Aprūpētājs, padomdevējs, žēlotājs un reizēm arī dzīves skolotājs, kurš māca pieņemt elementārus lēmumus. Šādām īpašībām, spējām un prasmēm jābūt daudzu profesiju, bet īpaši sociālo darbinieku vizītkartei.
Ja vien tā vispār nokļuvusi uz dzīves pabērnu nobružāta sliekšņa, nevis līdz ar citiem dokumentiem ierakta nebeidzamo dokumentu kaudzē un žēlsirdības vietā uzvilktas «normatīvie akti neparedz» brilles. «Kāpēc viņi te nāk, ja spēj tikai pieskricelēt un bezpalīdzībā noplātīt rokas?!» reiz savu sarūgtinājumu par sociālo darbinieku «ķeksīša» vizītēm izteica kāda mamma, kura 24/7 režīmā viena kopj savu smagi slimo bērnu. Lai apmierinātu ģimenes specifiskās vajadzības, parasti vajag pacelties pāri noteikumu rāmim, bet ne visi aprūpētāji to grib un spēj.
Tomēr vairāk ir tādu, kas amata mundieri nes godam, par spīti izdegšanas riskam un trauslajai robežai starp dzīvi un darbu. Īpaši laukos, kur visi ir tuvu un savējie, tāpēc teju neiespējami noslēpties aiz milzīgās atskaišu kaudzes. Šis tuvums gan bieži atklāj šokējošu neprasmi un postu, ko visbiežāk bērnos izraisījis vecāku alkoholisms, kā arī primitīvā attiecību un dzīves kārtošanas māka. «Mums kartupeļu vairs nav!» reiz sociālajam darbiniekam rudens beigās pretenciozi paziņoja kāda tāda ģimenīte, kaut pavasarī ar aprūpētāja gādību viņiem bija piešķirts zemes pleķītis un sastādīti tupeņi, ar kuriem varēja iztikt visu ziemu. Izrādās, mammucītim un papucītim pat prātā neienāca, ka kartupeļus vajag arī novākt un ielikt pagrabā. Tie palika sasalušajā laukā.
Šādu prāta trūkuma gadījumu sociālajā darbā nav mazums. Kāds neprot plīti iekurt, kā šodien «Ziņām» stāsta Līvbērzes sociālā darbiniece Solvita Ozola. Citam vieglāk aiziet pēc jaunām bezmaksas «humpalām», nevis izmazgāt tās, kas mugurā. Vēl kāds vairāk par bērnu gaida piedzimšanas pabalstu, par ko varēs nopirkt kāroto «planšetnieku». Par īsu, lai domātu ilgtermiņā. Taču – vai pieaugušā vecumā to vairs var iemācīties?! ◆
