Dzejniece Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, dzimusi, pēc vecā stila, 1865. gada 4. martā, bet pēc jaunās laika skaitīšanas savu dzimšanas dienu svinēja 16. martā.
Dzejniece Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, dzimusi, pēc vecā stila, 1865. gada 4. martā, bet pēc jaunās laika skaitīšanas savu dzimšanas dienu svinēja 16. martā. Tātad apaļie 140 viņai apritētu tieši šodien. Viens jubilejas sarīkojums Jelgavā jau izskanējis, otrs sestdien gaidāms Aspazijas dzimtajos Zaļeniekos.
Zaļeniekos pasniegs Aspazijas literāro prēmiju
Atzīmējot izcilās zemgalietes Aspazijas 140. dzimšanas dienu, sestdien, 19. martā, pulksten 13 Zaļenieku kultūras namā svinīgā sarīkojumā dzejniecei un publicistei Andai Līcei par sievietes pasaules atspoguļojumu dzejā, par sievietes lomas un nozīmes izpausmi mūsdienās pasniegs Aspazijas literāro prēmiju, informē Zemgales attīstības aģentūras speciālists Juris Kālis.
Jelgavas rajona Padome sadarbībā ar Zaļenieku pagasta pašvaldību prēmiju nodibinājusi pirms 15 gadiem, kad Aspazijas bērnības un jaunības zemē tolaik neierasti plaši svinēja dzejnieces 125. dzimšanas dienu. Toreiz par prēmijas pirmo laureāti Aspazijas talanta cienītāji nominēja pazīstamo literatūrzinātnieci Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades pētnieci Saulcerīti Viesi, kurai dzejnieces 140. jubileju diemžēl nebija lemts sagaidīt. Prēmijas pirmā laureāte no dzīves šķīrās drīz pēc tam, kad klajā nāca viņas uzrakstītā apjomīgā grāmata “Mūžīgie spārni”, kuras atvēršanas svētkos Rīgas Latviešu biedrības namā piedalījās arī kupls skaits dzejnieces novadnieku.
Turpmākajos gados Aspazijas literāro prēmiju saņēmusi arī novadniece dzejniece Māra Misiņa, dzejnieces Māra Zālīte un Anna Rancāne. A.Rancāni Zaļeniekos gaida ierodamies arī uz Aspazijas 140. dzimšanas dienas svinībām, sarīkojumā, kam par vadmotīvu izraudzīta pašas jubilāres savulaik paustā doma “Mūžības simboli arvien tie paši mirdz – gaiša saule un silta sirds”.
Gatavojoties Aspazijas 140. jubilejai, Jelgavas fotomākslinieks Juris Zēbergs paveicis apjomīgu darbu, lai izgatavotu virkni fotoreprodukciju, kas atgādina svarīgākās norises dzejnieces mūža gājumā. Ar fotoreprodukciju kopu kā pirmie varēs iepazīties sarīkojuma dalībnieki Zaļeniekos, bet vēlāk tos nodos glabāšanā Aspazijas muzejmājā “Daukšas”. Daļa no pieminētajām fotoreprodukcijām izmantotas arī dzejnieces jubilejas plakāta izveidē, ko šajās dienās kā dāvanu nogādās tuvākās apkaimes pagastu un skolu grāmatu krātuvēm.
Dzejnieces jubilejas sarīkojumā godinās prēmijas pirmās laureātes S.Vieses piemiņu. Pārdomās dalīsies grāmatas “Mūžīgie spārni” izdevējs un literatūras vēsturnieks Viesturs Vecgrāvis, kā arī vairāki citi literatūrzinātnieki, muzicēs Jelgavas kamermūziķu ansamblis “Sateka” – Meldra Krūmiņa (klavieres), Aelita Dumpe (vijole) un Indris Egle (oboja), Aspazijas dzeju runās iecienīti vārda mākslas meistari.
Atceres pasākuma turpinājumā dzejnieces novadnieki un attālāki viesi apmeklēs Aspazijas dzimtās mājas “Daukšas”, kur kopš 1985. gada septembra skatāma viņas piemiņas ekspozīcija. Pateicoties sabiedrības atbalstam, kā arī Jelgavas rajona Padomes un Zaļenieku pagasta Padomes rūpēm par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, Aspazijas Daukšas ir izglābtas no privatizācijas valgiem un nodotas gādīgu saimnieku Madlēnas un Tālivalža Bratkus pārziņā. Laika gaitā tur atjaunota tuvējā pirtiņa, izkopta ainava, dzīvojamai ēkai uzklāts jauns jumts, ieliktas ozolkoka durvis, paveikti citi darbi. Lai gan Daukšu atjaunošanā vēl darāmā netrūkst, laiku pa laikam tur savus iestudējumus rāda vietējie amatierteātri, dzejas lasījumos satiekas literāti, bet pa ceļam uz Zaļeniekiem, Tērveti un citām Zemgales skaistākajām vietām pagalmā allaž ieripo arī kāds tūristu autobuss. Dižo dzejnieci un viņas atstāto literāro mantojumu ļaudis Zemgalē tāpat kā visā Latvijā mīl un godā ne tikai jubilejas reizēs, bet arī ikdienas gaitās.
Kā informē Jelgavas rajona galvenā kultūras inspektore Dzintra Zimaiša, sarīkojuma dienā pulksten 12.20 no rajona Padomes ēkas Jelgavā uz Zaļeniekiem izbrauks bezmaksas autobuss, kas pēc sarīkojuma tā viesus nogādās atpakaļ Jelgavā.
***
Aspazijas dzīve un daiļrade
Dzimusi 1865. gadā 16. martā Zaļenieku Daukšās saimnieku ģimenē. Baznīcā reģistrētais vārds Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (citos dokumentos Rozenvalde).
Izglītību ieguvusi Jelgavas Augstākajā meiteņu skolā un pašmācības ceļā. Materiālo grūtību dēļ minēto skolu nepabeidz.
1886. gadā pēc mātes ieteikuma laulības ar Maksi Valteru, kuram dzejnieces tēvs noraksta Daukšas. 1888. gada pavasarī M.Valters pārdod Daukšas un emigrē uz ASV. 1894. gadā šo laulību šķir.
1887. gadā “Dienas Lapā” publicēts pirmais dzejolis “Jaunā gadā”.
1894. gadā gūst publikas ievērību ar lugām “Vaidelote”, “Atriebēja”, “Ragana” u.c. “Dienas Lapas” redakcijā satiekas ar Jāni Pliekšānu.
1897. gada 21. decembrī laulības ar J.Pliekšānu (Raini), kas tolaik ir apcietināts un drīz tiek izsūtīts trimdā uz Pleskavu un Slobodsku. Literatūrzinātniece Saulcerīte Viese šo laiku Pliekšānu ģimenes dzīvē apzīmē kā izpostīto pavasari. Aspazija vairākkārt dodas pie vīra un trimdas vietā pavada vairākus mēnešus.
1903. gadā Rainis atgriežas no trimdas un 1904. gada 14. janvārī apmetas Jelgavā, drīz pēc tam pārceļas uz Jūrmalu.
No 1905. līdz 1920. gadam kopā ar Raini atrodas emigrācijā Šveicē.
1939. gadā saņem Latvijas valsts augstāko apbalvojumu “Tēvzemes balvu”.
Mirusi 1943. gada 5. novembrī Jūrmalā.
20. gadsimta 70. – 80. gados iznāk Aspazijas kopotie raksti.
2004. gads iznāk literatūrzinātnieces S.Vieses grāmata “Mūžīgie spārni” – stāstījums par Aspazijas dzīvi.
2005. gadā lugu “Sidraba šķidrauts” iestudē Jaunajā Rīgas teātrī.
***
Aspazijas vēlēšanās 1940. gadā
“Aspazijas dzimšanas dienas novakarē 16. martā pie skopa kafijas galda sēdēja Anna Stunda, žurnālists Jānis Kārkliņš un vairāki citi ciemiņi. Pārrunādami pēdējā gada notikumus, pieminēja valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa aizvešanu nezināmā virzienā, dzejnieka Viļa Veldres mīklaino pazušanu, Viļa Plūdoņa bēres, Edvarta Virzas pēdējo dzejoli, kurā lasītāji saklausīja brīdinājumu 1940. gada drausmīgajām pārvērtībam…
Tad durvis negaidot pavērās un Anniņa ielaida istabā pašu Padomju Latvijas galvu Augustu Kirhenšteinu. Gluži kā kādreiz Cīrihē viņš galanti skūpstīja jubilāres roku, tikai ziedu pušķa vietā šoreiz bija līdzi dažas pudeles ārzemju vīna un paziņojums, ka valdība Aspazijai piešķīrusi visaugstāko pensiju – 600 rubļus mēnesī…
Tuvojoties šķiršanās brīdim, Kirhenšteins dzejniecei draudzīgi jautāja:
“Sakiet, Aspazija, ko jūs vēl gribētu?”
Visi sastinga uzmanībā. Aspazija atbildēja strauji un noteikti:
“Es gribētu, lai mūsu Vadonis atgriežas!”
Profesors pārvērtās sejā – ko tādu viņš no neaprēķināmās mājas mātes bija gaidījis vismazāk. Taču ātri atguvās un centās teikto pārvērst par joku:
“Aspazij, Aspazij, tā jūs nedrīkstat runāt!”
No Saulcerītes Vieses grāmatas “Mūžīgie spārni”
***
Uz kuru katru vietu gulbji nelido
Kad režisore Vija Zelmene uzaicināja “Ziņu” pārstāvjus uz Aspazijas 140 gadu jubilejai veltītu dzejas pēcpusdienu Jelgavas 1. ģimnāzijā, bija pārliecība, ka tur viss būs līmenī. Taču šoreiz redzētais krietni pārspēja vispārizglītojošas skolas sarīkojuma līmeni. Tā veidošanā piedalījās Raiņa un Aspazijas Jūrmalas muzeja vadītāja Astrīda Cīrule, aktrise Aija Magone, mūziķi Meldra Krūmiņa un Indris Egle, kā arī ģimnāzijas teātra studijas dalībnieki.
Romantiskās dzejas rindas “Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa” vai “Dzied circenītis aizkrāsnē”, šķiet, zina katrs latvietis, taču ne vienmēr viss zināmais aiziet līdz dziļākai sapratnei. Kaut vai domājot par to pašu Raimonda Paula komponēto circenīti! Būtībā sižets ārkārtīgi ass – trūkumu cietušā ģimenē māte cenšas aizmidzināt neēdušu mazuli… 19. un 20. gadsimta mijā Latvijā tā bija realitāte. Un, kaut bada cietēju skaits pasaulē samazinās, tā ir realitāte vēl šodien.
No otras puses, dzejas laiks, šķiet, ir aizgājis pagātnē. Dzejoļu krājumu tirāžas reti kad pārsniedz tūkstoti eksemplāru (savulaik Ziedoni, Vācieti un citus vārda dižgarus drukāja desmitiem reižu lielākā metienā). Mūsdienās reti kam ir vajadzīga dzejniekiem piemītošā superjūtība. Vai arī tiem, kam šāda vajadzība būtu, finansiālu grūtību dēļ izzudis paradums bieži vērt grāmatnīcu durvis. Piemēram, šoziem dzejnieks Māris Melgalvs aizgāja viņā saulē, zināmā mērā varbūt arī tāpēc, ka slimnīcā viņu nepazina (viņš patvaļīgi aizbrauca no slimnīcas, nesagaidījis, kad ārsti sāks pacientu izmeklēt). Dzejnieks, kuram vakar būtu apritējuši 48 gadi, vairs sen nebija tik populārs kā astoņdesmitajos un atmodas sākumā un arī izskatā mainījies uz slikto pusi.
Patlaban rodas iespaids, ka šogad tuvojas Raiņa un Aspazijas cienīgs, vareniem palu ūdeņiem bagāts pavasaris, ka “tā nevar palikt un nepaliks”, jo mēs taču gribam pastāvēt kā tauta.
Sarīkojumu sākot, 1. ģimnāzijas zālē pirmās rindas nebija aizpildītas. Režisore V.Zelmene aicināja jauniešus piesēsties tuvāk. Tomēr katrs kur bija, tur arī palika. Tā ir jau minētā zīme, ka dzeja un Aspazija nav nekas tāds, kas dziļi ieinteresētu publiku. Taču, šķiet, sarīkojuma gaitā zāle it kā elektrizējās, tajā auga emocionālais lādiņš, ko var sniegt Aspazijas personība un dzeja. Pasākumu noslēdza dzejas kompozīcija, ko aktrise A.Magone bija izveidojusi, izmantojot krājumus “Ziedu klēpis”, “Dvēseles ceļojums”, “Raganu nakts”, “Kaisītās rozes”, “Trejkrāsaina saule” un citus. Tā tiešām bija virsotne, kas ilgi paliks atmiņā. Ir tāds teiciens “Uz kuru katru vietu nelido”. Domāju, ka 1. ģimnāzija ir viena no tām vietām, kur literatūra, dzeja, teātris ir īpašā cieņā. Un jāsaka paldies gan skolai, gan arī Jelgavas Latviešu biedrībai, ka Jelgavā bija skaists Aspazijas 140 gadu jubilejai veltīts sarīkojums.
***
Mēness stari stīgoja Driksā
Par Aspazijas dzīvi, saistību ar Jelgavu sarīkojumā stāstīja muzeja vadītāja Astrīda Cīrule. Publicējam viņas uzstāšanās saīsinātu
pārstāstu.
Zemgales pavasaris Aspazijai ir ļoti svarīgs. Dzīvojot emigrācijā Šveicē, tā viņai ļoti trūka. Rainis it kā vieglāk pieņēma turienes apkārtējo dabu. Aspazija meklēja pieturas punktus, kas spēj atgādināt Zemgali. Vai nu tas bija kāds mazs bērziņš, zieds vai augs. Šveicē nav īstas ziemas un līdz ar to arī īsta pavasara. Nav spējā, trauksmainā prieka par pamošanos.
Aspazija savā būtībā spējusi apvienot it kā divas atšķirīgas lietas. Viņa sevī jūtas kā īsta zemgaliete un tajā pašā laikā ir pasaules kultūrā ieaudzis cilvēks.
Jelgava ir tā vieta, ar ko Aspazijas mūžā ļoti dažādos laikos saistās daudz atmiņu. Pirmkārt, viņa šeit mācās. Aspazija Jelgavā kļūst nosacīti brīva. Viņa vairs nedzīvo Zaļeniekos pie vecākiem. Otrkārt, pēc tam, kad Daukšas ir izūtrupētas, Aspazijas vecāki pārnāk dzīvot uz Jelgavu un šeit paliek visu savu atlikušo mūžu. Te Aspazijai ir māju izjūta.
Jelgavā viņa tā īsti sāk apzināties sevi kā dzejnieci. Te ar savu dzejoļu kladi dodas pie izdevēja Indriķa Alunāna ar vēlmi dzejoļus publicēt. Taču kladīte tiek atdota atpakaļ un autorei pateikts, ka šie pirmie vācu valodā rakstītie dzejoļi tā īsti nederēs drukāšanai. I.Alunāns piebilst, lai Aspazija nāk pēc gadiem desmit, kad būs sākusi rakstīt latviski. Tas bija liels aizvainojums, un pirmā dzejoļu klade ielidoja krāsnī.
Jelgavā Aspazija pirmo reizi mūžā kāpj uz teātra skatuves. Šekspīra “Venēcijas tirgotāja” iestudējumā viņa ir Džesika. Tūlīt arī seko pirmā publikācija, kas vēl nav dzeja, bet gan īsa informācija par šo izrādi. Tā parakstīta ar vārdu Kalnu Elza.
Ar Jelgavu saistās Aspazijas agrīna jaunības mīlestība pret dienvidnieciskas izcelsmes krievu armijas virsnieku Kucevalovu. Ar šo vīrieti viņa laivā vizinās pa Driksu, un, iespējams, ka te gūti pirmie iespaidi mūsdienās vēl arvien populārajai dziesmai (ar Emīla Dārziņa mūziku) “Mēness stari stīgo”.
Ar Jelgavu Aspazijai saistās daudz, bet tomēr viņa raujas tālāk. Viņas sapnis ir ar savām lugām un dzeju iekļūt Rīgā. Tas īstenojas 1894. gadā, kad viņas lugu “Vaidelote” uzved uz Rīgas Latviešu biedrības skatuves. Ar šo darbu viņa tā īsti ienāk literatūrā. Šajā gadā Aspazija sastopas arī ar Raini.
Rainis mums saistās ar gandrīz vai nodeldētu apzīmējumu kā “Saules dzejnieks” (pats rakstīja, ka pirmā bērnības atmiņa viņam ir saule). Toties Aspazijas pirmās izjūtas bija vējš – kustība, maiņa, dinamiskums, attīstība, trauksme. Spārni un vējš – tie ir dzejas tēli, kas viņas dzejā parādās dažādās variācijās.
Tieši pirms simts gadiem (pēc “Vaidelotes” uzveduma) Aspazijas dzīvē bija īpašs triumfa laiks. Reizē tas bija arī viens no grūtākajiem brīžiem, kad viņa salaulājās ar apcietināto Raini un pēc tam trīs reizes brauca pie viņa uz Slobodsku.
1905. gadā Aspazija uzrakstīja lugu “Sidraba šķidrauts”, kas ir kā vainagojums visam līdz tam tapušajam. Nav svarīgi, vai iestudējums bija veiksmīgs vai mazāk veiksmīgs – Aspazijas Guna tā laika literatūrā un kultūras dzīvē dominēja.
Pēc tam bija emigrācijas gadi, kur atšķirībā no Raiņa Aspazija neuzrakstīja daudz. Viņai tapa bērnības atmiņas, krājumi “Saulainais stūrītis”, mātei veltītais “Ziedu klēpis”.
Pēc atgriešanās Latvijā Aspazija daudz strādāja kā dramaturģe. Žēl, ka viņa vairāk pazīstama ar savām jaunības lugām. Piemēram, vēlāko gadu lugas “Aspazija”, kur atrodams skaidrojums viņas pseidonīmam (Aspazija bija Atēnu valdnieka Perikla sieva) vai “Zalkša līgava”, kurā darbība notiek it kā divās paralēlās pasaulēs, ir ļoti mūsdienīgas.
Vēl Aspazija ir interesanta ar to, ka viņa nekad nav kļuvusi veca attieksmē pret pasauli. Kādā no rakstiem viņa stāstīja, kā gatavojusies doties uz tikšanos ar jauniešiem. Vecākam cilvēkam vajadzētu taču jaunos brīdināt no pārsteidzības, pamācīt, ko darīt un ko ne. Taču dzejniece pati sev jautā: “Kā lai es jūs brīdinu no aizrautības?! Kā lai es jums garantēju, ka dzīvē ies labi, ja jūs neaizrausieties? Tas būtu tāpat kā iepotēt jums miegu, mieru, letarģiju. Sacīt tā: “Jums ir spārni, bet no Dieva puses nelaižieties, jo tas ir bīstami.” Es redzu jūs savā priekšā kā baru jaunu ceļotāju, kas grib skanošas aires cilāt kā jauni argonauti.”.
