Lai gan akadēmijā studēju jau ceturto semestri, līdz restorānam «Lielupe» mans ceļš vēl nebija vedis. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs, visi kursa puiši, dzīvojām Dobeles ielas kādreizējās arodskolas lielajā zālē un, no lekcijām nākot, kādu kotleti vai desas gabalu apēdām netālajā vecās autoskolas bufetē Dobeles un Vecpilsētas ielas stūrī. Otrkārt, tāpēc, ka naudas maciņš vienmēr bija paplāns un restorāna apmeklēšana likās pārāk dārgs prieks.
Bet tad pienāca Augstākās Padomes vēlēšanu diena. Līdz tam savu balsi biju atdevis laukos. Tur šajā dienā veči no agra rīta līdz krēslai bariņos pa kaktu kaktiem tukšoja alus un sīvās dziras pudeles. Vārdu sakot – vēlēšanas bija vieni lieli un demokrātiski svētki, un tos neikdienišķi nolēma atzīmēt arī mūsu četrinieks: es, Kārlis, Ernests un Ēvalds. Šim neikdienišķumam vajadzēja izpausties «Lielupes» apmeklēšanā – tā tas bija nospriests, un tur vairs neko nevarēja darīt.
Rīta agrumā čakli nodevuši savas balsis par komunistu un bezpartejisko bloka kandidātiem un dienā cītīgi sagatavojušies pirmdienas nodarbībām, mēs, vakaram tumstot, saposāmies, cik vien labi katrs spēdami, un devāmies iekarot vēl pagaidām nepazīstamo pasauli.
Restorāna zālē murdēja kā bišu stropā – Jelgavas zelta jaunatne jau bija sākusi savas nakts gaitas. Ar pūlēm atradām sev vietas kāda lielāka galda galā. Pasūtījām pusduci alus, siļķi un tradicionālo studentu ēdienu – kotletes. Palēnām tukšojām savas pudeles un vērojām apkārt notiekošo. Varēja nojaust, ka publikas vairums ir restorāna pastāvīgie apmeklētāji, jo puiši brīvi klīda no viena galdiņa pie otra un savstarpēji pacienājās, droši vien kopējas valodas risinādami.
«Vajadzētu iet padejot,» Ēvalds kādā brīdī ieteicās. «Vai tu esi traks? Dabūsi vēl kāvienu, svešas dāmas aiztikdams,» Kārlis nepiekrita. Nu, ja ne, tad ne. Sēdējām, atkal iedzerdami, uzkozdami un apkārtni vērodami, līdz kādā brīdī nojautām, ka briest kaut kas nelabs.
Te nu laiks pateikt, ka vēl nebija noskaidrots, kurš turpmāk valdīs Jelgavā: iedzimtie vai studenti, un mums vakaros staigāt pa pilsētas ielām nebija īsti droši, par ballīšu apmeklēšanu nemaz nerunājot. Tā arī šoreiz – kaut no savām vietām nebijām izkustējuši ne soli, gan mūsu galda biedri, gan tālāk sēdošie puiši uz mums raidīja tādus skatus, kas par simpātijām nemaz neliecināja.
«Zēni, būs laikam jālaižas,» Ernests pačukstēja.
Mēs atstājām savu tēriņa naudu un deju starplaikā klusi pazudām. Garderobē steigšus apģērbāmies un devāmies uz izeju, bet tur mūs jau gaidīja. Senos laikos noziedzniekus esot dzinuši caur ierindu (skat. Ļeva Tolstoja «Pēc balles»). Mūsu pretinieki nebija tik organizēti, tādēļ stāvēja nekārtīgā pūlī, caur kuru tad arī mēs, galvas plecos ierāvuši, mēģinājām izspraukties. Bijām jau tikuši gandrīz cauri, kad aizmugurē kāds asinskāri iebļāvās: «Sitiet studentus!» To izdzirdējis, es aizmirsu bruņniecības likumus, ka visiem jācīnās plecu pie pleca, un nodevīgi metos bēgt. Aizmugurē skanēja trokšņi un lamas, un pa Ļeņina ielu «Lielupes» virzienā aizdrāzās «Melnā Berta».
Aizelsies ierados mājās. Tur valdīja miers un klusums. Pēc stundas pirmais pārradās Ernests. Viņa seju vagoja asiņainas svītras. «Tā ragana ar nagiem,» viņš žēlojās. «Vai tad tā ir godīga cīņa?» Vēl pēc laiciņa pārnāca Kārlis ar Ēvaldu. Kārļa acs vizēja vijolīšu zilumā, bet Ēvalds, ne vārda nerunādams, noģērbās kails līdz vidum un pavērsa mums muguru. Tur trīs vietās ieraudzījām satuvinātus sārtus caurumiņus. «Ar dakšiņu,» viņš īsi noteica.
Ievainotie dzīvnieki savas brūces laiza un ārstē vientulībā, mēs to nevarējām atļauties, jo nākamā bija pirmdiena un mums nācās būt nodarbībās. Pirmajā lekciju starpbrīdī sekretāre mūs izsauca uz dekanātu. Citādi nemaz nevarēja būt, jo kārtības sargi manus kursabiedrus kopā ar pilsētas dauzoņu baru naktī bija aizveduši uz miliciju un likuši uzrakstīt sīkus paskaidrojumus. Dekanātā sēdēja drukns milicis ar spožām zvaigznēm uz uzplečiem. «Ak, tad tādi izskatās tie jūsu huligāni,» viņš, pie dekāna vērsdamies, konstatēja. «Liekas tīri simpātiski puiši, sevišķi tas tur,» un viņš ar pirkstu norādīja uz mani. «Tāds taču pat kukainītim nevarētu nodarīt pāri…»
Mums nācās sekot virsniekam uz miliciju, lai tur stātos aci pret aci ar cietušajiem pilsētniekiem, kuri nakti bija pavadījuši atskurbtuvē. Pie viņu zilumiem un dažiem izsistajiem zobiem mēs patiesi nebijām vainīgi, jo, kā tas cīņas karstumā dažkārt notiek, plūkšanās laika gaitā bija izvērsusies pašu pilsētnieku starpā.
Tā beidzās mūsu pirmās vēlēšanas un uzdzīve Jelgavā. Kolēģu brūces, protams, ar laiku sadzija, bet stipendijas dekāns uz vienu mēnesi tomēr noņēma: padomju students restorānā – to nu nekādi nevarēja pieļaut. ◆
