Arveds Švābe – izcils vēsturnieks, enciklopēdists, jurists, cilvēks ar apbrīnojami dziļām un daudzpusīgām zināšanām. Viņš rakstījis romānus, īsprozu, pat lugu un dzeju.
Arveds Švābe – izcils vēsturnieks, enciklopēdists, jurists, cilvēks ar
apbrīnojami dziļām un daudzpusīgām zināšanām. Viņš rakstījis romānus,
īsprozu, pat lugu un dzeju.
Arveds Švābe dzimis 1888. gada 25. maijā Cēsu apriņķa Lielstraupes pagasta «Svabadniekos» muižas stārasta ģimenē.
Bērnībā un agrā jaunībā gūtie muižas drūmās varenības iespaidi atstājuši paliekošas pēdas viņa turpmākajā dzīvē. Tie atspoguļoti gan viņa literārajos, gan vēsturnieka darbos.
1905. gada pavasarī Arveds Švābe neiztur gada eksāmenu Jelgavas valsts reālskolā un ir spiests atgriezties mājās. Taču rosīgais gars un apziņa, ka jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem, mudina mācīties, un viņš izglītību turpina pašmācības ceļā. 1908. gadā Pēterburgā Arveds iegūst matemātikas skolotāja tiesības, pēc gada nokārto eksāmenu dabas zinātnēs. Vēlākajos gados A.Švābe interesējas par vēsturi, jurisprudenci, socioloģiju, estētiku.
1911. gada vasaru pavadot tēva mājā, A.Švābe uzraksta stāstu «Kā Dobuls brauca pie pelēkā barona viesos», kas tūdaļ piesaista kritiķu uzmanību. 1914. gadā top nākamais viņa stāsts «Inteliģenti», kas vēsta par skolotāja cīņu pret pagasta varas tumsonību. Te ir daudz autobiogrāfisku motīvu.
1922. gadā grāmatā iznāk romāns «Darbs» nozīmīgākais no A.Švābes prozas sacerējumiem. Tā turpinājums ir romāns «Vārds».
Arveds Švābe bijis pēc skata ļoti iespaidīgs: liels, stalts, visu cienīts. «Viņā ir kaut kas no angļu diplomāta, amerikāņa tieksmes pēc personīgas brīvības un kritikas un franču dzīvespriecīguma un mākslas mīlestības» tā viņu raksturojis B.Andersons.
Daudz nepatikšanu A.Švābem sagādājis viņa skepticisms, atklātība, tieksme izteikties asi un kodolīgi. Visvairāk viņš nav cietis nolaidību, neprecizitāti, paviršību.
Pirmie A.Švābes dzejoļi tapuši 1907. gadā. Krājumā «Klusie ciemi», kas iznācis 1920. gadā, apkopoti 45 jaunības gadu dzejoļi ar tradicionālu saturu mīlestība, lauku un dabas tēlojumi, kur liriskais varonis ir zemnieks, zemnieka dēls inteliģents, kas ir ceļā no «klusiem ciemiem» uz «pilsētas» un «bulvāru» skaļiem namiem, kas viņam nepieder.
A.Švābes dzejas monumentālākā daļa ir soneti. Tie saista ar neparastām metaforām, salīdzinājumu bagātību. Krājuma «Bargā laikā» galvenais motīvs ir mīlestība, īsa, acumirklīga pieskaršanās tai, sastopoties ar mīļotās sievietes tēlu.
A.Švābes dzeja nav viegli uztverama, tā prasa attiecīgu sagatavotību no lasītāja.
(Pēc A.Švābes «Strazda ticība»)
