sevi. Sevi pazīstot, redzot, un, godīgi sakot, ne visai augstu vērtējot, šī pati sirdsapziņa noliedz visu, kas pārsniedz nekaitīgu iedomu. Pasapņošanu. Kā dzīvu cilvēku mani aizkustina uzmanība, palīdzība, labs vārds, taču baidos pārlieku tam pieķerties. Psihologs Viktors Levi raksta par spēli grāmatā «Atrast sevī citu», un es šo spēli ar saviem variantiem esmu attīstījusi daudzu gadu laikā. Spēle ir spēle. Ar to es aizpildu savu dzīvi. Šī mana spēle ar iztēles, ar dažādu izdomu palīdzību rada sabiedrību, kuras nav un nevar būt. Arī – mīļoto cilvēku. Cilvēks, kas dzīvo spēlē, nemaz nedrīkst kļūt dzīvs! Vientulība, kas tāpat kā izdoma par sabiedrību tikai gaida atbrīvoto vietu. Ja izdoma kļūtu dzīva, vientulības izjūta dubultotos. Tās ir durtiņas, aiz kurām paslēpties no vilšanās. Ja pretī būs vientulība, man pietiks spēka dzīvot.
Dzīvajam cilvēkam nekad nedrīkstēšu teikt to, ko zina izdomātais. No dzīvā vienmēr ir jāsargājas, jāuzmanās, jābaidās. BET KAUT KUR TAČU JĀBŪT MIERAM! Izlīdzinātībai.
Kad apprecējos, es līdzās piereģistrētajam vīram nekad neaizmigu miegā – tādā, ko varētu saukt par mierīgu miegu. Ne baiļu, ne mīlestības, ne vispār kaut kāda nosaucama iemesla dēļ. Miera izjūtas vienkārši nebija… Vēlāk kā šķiršanās iemeslus minēju nodzerto naudu, krāpšanos ar dažādiem darījumiem, visbeidzot – pat dusmās saplēstās manas mīļākās skaņuplates. Būtībā tie taču nieki vien ir. Taču tiesai tas bija pietiekami, lai pierādītos svešums vienam pret otru, neieinteresētība, nelīdzjūtība. Par negulēšanu, neaizmigšanu neminēju – ko nu tur. Varēju pat tikt pārprasta. Taču man tas ir ļoti būtiski. Tas nozīmē, ka līdzās esošajam instinktīvi neuzticos, ka viņš mani ne no kā nesargā. Viens kā viens – esi un paliec, pat ar piereģistrētu vīru pie sāniem.
Tagad dzīvoju gadiem līdzās izdomātai būtnei. Dzīvajam cilvēkam nevar būt nekādas daļas par to, ko uzticu viņa neesošajam dubultniekam. Es negribu ne pārvērst viņus par vienu veselu, ne arī sevi – tādu vāju un neaizsargātu – atklāt dzīvā cilvēka izbrīnam.
Mana iestudētā, pašas izdomātā loma ir mazliet savtīgs, visumā jautrs cilvēks, kas ik pa laikam apjautājas, kā iet, kas jauns… Ja es nebūtu savā veidā nekaunīga, ja neizdomātu kādu nevainīgu, nekaitīgu ieganstu, kādēļ man vajadzējis traucēt, mēs nekad tā arī nesarunātos, netiktos.
Es neesmu viltīgā sieviete, kas auž tīklus, lai cilvēku sagūstītu. VĒRTĪBA IR TIKAI BRĪVAM PUTNAM, BRĪVAM CILVĒKAM. Ja es kaut ko gribu, tad tas ir: lai man pietiktu spēka dzīvot patstāvīgi, laiku pa laikam nemeklējot atbalstu savai izdomai. Jo tagad taču ir tā, ka es nolaupu laiku dzīvajam, lai darītu dzīvu izdomāto. Man tā ir vieglāk. Varbūt…
Neticu, ka būtu kādreiz iespējams apvienot reāli dzīvojošo ar izdomāto. Un vai tas maz vajadzīgs? Taču sava taisnība bija čigānietei – dzīvodama savā pasaulē, pret apkārtējo pasauli spēju izturēties arī ļoti cietsirdīgi. Lai mani neievainotu, neskartu, lai sāpes netiktu klāt, priekšā ir cietas bruņas.
Apzinoties šo piesardzības sistēmu, man negribas saieties ar cilvēkiem, kuriem neesmu vienaldzīga. No tiem, kam es pati esmu niecība, man nav bail, liekas, ka tie mani neapdraud, bet no tiem, kuri kaut kādu personisku jūtu dēļ būtu gatavi uzņemties rūpes par mani, es cenšos atbrīvoties. Kāpēc? Tas jau ir tik dziļi manā būtnē iesēdies, ka jūtos pat apmulsusi.
Kad kaimiņmāju Oskars laboja lopiņiem stāvvietas, viņš sacīja, ka tas esot kā atlīdzinājums par viņam labu darīto. Taču mani pēkšņi izbiedēja jau pati doma vien, ka viņš varētu ne tikai parāda dēļ te, pie manis, strādāt… Savādas izjūtas… Šajā laikā taču esmu ik brīdi it kā centusies, gribējusi, lai mani ievēro, neaizmirst, lai būtu vienmēr kāds iemesls vēlreiz sastapties. Tagad pēkšņi kļuva kaut kā žēl… Pati nezinu – kā. Nesaprotu sevi. Vai tiešām es sevi vērtēju tik zemu, ka man viņa būtu žēl sevis dēļ? Muļķīgi. Pat uzrakstīts, šis teikums liekas kaut kāds neveikls stulbums – bet tagad taču to varu lasīt divreiz, trīsreiz. Pārdomāt. Mēģināt izprast. Teikumu. Sevi. VAJADZĒTU SEVI CIENĪT, VĒLĒT SEV LABU UN TICĒT, KA TAS PALĪDZĒS DZĪVOT LABĀK.
ES NETICU SAVAI NĀKOTNEI. Un man ir žēl to cilvēku, kuri meklē manu uzmanību. Godīgi vērtējot. Protams, ka nevienam to nesaku. Es bieži vien dzīvoju pilnīgā pretrunā ar šo sirdsbalsi un esmu laba egoiste. Tikai, kad palieku viena, pienāk miera stundas un vairs nemaz nav jāizliekas.
VIENATNE REDZ MANU – SĪKĀ KUKAINĪŠA – PADEVĪGO PIEKĻAUŠANOS ZEMEI.
Netiecos ne pēc zvaigznēm, ne pēc spārniem, ne pēc nemirstības. Kad ir ļoti skumji, izdoma elpo man līdzās, es redzu visu to, ko pa daudzām tikšanās reizēm esmu noskatījusies no Dzīvā Cilvēka, paņēmusi sev. Dzīvais Cilvēks to nespētu saprast, ka tieši no viņa bija svarīgi paņemt deniņos un kaklā pulsējošās dzīsliņas, kuras apliecina dzīvību, viņa smaidu un nogurumu acīs… Kādu pavisam nenozīmīgu frāzi tajā informācijā, kura ir vienreizēja tikai vienai un tāpēc vienreizējai būtnei uz zemes.
Ja es zinātu, ka kāds no manis tā kaut ko paņem, glabā – līdzās dzīvojošs, man vienaldzīgs cilvēks –, es justos nelāgi. Ja nu arī viņš jūtas tāpat? Tāpēc arī Dzīvais Cilvēks nedrīkst zināt par sava garīgā dubultnieka esamību.
Vai es spētu palīdzēt dzīvot tam – reālajam cilvēkam? Nezinu. Iespējams pat, ka ne. Ne tāpēc, ka baidītos no sapņa zaudējuma.
JŪTOS GARĪGI ĻOTI NOGURUSI. Man jau daudzreiz licies, ka tālāk nav kur iet. Bet tad nāk vēl kas – glābjošs, uzturošs… Taču es vairs neesmu tāda kā pirms dažiem gadiem, pat pirms gada vēl… Vai tā būtu pārlieka jutība pret neveiksmēm dēla audzināšanā? Varbūt. Bet manī ir sācies un neatturami progresē tas process, kas ļauj salūzt metāla stienim – nogurums. Atdalās molekula no molekulas. Nevaru sadalīties daļās, taču kopā arī vairs neturos.
Brīžam pieķeru sevi, ka nedaru neko, stāvu un skatos, bet neredzu neko.
Skatīšanās nav tāpēc, lai kaut ko ieraudzītu – man vienkārši acis vēl ir vaļā, tas arī viss… Tas būtu apliecinājums tam, ka esmu dzīva? Nav man asu sāpju, bēdu, skumju – ir tikai liels, visu aptverošs grūtums. Cits teiktu – trulums. Es to pat neapzinos, taču brīžiem tas mani kā čuguna kupols spiež pie zemes…
Paeju garām ziediem, darāmiem darbiem, nokritušām vai pašas nomestām lietām. Zinu, ka tās tur ir. Tomēr nepiestāju, nepaceļu augšā, nenoliecos, neieelpoju zieda smaržu. DZĪVOJU VIENATNES KLUSUMĀ. Es tajā ieklausos tik dziļi, dziļi – kā Mūžībā. Un man liekas, ka kaut ko gaidu tieši no šā klusuma. Klusumu gaidu no klusuma. Nevis – klauvējienu pie durvīm, cilvēkus, jaunus darāmos darbus.
SIRDS DZIĻUMOS ES ESMU GATAVA AIZIEŠANAI. Un visas šīs ieklausīšanās ir ieklausīšanās, vai neatļaus, neaicinās. Mani vilina sen noziedējuši ziedi, sen garām paskrējuši strautiņi, putni, kuri dziedājuši kaut kad agrāk. Skatos atpakaļ. Pagātnē. Bijušajā. Vai tad, toreiz, biju laimīgāka? Vai tagad esmu nelaimīga?
ES BAIDOS NO RĪTDIENAS. No pēkšņi tecēt sākoša jumta, no pienākumiem, par kuriem šobrīd vēl nav ne jausmas, bet kurus rītdiena var uzlikt izpildīšanai, no slimībām, kuras man atņemtu fiziskos spēkus.
Nejaušas gaišākas domas, cilvēku klātesamība uz laiku atrauj no šīs grimšanas bijušajā.
SIRDS DZIĻUMOS ES GAIDU SAVAS TIK PIERASTĀS VIENATNES STUNDAS, KURĀS ATKAL IEŠU ATPAKAĻ LAIKĀ.
Neticu, ka cilvēks līdzās, vienalga, kaut arī vislabākais, varētu noturēt mani, pagātnē nenogrimušu. Šie brīži, manis pašas dziņa no visa esošā ātrāk atvadīties, atraisīties, lai, nonākusi savā vienatnē, varētu domās atkal iet atpakaļ – tas taču varētu dziļi sāpināt arī tos cilvēkus, kurus es nemaz negribētu sāpināt.
Kad nepārejošajam garīgajam grūtumam pievienojas nu jau par ikdienu kļuvušās fiziskās sāpes un nespēks – ko gan citu vairāk varētu vēlēties kā vien drīzāku atbrīvošanu no dzīvības? Man šī nasta jo dienas, jo kļūst smagāka. Tā dzīvodama, sagaidīšu visu veco, bijušo ēnu sekošanu, piedzīvošu vecuma bezspēku.
***
Līst, līst un līst. Iespējams, ka viss, ko šeit rakstu, ir nebeidzamā lietus un tā radītās noskaņas atspoguļojums.
KĀDS PRIEKS NO NĀKOTNES, JA ES TAJĀ VAIRĀK NEKO PAR TUKŠUMU NEREDZU…
Mundra izlikšanās, kad to spēju notēlot. Nedaudzas dienas gadā, kad patiesi darbojos, kā vajadzētu, kad esmu ar sevi kaut cik apmierināta. Viss pārējais laiks ir ciešanas.
Vidēji mērenās ciešanas panesu ikdienišķi: ar tām apkopju lopus, braucu uz tirgu, bet – atstāju nemazgātu veļu un traukus. Jātaupa spēki…
Bieži vien starp cilvēkiem jūtos kā sapnī. Grūtums spēlē visspēcīgāko noti, un es klausos sevī. Sarunas, domu apmaiņa, viss, ar ko nodarbojos, ir it kā tālu no manis. Reizēm ar izbrīnu vēroju sevi, ka tomēr esmu izturējusi. Vēl vienu dienu, nedēļu, mēnesi, un skat – klāt kārtējā gadskaitļu maiņa kalendārā. Nekas cits taču nemainās. Nemainīgi – nekas nemainās.
Cik dienu gadā ir bez mokošām sāpēm? Parasti sāpes apklusinu. Jāteic gan, ka ne vienmēr man tas izdodas. Sāpes iesākas ar garīgām ciešanām, tās pāriet fiziskajās, un tad mokos ar savu ikdienu: nespēdama neko, celdamās un guldamās, žēlodamās un dusmodamās.
ES GRIBĒTU, LAI MANA DZĪVĪBA ATRAISĀS KĀ ĀBOLS NO ZARA. Tik viegli, tik klusi un pašsaprotami. Dabiski – bez nožēlas vai bailēm. Pasaule taču ir ļaužu pārpilna – nepietrūks ne desmitu, ne simtu. Pat tie miljoni, kurus paņēmuši kari – pat to trūkumu pasaule neizjūt. Pilsētas ir pārapdzīvotas, pasaulē valda bads – nabaga zeme nespēj visus pabarot… LAI DZĪVO TIE, KAS SPĒJ ŠO DZĪVI PANEST…
Kam vajadzīga katra jauna dzīvība? Kam vajadzīgas jaunas ciešanas, jauns upuris Nāvei? Katra dzīvība atklāj savu «Es», lai, to apzinājusies, mirtu.
LAIKS – NO ESĪBAS APZINĀŠANĀS BRĪŽA LĪDZ ŠĶIRŠANĀS BRĪDIM NO ŠĪS PAŠAS ESĪBAS APZIŅAS. KĀPĒC TAM JĀBŪT CIEŠANU PILNAM? Ja spētu ticēt kaut kam… bet ticības nav. Tu ieej naktī – bezspēcīgs un neaizsargāts – un nezini, vai no tās iznāksi…»
***
Sarmu pēkšņi nopurināja netīkams drebulis, pār visu miesu pārskrēja sīkas skudriņas, varēja just, kā uz roku delmiem un kāju stilbiem gaisā saceļas visas vasaras saulē izbalojušās sīkās, zeltainās spalviņas…
Tas no izlasītā, vai? Sarma pacēla galvu. Nē. Laiks bija paspējis apmākties. Nez no kurienes radies, nemīlīgs ziemeļu vējiņš paslepeni pūta tieši no jasmīnkrūma izretinātās apakšas: iznāca gandrīz vai tāds kā mazs caurvējš. Un – bija vien jāatzīst – puse netīksmes trīsu tomēr bija no izlasītā. Patiesi. Skaudri. Bet – vai interesanti? Tā gluži nevarētu sacīt…
(Turpmāk vēl.)
