Aizbrauksim uz teātri! Izrādē «Apsolu» sevi veiksmīgi kā režisore apliecinājusi Nacionālā teātra aktrise Daiga Kažociņa.
Nepilnas divas stundas garais iestudējums skatāms Nacionālā teātra Aktieru zālē.
Savulaik Nacionālais teātris organizēja latviešu lugu konkursu un trīs labākos darbus apņēmās iestudēt. Otro vietu ieguvusī Annas Rancānes luga «Bišu māte un Vilkacis» joprojām skatāma repertuārā. Iestudējums guvis neviennozīmīgas kritiķu atsauksmes, daudzi uzteica lugas ideju, kolorīto tēlu galeriju un viņu valodu. Labus vārdus par lomām saņēma Marija Bērziņa, Dace Bonāte, iebildumus izpelnījās režisora Valda Lūriņa veikums.
Konkursā pirmo vietu ieguvusī Artūra Dīča luga «Lidojošais Travolta» vairs nav teātra repertuārā. Daudz iebildumu bija pret režisora Regnāra Vaivara veikumu, autors pat nevēlējās savu vārdu saistīt ar šo iestudējumu.
Nezināms autors
Andra Ūdra luga «Apsolu» konkursā ieguva trešo vietu. Režisore D.Kažociņa to iestudējusi kā trilleri vienā daļā. Autors līdz šim sevi plašākai publikai nav parādījis. Dažas lugas iestudētas skolu un amatierteātros. Arī D.Kažociņas iepriekšējie mēģinājumi dramaturģijā ar plašu rezonansi nav izskanējuši. Tādēļ došanās uz šo izrādi radīja nelielu satraukumu. Rezultāts ir labs – pozitīvās emocijas gūst pārsvaru pār dažām iebildēm.
Izrādes ieguvums ir tās iestudējums Aktieru zālē. Līdzāsesamības efektam ir liela nozīme, taču tad jābūt ļoti labai aktierspēlei. Izrādē «Apsolu» tā ir noticis. Autoram līdz galam nav izdevies izstrādāt Ijas tēlu. Tādēļ šīs lomas atveidotāja jaunā aktrise Ilva Centere ir izrādes vājākais posms. Turpretī brāļu lomas atveidotāji Raimonds Celms (Lauris) un Kristaps Ķeselis (Ansis) ar režisores doto uzdevumu tikuši galā lieliski.
Tēlotajam nevar neticēt
R.Celma mīmika, emocionālā attieksme pret notiekošo uzrunā ikvienu zālē sēdošo. Aktieris lieliski liek lietā sev piemītošo harismu. Pēc sākotnējā nelielā samulsuma izrādes gaitā uzplaukst K.Ķeseļa atveidotais varonis. Sižetam kļūstot saspringtākam, skatieni arvien biežāk pievēršas K.Ķeseļa tēlotajam Ansim. Kad negaidītajā iestudējuma finālā, emocijām uzsprāgstot, aktiera acīs parādās asaras, to patiesumam nevar nenoticēt. Raudošs vīrietis uz skatuves mūsu teātros nav izplatīts tēls, tādēļ K.Ķeseļa varonis izpelnās patiesu skatītāju līdzijušanu, tostarp ar miklumu acīs.
Patīkami pārsteidz Mārtiņš Brūveris, rādot sevi līdz šim neredzētā tēlā. Viņa atveidotais Rolands izpelnās gan dusmas, gan līdzjūtību, nereti arī sarkastisku smīnu. Arī Līgai Zeļģei Gunas loma ir spilgts akcents viņas radošajā biogrāfijā. Liekot viņai maksimāli bieži atrasties uz skatuves, autors Gunas rīcībai nav spējis rast pietiekami daudz motivācijas. Tomēr aktrises darbošanās ir skaista, ar ieinteresētību vērojama.
Cik viegli ir apsolīt!
A.Ūdra luga ir trilleris, kurā varoņu rīcības jēga ik minūti savelkas jo ciešāk, līdz izšaujas pilnīgi negaidītā atrisinājumā. Saglabājot intrigu, ar satura pārstāstu jābūt uzmanīgam. Izrādes būtība atklājas iestudējuma pieteikumā: «Cik viegli ir pateikt: «Apsolu.» Šo vārdu mēs dāsni lietojam ikdienā. Izrāde ir stāsts par apsolījumiem kādā naktī, kad trīs rīdzinieki tiekas pilsētas nomalē, lai apraktu līķi. Šī tikšanās pilnībā maina viņu dzīvi. Kamēr draugi rok bedri, atklājas notikumi, kuri apglabāti viņu sirdsapziņās.»
Līdz pat izrādes beigām skatītājiem jādomā, kurš ir slepkava un kurš tiek aprakts. Dažādi netieši mājieni tiek doti visas izrādes garumā. Nereti tie maldina, novirza domas citā virzienā. Jo aizraujošāks ir brāļu Laura un Rolanda attiecību izklāsts, jo situācija kļūst nesaprotamāka. Jaunu ietērpu izrādes gaitā iegūst apzīmējums «līķa draudziņš».
Apģērbti ķermeņi
Iestudējumā režisore rāda vēl kādu pozitīvu iespēju, ko pēdējā laikā teātros reti var sastapt. Mīlestības un seksuālo jūtu izpausmi var attēlot, nerādot skatītājiem ne «debesu zvanus», ne «vāveres». Izrādē «Apsolu» aktieri mīl pa īstam, vienlaikus atstājot vietu skatītāju iztēlei.
Noslēgumā nedaudz ne tik pozitīvais. Autoram, notikumu virpuli vērpjot, nav izdevies atbrīvoties no pārlieku plašā izklāsta. Tas dažbrīd sāk garlaikot. Visu varēja tik tieši nepateikt, dodot lielāku iespēju skatītājam secināt pašam. Taču šīs iebildes nav pārsvarā. Ir jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. Par tām var domāt mājupceļā no Rīgas.
