Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20. un 26. aprīļa numurā. Šis apzīmējums meitenes rokās nonākušajai lasāmvielai nederēja.
(Turpinājums. Sākums 6., 9., 12., 13., 16., 19., 20. un 26. aprīļa numurā.)
Šis apzīmējums meitenes rokās nonākušajai lasāmvielai nederēja. Vismaz tas nu noteikti nebija tas, ko viņa cerēja izlasīt, vērdama vaļā nepazīstamās radinieces Tauriņietes dienasgrāmatu.
Sarma vienmēr bija domājusi, ka dienasgrāmatas raksta par mīlestību, par prieku, laimi, skaistiem notikumiem, ko negribas nodot aizmirstībai. Bet te – nelaimes, ciešanas, sāpes, bezcerība… un.., jā, un vēl – nez no kurienes nākoša pārliecība, ka tas ir nenovēršamais Dieva nolemtais Liktenis, kas jāizdzīvo; pārbaudījumi, kas jāiztur. Ja gribi saukties par Cilvēku.
Nez cik varētu būt pulkstenis, Sarmai ienāca prātā, un viņa devās mājā iekšā, lai paskatītos, vai ar savu slinkošanu nav «nopelnījusi» pusdienas. Izrādījās, ka pusdienlaiks jau krietni pasen nokavēts. Lai gan – ko te varēja nokavēt? Te, kur pat pulkstenis nebija īpaši vajadzīgs.
Ieturējusi vieglas pusdienas, Sarma pārvācās uz istabu, ieritinājās augstajā gultā, aiz muguras sakrāvusi visu mājā atrodamo spilvenu kaudzi, un no jauna ņēma rokās dienasgrāmatu. Atšķīra nākamo lappusi. Tur ar pabalējušu, mazliet skrāpējošu pildspalvu bija ierakstīts:
«Nakts ir visapkārt. Gripa – arī. Ribas sāp tā, it kā nesen būtu pārciests boksa mačs. Šķaudu. Puņķojos. Ja šobrīd man būtu iespējams vēlēties kādu mazu, ikdienišķu laimīti, tad es izvēlētos, lai vīrusi bēgtin bēg prom no manas miesas. Varbūt es ar pārējo pati tiktu galā. Bet ko nu, nepatikšanas nepārtraukti nāk un nāk: no cilvēkiem, no dabas spēkiem, no vēl daudz kā cita, bet ķermenim, kuram tas viss jāiztur, nodevīgā kārtā jābaro šūnās ērti ierīkojušies parazīti, ļaunās sīkbūtnes, kuru indes nu rada sāpes. Šie sasodītie nelieši apēd šūnai derīgas lietas, atvieglojas un… pārceļo uz jaunu šūnu. Vai arī – pavairojas kopā ar to. Kāda nekaunība! Un… kāds bezspēks, kad viņi svin savas dzīres! Tu vārties pa gultu, ciet mokas un apzinies, ka nevari viņiem nekā atmaksāt. Tā tad nu laikam ir augstākā dzīvības forma – neredzama, netverama, nenoindējama. Tu esi spiests pieņemt un izmitināt šos nelūgtos viesus. Viņi ir visur – tavā lopu kūtī, sakņu dārzā, siltumnīcā, tevī pašā. Sadarbība starp dzīvām matērijas formām… Un cilvēks – šīs sadarbības uzturētājs un upuris vienlaikus.
***
Kādus murgus tikai nerada slimības apmiglotās smadzenes! Aizver acis un brīnies, baismās trīcēdams. Atver acis un netici, ka virs tevis tie paši parastie apkvēpušie griesti, pāri klājas sega ar savalkāto pārvalku, kuru sen būtu laiks mazgāt, bet kurš šobrīd šķiet tik mīļš kā sen neredzēts ceļabiedrs. Glābiņš no murgu valsts…
Ak, lai nu paliek! To visu mēģināt uzrakstīt būtu tas pats, kas to pārdzīvot vēl vienu reizi. Nē. Nē!
* * *
Darbi kavējas, es slimoju jau trešo dienu, bet jau pirms vairākām dienām slimības tuvošanās gausināja visu uzsākto. Aizvadīju Italo uz vilcienu. Kaut viņš varētu šo gadu noturēties! Bet vēstule, ko man atsūtīja skolas administrācija, neko labu nesola. Varbūt man vajadzēja aizbraukt? Zvanīt? Rakstīt? Taču, iedomājoties vien toni, kādā mans dēls runā, rokas nolaižas. Viņš ir vienkārši briesmīgs. Nežēlīgs. Netaisnīgs. Neiejūtīgs…
Nesen redzēju svešu, pāris mēnešu vecu puisīti ratiņos… Pirms piecpadsmit gadiem es vēl nezināju, kādu – meitenes vai zēna vārdu – man ņemt līdzi uz slimnīcu. Nu ir vārda nesējs ar dūšu un bravūru, un man no šā mani krietni pāraugušā jaunā cilvēka kļūst neomulīgi. Ar kādu apetīti viņš aizkurina smēķi, runā nekrietnus vārdus… Cik gan sen bija tā pagātne, kad autiņos tīts zīdainis gulēja ratiņos? Manējais. Cik īss laiks – līdz vēl nepieaugušam, taču jau vulgāram vīrietim, kuram es reiz tā centos atklāt pasaules vērtības un nevērtības, skaisto un neglīto, labo un ļauno, tīkamo un riebīgo. Biju pārliecināta, ka veidoju viņa vērtību orientāciju… Taču orientācija katram notiek pēc paša prāta.
No kurienes nāk tie veči, no kuriem bēg sievas un bērni? Arī – no savas bērnības. Bet tad nāk pusaudža gadi… Cik daudzi pēc tam par tiem labāk pat nepiemin! Atziņu ceļā sāpīgi ērkšķi bijuši pa vidu. Un tomēr – ja pašā ceļa sākumā sāk ar klupienu, grūti tālāk iet, vēl un vēlreiz nekrītot. Cilvēku prāti ilgi saglabā neveiksmīgos soļus. Grūti pēcāk sevi citu priekšā par cilvēku nostādīt.
Varbūt tagad es nemaz neslimotu, ja viss būtu kārtībā, kā tam vajadzētu būt. Arī Italo neveselība mani satrauc. Tās vainas, kuras viņam ir, var būt ar nopietnām sekām visam darba mūžam, un par tām nevaru neraizēties. Bet par rupjību, izvairīšanos no mācībām, pēc tam – no atbildības par paša sastrādāto, par apšaubāmajiem draugiem un man nezināmām gaitām ir gluži cita grūtsirdība. Par slimību ir žēlums, bet kāda līdzjūtība var būt par ceļiem, kas draudējuši ar likuma sodiem?
Redzēju puisi, kas atgriezies no apcietinājuma. Visi, kas viņu pazīst, arī skatās uz viņu kā uz bijušo cietumnieku. Piesardzība liek nogaidīt – ko tālāk? Un dabiski, ka tas nevar vedināt pašu sodīto dzīvot labi un godīgi. «Vecie zēni» dod labus padomus, un ceļš gluži nemanīti ir atkal purva līganajos plašumos. Varbūt pēc laika nāksies sastapties ar Italo bērnības dienu draugu Modri, kas arī esot izlaists no cietuma. Viņš nebrīvē pavadīja gandrīz četrus gadus. Bet pirms tam – cik nerunājām par visu ko! Un sajūta man arī tad bija tikpat tukša kā tagad, runājot ar savu dēlu. Vai patiesi Liktenis ir tik cieši nosprausts, ka velti pūlēties izraut tā pieturmietiņus, labot paredzamās kļūdas. It sevišķi – ja tu tās ar sirdi un prātu apjaut, vari paredzēt. Ja tas ir tā, tad… nu ko tad? Tad sapnis, kuru redzēju par Italo, kad viņš vēl autiņos gulēja, noteiks viņa mūžu, un es velti pūlos te kaut ko grozīt, glābt. Tad viņam tā arī jāaiziet bojā…
Atceros, sapnī viņš pārvērtās par čūsku, izlīda no bērnu ratiņiem un šņākdams ielocījās grīdas spraugā. Pat pamodusies, es vēl labu laiku biju sastingusi aiz šausmām. Toreiz vēl nezināju, ka sliktu sapni, lai tas nepiepildītos, vajag tekošam ūdenim izstāstīt… Būtu es zinājusi – ne vien līdz dārzmalas strautiņam, pus Latvijai cauri, līdz Daugavai, līdz pasaules galam būtu aizskrējusi, tekošu ūdeni meklēdama!
Kā lai es nebītos no sapņiem? Sava tēva nāvi redzēju jau iepriekš – tik baismā veidā… Savas neveiksmīgās laulības, garām palaisto un pēc tam vairs neatgūstamo mīlestību, tukšo dzīvi, kas sapnī parādījās kā brauciens autobusā «par zaķi»… Bet pirms onkoloģiskās pārbaudes, no kuras pēcāk izvairījos, sapnis rādīja, ka varu dzīvot vēl uz priekšu, tīši nekāpjot melnajā kanalizācijas šahtā ar netīro ūdeni. Sapnis par braucienu tukšajā vilcienā un lēmums to atstāt, izkāpjot no vagona tā, ka blakus braucošais vilciens mani sabrauc, mazliet biedē… Sapnī manis vairs nebija… Nebija arī citu cilvēku, tikai šī mūžīgā vilciena skreja un dārdoņa, bet pēc tam – pilnīgi nekā… Izgāju uz vagona kāpnītēm, un sapnis beidzās. Paldies Dievam, bez asinsizliešanas, ar skaidru virzību.
Pēdējā laikā neko nozīmīgu neesmu redzējusi, bet es tīšām guļu pret ieslēgtu spuldzi, lai sapņi nevarētu atnākt. Man no tiem grūti atrauties, to iespaids nav nokratāms ne tikai nākamajā dienā, tas vajā nez cik ilgi. Nevis tāpēc, ka gribētu ticēt, bet tāpēc ka neprotu atbrīvoties no noskaņas, no tās gandrīz pārrealitātes izjūtas, kādā šādi sapņi parādās. Un, kādas izjūtas izraisījuši, vēl ilgi neizgaist no atmiņas. Un – arī izjūtas tās pašas saglabājas. Kāpēc?
***
Rīt vajadzētu braukt uz tirgu, bet diez vai spēšu panest grozus. Pēdējie rudens āboli jāiztirgo. Laba pagraba taču man nav… Tirgū nežēlīgi nosalstu. Kas tur par brīnumu, ka saaukstējos… Nogurums, sasvīšana, steiga līdz autobusam, tad – pārsalšana, to gaidot. Mājās – atkal steiga. Tā pat it kā būtu intensīva dzīvošana. Lopi, dārzs, siltumnīcas un augļudārza raža. Nauda – galu galā. Skaista dzīve! Taču – neticiet, nekā skaista tur nav. Visu laiku – lopa aste pie deguna, slaucot – pa aci… Darbos noskretušas rokas ar pilnīgi apdilušiem nagiem. Smaguma novilkti pleci. Naudu jau pēc tam izdod tik vai tā. Iztērējas. Nevajadzētu izdot, bet nevaru neizdot: mēslojumam, transportam, saimniecības lietām… Pēc laika – maks tukšs atkal… Viss mūžs – tāds vāveres ritenis… Varbūt laimīgs jūtas cilvēks, kuram tik liels tukšums nemīt makā? Bet pirts Ansis, spodrinot vērdiņu, izkalta par sausu veli. Arī tā nav dzīve! Nauda kā nauda – tāpat atņem cilvēkam spēkus kā jebkurš cits kakla kungs.
Man nauda nepalīdz pat tur, kur citām sievietēm varbūt varētu palīdzēt. Nespēka dēļ staigāju neglīta, man ir nesakopta āriene, dzīvoju nekārtīgā vidē. Un turklāt es to pastāvīgi izjūtu kā papildu ciešanas… Retos gadījumos, ja netraucē slimība, cenšos būt interesanta.»
(Turpmāk vēl)
