1997. gada 13. februāris ir auksts un lietains. Asīze tīta pelēkā, jau pavasarīgā miglā. Dzirdami Sv. Franciska bazilikas zvani.
Stāsts
Dzied koris:
Ave Maria
Le roi est mort
Le roi est mort
Vivi Morte
Ave Morte
Ave Morte
Ave Morte
1997. gada 13. februāris ir auksts un lietains. Asīze tīta pelēkā, jau pavasarīgā miglā. Dzirdami Sv. Franciska bazilikas zvani. Universitātes sienās virmo nenopietnības gars, studenti gatavojas rītdienas svētkiem.
Lonti, Orvjeto un Kolloni turas kopā, viņu uzvedība līdzinās nešķiramai draudzībai, kuru ciešāku padara aizvien jaunas studentu sadzīves problēmas. Vienīgā, kurai nepatīk šī trīsvienība, ir Lāta. Vienmēr ieturēta un vēsa, bet emociju pārpilna.
Tas pats Dievs, kas valda šajā pasaulē un Franciska bazilikā, Lātai ir noskaudis skaistumu, bet piešķīris ko tādu, kas kā magnēts pievelk Orvjeto.
Orvjeto visur un vienmēr cenšas būt gals un sākums. Orvjeto – ciets un valdonīgs, nekas un neviens nespēj šo stingro nosvērtību izsist no līdzsvara.
Orvjeto ir pretstats Lonti un Kolloni, kuri īpaši izceļas studentu nakts dzīvē.
Orvjeto klīst pa universitātes gaiteņiem bez jēgas, bez vajadzības, drūms, sevī sakalts, nemitīgā cīņā pats ar sevi:
– Es gribu redzēt, caurskatīt sevi – kas es esmu?! No spoguļa uz mani raugās tukšums, sāpes un vientulība. Divdesmit gadu tajā skatījos un tagad redzu tikai tukšumu.
Orvjeto iztraucē Kolloni balss. Kolloni jūt Orvjeto domu lidojumu un iespējamo sagrāvi. Arī Lonti zina, tieši tāpēc viņš šodien aizgājis no divām lekcijām. Lonti neiet viens, viņu pavada Famirma, vienmēr jautrā un draudzīgā. Famirma – vislabākais mierinājums mazliet panīkušam studentam. Divas stundas Lonti ar Famirmu klīst pa Asīzes ielām un smēķē.
Orvjeto saprot Lonti pēkšņo rīcību, kaut arī nespēj ticēt šādam zemiskumam. Orvjeto tagad nedomā ne par ko, lai kur kavētos acu skatiens – visur viņš redz savu seju. Orvjeto iet lēni, smagiem soļiem, kā cenzdamies saberzt grīdu, tad ātrāk un vēl ātrāk, līdz pavisam nemanot sāk skriet. Orvjeto sevi izvada pēdējā gaitā.
Nedomāt! Galvenais nedomāt, bet darīt, viss ir tehnisks jautājums. Observatorija ir tukša – viņš krampjaini apsien kaklasaiti ap balkona margām un tad uz brīdi atkal apstājas – viss ir tikai tehnisks jautājums.
– Viens lēciens un viss būs galā. Kas atradīs, tas arī noāķēs.
No mugurpuses viņu satver Kolloni. Kolloni notriec Orvjeto uz grīdas, viņi brīdi cīnās, tad mezgls ir vaļā. Kolloni izrauj kaklasaiti no Orvjeto rokām, kas vēl joprojām cieši to tur.
Kolloni aizskrien neatskatīdamies, dusmas un asaras plosa viņu. Kad auditorijā ierodas Orvjeto, Lonti arī ir jau atgriezies, abu draugu acu skati sastopas, neko nevienam neizteikuši. Draugs – tieši tā Lonti vakar bija uzrunājis Orvjeto.
Lonti pašlaik smejas, satvēris aiz rokas Famirmu, viņi uzjautrinās par kādu no studentiem. Lonti neizrāda pārsteigumu, ieraugot Orvjeto. Lonti jau iepriekš bija nojautis, ka Orvjeto neko neizdarīs.
Pēc septiņiem mēnešiem
19. septembris ir hercoga Veneciāno Vinči d’Anotello VII dzimšanas diena. Arī Orvjeto ģimene saņem ielūgumu. Uz viesībām brauc tēvs, māte un brālis, Orvjeto izliekas apslimis. 19. septembra agrā rītā Orvjeto vecāki un brālis izlido uz Berlīni, līdzi vezdami Orvjeto atvainošanos.
Tūlīt pēc vecāku aizbraukšanas Orvjeto dodas pie Lātas. Ceļš aizvien vecais – ar līkumu, gar Sv. Franciska baziliku. Līdz šim viņš gājis šai celtnei garām, nemaz neievērojot to, šodien pie bazilikas viņu pārsteidz neparasta sajūta. Orvjeto pieiet tās mūriem, apstājas, aizver acis, pagriež muguru pret bazilikas sienu un pastiepj roku aiz muguras. Karstā saule un tveice nav skārusi Sv. Franciska bazilikas mūrus, Orvjeto sajūt neparastu aukstumu, pirkstiem pieskaroties. Viņš stāv kā lodes pārsteigts, neparastais aukstums ieduras viņa krūtīs, no sirds asinīm tajās aug lāsteka. Acis apžilbina negaidīts saulesstars, Orvjeto jau septiņus mēnešus nevalkā saulesbrilles, pirms tam viņš nešķīrās no tām pat lietainā dienā. Orvjeto skrien neatskatīdamies, pa ceļam notriec no kājām kādu meitenīti. Viņš skrien, līdz pietrūkst elpas. Viņš paceļ kādu akmeni uz ielas un sviež to bazilikas virzienā.
Lāta jau gaida Orvjeto uz savas mājas kāpnēm, viņi neiet mājā, bet dodas uz dārzu. Lāta klusē, Orvjeto satrūkstas, pēkšņi gribēdams ko teikt, tad atkal aprimst. Dzirdama bazilikas zvanu skaņa. Bazilikas zvani smejas kā dārdoši pērkona grāvieni, šie smiekli ārdās Orvjeto galvā. Orvjeto pamet Lātu sēžam pie galda un skrien prom, viņš tvīkst histēriskā priekā un dusmās.
Orvjeto vairs neredz nevienu – ne cilvēkus, ne zemi, ne debesis, viņš pavērš skatienu uz Sv. Franciska baziliku un lēnām, lūgšanu skaitīdams, klusu pie sevis dodas tās virzienā. Orvjeto paceļ acis uz bazilikas torni un portāliem, tādus viņš tos redz pirmoreiz. Aukstos sviedros mirkdams, viņš ieiet dievnamā. Uz altāra ir sudraba krusts. Orvjeto skatās tajā un kliedz.
– Kas tu esi?
Atbalss bez atbildes.
– Tu nezini, tu nekad un neko nezini!
Atbalss.
Koris:
Ave Maria
Le roi est mort
Le roi est mort
Vive le Morte
Ave Morte,
Ave Morte,
Ave Morte.
Orvjeto paceļ dūres pret altāri un rēkdams metas tam virsū. Pavisam negaidīti kāds notriec viņu uz bazilikas grīdas. Putekļu migla nobirst pār baznīcu, Orvjeto paceļ acis uz velvēm. Drausmīgs troksnis, un putekļu, akmeņu, apmetuma mākonī pārvēršas bazilika.
Piektdien, 1997. gada 26. septembrī, Itālijas vidieni satricina zemestrīce. Tās stiprums sasniedz 5,5 līdz 5,6 balles pēc Rihtera skalas. Zemestrīce nodara lielu postu kultūras mantojumam, tās laikā sagrūst daļa slavenās Asīzes Sv. Franciska bazilikas. Sabrūk baznīcas galvenās velves un jumta iekšējās konstrukcijas elementi, pilnībā sagrūst vidusjoma pīlāri. Zemestrīces laikā bojā iet četri cilvēki, kas tobrīd atrodas bazilikā.
