“Tas bija ļeņiniski staļiniskais fašisms. Vienā naktī no Latvijas izveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. Tā ir noziedzība, kas jātiesā!” par 1949. gada 25. marta notikumiem saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors J.Ābele.
“Tas bija ļeņiniski staļiniskais fašisms, ko nedrīkst aizmirst. Vienā naktī no Latvijas izveda vairāk nekā 42 tūkstošus cilvēku. Tā ir noziedzība, kas jātiesā!” par 1949. gada 25. marta notikumiem saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Jānis Ābele. Viņš Sibīrijā pavadījis astoņus gadus un notikušo atceras bērna acīm.
Mani vecāki Elza un Rūdolfs Ābeles bija zemnieki. 1949. gadā mācījos 2. klasē, māsai bija četri gadi. Atceros, kā klasē ienāca bruņoti vīri, kam pār pleciem bija automāti. Mūs, vairākus bērnus, izsauca no klases, salika ragavās un aizveda uz pagastmāju. Tur jau gaidīja vecāki, kas iepriekš bija sakravājuši mantas un salikuši visu nepieciešamo. Krievi par izvešanu uz Sibīriju tēvam bija paziņojuši agri no rīta. Viņš, būdams tālredzīgs, pamanījās kopā ar zaldātiņiem iedzert šņabi un nokaut cūku. Tās gaļu sasālīja un salika mucās, ko paņemt līdzi. Tādēļ var teikt, ka mums paveicās.
Dokumentu par mūsu izvešanu bija parakstījis toreizējais LPSR valsts drošības ministrs Alfons Noviks. Izvešanas iemesls – bandītu atbalstīšana. Tas tādēļ, ka tēva brālis bēga no leģiona un nokļuva nacionālajos partizānos, līdz pat 1952. gadam viņš nodzīvoja Dzērbenes mežos.
Uz Sibīriju izveda mani, tēvu, māti, māsu, vecomāti no tēva puses, kā arī divas tēva māsas. Man ar karavīriem bija maz sakara, bet, cik esmu dzirdējis no vecākiem, viņi bijuši saprotoši krievu cilvēki. Teikuši, lai ņemot līdzi cirvi un zāģi, nevis nenozīmīgas un sīkas lietas.
Sibīrijā pavadīju skolas puišeļa gadus, tādēļ visvairāk atmiņas saistās tieši ar skolu. Astoņu gadu laikā mācījos trīs skolās – Kolbinkas sākumskolā, pēc tam pārgāju uz skolu septiņus kilometrus no sādžas, bet 8. klasē mācījos Tungusovā, 17 kilometru no mājas.
Mēs, latvieši, Sibīrijā dikti turējāmies kopā. Kaut gan pārsvarā runājām krieviski, mums bija sava brigāde. Dzīvojām Tomskas apgabala Kņazevkas sādžā, kur bijām sešas latviešu ģimenes. Draudzējāmies arī ar kaimiņu sādžu latviešiem, tur viņu bija ļoti daudz.
Latvieši skolā mācījās krietni labāk nekā vietējie, krieviem ar mācībām gāja grūti. Tas tādēļ, ka kara laikā un pēckara gados viņi bija uz izdzīvošanas un bada robežas. Krievu bērniem ļoti lielas grūtības sagādāja iemācīties dzejoļus, parādīt kaut ko uz kartes vai atcerēties faktus un gadskaitļus. Tā kā mēs vienmēr bijām labākie, pārstāvējām skolu dažādos konkursos un sacensībās.
Sādžā zeme bija auglīga, bet bija jāaudzē ātraudzīgas šķirnes, kas ienācās no salnām līdz salnām. Katrai ģimenei bija iedalīts hektārs zemes. To apstrādāja ar lāpstām, jo vienīgie transporta dzīvnieki bija pieci uz sādžu iedalītie vērši, kas nodarbināti kolhozā. Arī malku pirmajos gados no meža vajadzēja nest uz muguras.
Vietējiem iedzīvotājiem gāja daudz grūtāk nekā mums. Lielākoties tur dzīvoja sievietes un bērni, vīri bija aizsūtīti karā uz neatgriešanos. Sievietes uz muguras nesa graudus, brauca ar traktoriem, darīja pilnīgi visu. Mums, izsūtītajiem, bija vieglāki dzīves apstākļi. Pa retam saņēmām kādu sūtījumu no mājām.
Astoņu sādžā pavadīto gadu laikā nepiedzima neviens bērns! Tas vien rāda, cik grūti dzīves apstākļi bija. Dažām ģimenēm vienīgais uzturlīdzeklis vairākus gadus bija kartupelis – no rīta, pusdienā, vakarā. No tiem gatavoja pat maizi.
Dzīves apstākļi uzlabojās pēc Staļina nāves. Tad tika atceltas visu veidu nodevas. Savukārt mums atļāva biežāk rakstīt vēstules. Tad arī atgriešanās dzimtenē kļuva par piepildāmu cerību.
No ceturtās klases bērniem bija obligāti jāsāk strādāt. Bet netrūka arī puiku draiskulību. Brīvajā laikā daudz medījām – ķērām zaķus ar cilpām, medījām vāveres un burundukus. Par viena burunduka ādiņu varēja dabūt 50 kapeiku. Kino biļete maksāja rubli.
Daudz spēlējām paštaisītās kārtis. Tās izgatavojām no parastās rūtiņu lapas, ko salīmējām ar pusjēlu, nedaudz novārītu kartupeli. Izgriezām pīķi vai kādu citu zīmi un tad ar kvēpu un ziepjūdens maisījumu iekrāsojām. Vienīgā bēda – kārtis ļoti bieži bija jātaisa no jauna, jo kvēpi smērējās. Griezām arī koka šaha kauliņus un spēlējām šahu.
Ļoti labi atceros, kā nopirku pirmās kārtis. Tas bija sestajā klasē. Mamma man iedeva naudu cukuram, ko likt pie kafijas un tējas. Cukura kilograms maksāja 12 rubļu, savukārt kārtis – 16 rubļu. Divus mēnešus dzēru rūgtu melno kafiju, lai tiktu pie cukura naudiņas un varētu nopirkt kārtis. Atceros to sajūtu, kāda bija, iegādājoties pirmās īstās kārtis – tas bija kaut kas neaprakstāms!
Mēs ļoti daudz lasījām – pārlapojām visu skolas bibliotēku līdz pēdējam izdevumam. Kad kāds no mums izlasīja grāmatu, tad izstāstīja citiem. Tāpat bija ar kino. Kurš aizgāja, tam bija pienākums nākamajā vakarā redzēto sīki atstāstīt.
Atceroties notikušo, es apbrīnoju tēvu, kā viņš nesabruka. Mēs, bērni, izsūtījumu uzņēmām citādi, bet vecākiem tas bija daudz grūtāk. Mans tēvs nekad nezaudēja cerību atgriezties dzimtenē. Viņš gaidīja, kad nāks amerikāņi un sagraus Staļina ļaunuma impēriju.
Pēc Staļina nāves sākām saņemt vēstules ar ziņām, ka Latvijā atgriezušies pirmie izsūtītie. Tad lūgumu rakstījām arī mēs. Tā kā izvešanu bija parakstījis A.Noviks un pagastā mums nebija ienaidnieku, mājās atgriezāmies salīdzinoši ātri – 1956. gadā.
Sibīrijas laiks man ir daudz ko iemācījis. Vispirms jau to, ka pašam par sevi ir jārūpējas un ka kaut ko sasniegt var tikai ar darbu un mācībām. Vienīgais veids, kā izrauties no tās vides un tikt tālāk, bija mācīties. Man mācīšanās bija iekšējais dzinulis. Jocīgi, bet tie klasesbiedri, kas palika Latvijā, lielākoties nodzērās, tikai viens absolvēja augstskolu. Savukārt no izvestajiem tikai daži nebeidza augstskolu. Visi ir kaut ko sasnieguši. Laikam sirdī saglabājies izdzīvošanas spīts.
