Jelgava kļuvusi par vienu pieminekli bagātāka – ar pieminekli Latvijas valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem.
Jelgava kļuvusi par vienu pieminekli bagātāka – ar pieminekli Latvijas valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Kamēr Rīgas kungi cīkstējās ap Kārļa Ulmaņa un Konstantīna Čakstes monumentiem, izraisot skandālus un plašas jo plašas diskusijas, mūsu pilsēta klusām darīja savu darāmo.
Šodien celt pieminekli kādai personai nav joka lieta. Mūsu laiks ir dīvains: tas nemīl vienas autoritātes, citas – visbiežāk viendienīgas – vienā acumirklī paceļ debesīs zvaigžņu statusā, bet tās tikpat strauji izdziest. Darbs un izcila amata prasme nav īpašā godā, sevišķi tēlotājā mākslā, kur valda ātras slavas sindroms bez mazākās piepūles. Prātus samulsinājušas jaunlaiku pasaules mākslas ārišķības, ko dziļdomīgi apcer iztapīgi rakstītāji. Nepastāv valsts ideoloģija, arī pasaulē trūkst vienojošas, cēlas idejas. Nav iedibinātas tradīcijas, kādam jāizskatās mūsdienīgam piemineklim, bet vecās sagāztas pīšļos.
Kā šādā haosā saglabāt vēsu prātu un tomēr radīt atzīstamu mākslas darbu?
Jo – lai piemineklis būtu iedarbīgs, tam jābūt emocionālam, tādam, ko tauta pieņem (lai arī celt pieminekļus valstsvīriem ir politisks akts, bieži noteiktas partijas inspirēts, tātad pēc dažu cilvēku, amatpersonu vai politiķu, iegribas musināti, tie domāti tautai, mēģinot to kaut vai šādā veidā vienot). Kā citādi ļaudis pārliecināsi, ka piemineklis šim vai tam cilvēkam ir nepieciešams, ja nerādīsi, cik viņš ir krietns, darbīgs, varens? Tātad monumentam jābūt iespaidīgam, cieņu izraisošam, saprotamam un pārliecinošam, vārdu sakot, mākslas darbam.
Kāds tad ir tēlnieces Artas Dumpes veidotais Jāņa Čakstes piemineklis? No visa iepriekš sacītā redzams, cik māksliniecei ir bijis grūts un sarežģīts uzdevums. To viņa godam paveikusi.
Vispirms jāatzīst, ka vieta ir veiksmīgi atrasta – kustīgs ielu krustojums. Turklāt J.Čakste pavērsts pret hercoga Jēkaba laukumu, kas vieno pilsētu savdabīgā centrā (gribot negribot jāatceras K.Ulmaņa piemineklis Rīgā; tas stāv ar muguru pret pilsētu – divām no dzīvākajām ielām, K.Valdemāra ielu un Raiņa bulvāri, un ļaudīm, kas pa tiem staigā, bet seja vairāk vērsta nu jau uz bijušo pilsētas Domi, vienu no varas citadelēm). Pirmais valsts prezidents Jelgavā novietots, tēlaini izsakoties, pašā dzīves centrā, tautas vidū. Tajā pašā laikā nelielais paaugstinājums, uz kā viņš stāv, paceļ mums pāri, tātad parāda viņa izcilumu.
Tēlniece Arta Dumpe Jāņa Čakstes tēlu neveido patētiskos toņos (kas visbiežāk bija redzams Ļeņina pieminekļos), drīzāk mazlietiņ sadzīvisku. Protams, svētku tērps un cilindrs, arī lietussargs, atgādina gan laiku, kurā viņš dzīvoja un vadīja valsti, gan kādu īpašu gadījumu, kā dēļ viņš tā saposies.
Katrā piemineklī ir svarīga poza un portretiskā līdzība. Nezinu, vai Jānis Čakste izcēlās ar īpašu staltumu, liekas tomēr, ka ne (atcerēsimies, ka Rīgas Ulmanim nav noslēpts viņa neproporcionālais augums). Tas galu galā nav arī tik svarīgi – auguma dižums pats par sevi iedveš cieņu. Stājā jaušama iekšēja brīvība, slēpta aktivitāte. A.Dumpes darbā nav arī daudzos pieminekļos novērojamās saspringtības, patosa, monumentālās politiskās salkanības, kas netīšām uzceļ žogu starp pieminekli un garāmgājējiem. No Jāņa Čakstes pieminekļa dvesmo miers, stabilitāte, jā, arī noteiktība, rakstura stingrība.
Sevišķi svarīga šādos darbos ir seja un acis. Tēlniece acis veidojusi dziļas, kādēļ no apgaismojuma laikam mainīsies viņa skatiens. Tā bija pelēcīgi krēslaina diena, kad uz to lūkojos un kad J.Čakste, kā no tāluma šķita, raudzījās ļoti koncentrēti.
Seja, tāpat kā viss augums, darināts, profesionāli izsakoties, vispārinošās, lielās tēlnieciskās masās, atsakoties no ikdienišķām detaļām, bet saglabājot prezidentam tipiskos portretiskos vaibstus.
Pats stāvs veidots, balansējot starp viegli sazīmējamām apģērba detaļām un ģeometrisku vispārinājumu. Tā kā piemineklis atrodas laukuma centrā un ap to kustas cilvēki, māksliniece pratusi panākt, ka no visām pusēm, tostarp arī no muguras, Jānis Čakste ikreiz atklājas citāds, kā tam arī jābūt labā skulptūrā.
Nobeigumā jāuzsver, ka Artas Dumpes J.Čakstes piemineklis nav pirmais, kam pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas ir parādīts tāds gods, bet katrā ziņā labākais gan. Domāju, ka Arta Dumpe ar lielisko darbu būs iedibinājusi zināmas tradīcijas šajā laukā. Jelgava ar to var lepoties.
