Nesen kāds tautā visai cienījams kultūras darbinieks televīzijas raidījumā uz jautājumu par savu attieksmi par iestāšanos Eiropas Savienībā svētā nevainībā atbildēja, ka intereses pēc 20. septembrī ievilkšot krustiņu «pret» ailītē.
Nesen kāds tautā visai cienījams kultūras darbinieks televīzijas raidījumā uz jautājumu par savu attieksmi par iestāšanos Eiropas Savienībā svētā nevainībā atbildēja, ka intereses pēc 20. septembrī ievilkšot krustiņu «pret» ailītē. Motivācija bija tik skaidra kā kristāls. Viņu, lūk, mācot ziņkāre, kas notiks šajā gadījumā, un viņš palūkošoties, kā publiski piečakarētā valdība tagad izķepurosies. Vispār interesanta nostādne, kā apmierināt savu interesi. Tā, it kā mazs bērns savā naivumā būtu ietves vidū nolicis «smaržojošu» čupiņu un tad nostājies maliņā, lai palūkotos, kā pārējie ar to tiek galā.
Vispār jau interesanti paskatīties, kas notiks, ja rīt neaiziesim uz vēlēšanu iecirkņiem vai arī ja aiziesim, bet ņemsim un nobalsosim pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Kaut gan patiesībā liekas, ka vairāk tā ir teatrāla uzspēle. Lūk, skatieties, pelēkā «par» masa, kāds esmu «kruts» savdabis.
Citādu eiroskeptiķu daļu varēja vērot Igaunijā, kad augusta sākumā viena no lielākajām šīs valsts parlamenta partijām, kas atrodas opozīcijā, nāca klajā ar aicinājumu neatbalstīt iestāšanos Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā tika piemetināts, ka partijas biedri un atbalstītāji var balsot atbilstoši saviem uzskatiem. Kad tika jautāts, vai aicinājumu balsot pret Eiropas Savienību nav diktējuši politiskie apsvērumi, minētās opozīcijas partijas deputāts, kas turklāt ir Eiropas lietu komitejas priekšsēdētāja vietnieks, ar smaidu piebilda, ka viss ir politika. Patiesība, ka patēriņa cenu kāpums sagaidāms, gan esot Eiropas Savienībā, gan atrodoties ārpus tās, ietver milzīgu pēcreferenduma politisko kapitālu. Ja nobalsos par, varēs teikt, ka «mēs brīdinājām, bet jūs, neklausījāt». Ar gudru ziņu netika nekas prognozēts, kā būs, ja tiešām igauņi nobalsotu pret iestāšanos Eiropas Savienībā.
Paldies Dievam, Latvijā, izņemot «rubikiešus», neviena nopietna politiskā partija klaji pret iestāšanos Eiropas Savienībā neaicina. Protams, daļa marginālo partiju un kustību krasi ir pret, jo nekas cits jau viņiem neatliek. Kā citādi pierādīsi savu atšķirību un savdabību? Šis ir brīdis, kad tik izdevīgi iesist politisko kapitālu. Tie, kas tagad vieglprātīgi apgalvo, ka pēc negatīva balsojuma 20. septembrī nekas nemainīsies un ka mēs vieni lepnā vientulībā soļosim uz gaišo saules tāli, patiesībā melo vai arī dzīvo savu iedomāto pasaciņu pasaulē.
Globālas un lielas politiskās un ekonomiskās krīzes Latviju līdz šim nāv skārušas, ja vien neņem vērā 1940. gadu un ieraušanu Otrā pasaules kara mutulī. Tāpēc jo muļķīgāki izklausās spriedelējumi par to, ka kādam ir «interesanti» pavērot, kā tagad «šitie politikāņi izstrēbs savārīto putru». Vai arī aicinājumi balsot pret ir saistīti ar nākotnes kapitāla taisīšanu. Viens otrs politiski caurkritis banānu dalītājs, kas dzimis un uzaudzis tajā pašā sliktajā Eiropas Savienībā, sakās zinām visu to ļauno un slikto, ko šī savienība var dot. Tikai šoreiz viņš un viņa domubiedri kautrīgi noklusē to, ko šī pati savienība var arī dot.
Neviens nav teicis, ka pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā nākamā gada 1. maijā pensionāri saņems lielākas pensijas vai daudzbērnu ģimenēm pēkšņi palielinās pabalstus. Tieši otrādi. Tiek piedāvāts strādāt daudz vairāk un radošāk. Tiek piedāvāts izmantot izdevību, ko piedāvā Eiropas Savienības ekonomiskais potenciāls. Var jau kārtējo reizi žēli nopūsties par «letiņu» sūro un unikālo likteni, pēc tam atcerēties visu varu un valdību nepadarītos darbus un uzvilkt krustiņu uz «pret». Tikai tādā gadījumā jāatceras, ka neesam izmantojuši piedāvāto iespēju un var gadīties, ka iznāks mosties morālās paģirās sāpošu galvu.
