Diez vai daudz būs jelgavnieku ar stāžu, kuri, dzīvojot Driksas, Lielupes un tās pieteku malā, kaut reizi nebūtu mēģinājuši saīsināt attālumu no punkta A šajā krastā līdz punktam B otrā krastā, tilta vietā izvēloties šķietami tik drošo ledus pārklāju. Gadu un reputācijas nasta tagad liek ievērot attiecīgas uzvedības normas, taču agrīnākā vecumā taču ir mēģināts, vai ne?Atceros studiju gadus, kad dažiem ciemos atbraukušajiem galvaspilsētas kursa biedriem (īpaši jau biedrenēm) toreiz prezentētais pārgājiens uz Lielupes otru krastu «pa taisno» šķita nervus kutinoša atrakcija. Pavisam citas izjūtas nekā pie granītā kaltās likteņupes Rīgā, kur ūdens tuvums tikai acīm baudāms.Ziemas spelgonī ledus parasti ir krietni drošāks nekā martā, taču zināms risks kājāmgājējiem un slidotājiem pastāv vienmēr. Pat rūdītiem bļitkotājiem, kas taču spējot orientēties jebkuros laika un ledus apstākļos. Interesanti, vai tie simti, kuriem vēl pirms pāris nedēļām (tāpat kā citos gadījumos, kas regulāri atkārtojas) glābēji palīdzēja sasniegt krastu Jūrmalā, arī reāli novērtēja risku, pirms kāpa uz līča ledus? Reizēm šķiet, ka riskētājiem veiksmīgie noslēgumi pat dažās labās galvās iesēdinājuši – gan jau mani izglābs.Ja arī izglābs, tad par kādu cenu? Lielās jūras operācijas ar helikopteriem maksājot tūkstošus, bet ar simtiem nākas rēķināties gandrīz vai katrā izsaukumā, lēš glābšanas dienesta speciālisti. Līdz nākamajai ledus sezonai tikšot rosināti grozījumi likumos, kas izglābtajiem liks savu daļu atmaksāt, informē VUGD. Ja vien pastaiga būs notikusi, ignorējot brīdinājumus un aizliegumus.Šajā pavasarī vēl glābšana par velti. Arī nākamās nedēļas brīvlaikā. Riskējam? Bet varbūt padomājam, ka ne vienmēr tuvumā būs varonīgi puiši no Amatu vidusskolas, bet profesionāli glābēji var arī nepaspēt?
