Par idejām, kā nopelnīt lauksaimniecībā, par kuplo ģimeni, iespējām izaudzināt un pabarot astoņus bērnus, par gaišo tikšanos ar Valsts prezidenti – «Ziņu» saruna ar lielās Vārslavu ģimenes galvu Armandu.
Par idejām, kā nopelnīt lauksaimniecībā, par kuplo ģimeni, iespējām izaudzināt un pabarot astoņus bērnus, par gaišo tikšanos ar Valsts prezidenti – «Ziņu» saruna ar lielās Vārslavu ģimenes galvu Armandu.
Tiekamies vienā no A.Vārslava darba vietām. Viņa kundze Biruta gan atsakās no sarunas. Sak, priekš kam tincināt saimnieci, lai šoreiz par visu pastāsta vīrs!
Atradis savu nišu
Vārslavi ir lauksaimnieki, diendienā viņi gādā par 17 liellopiem nelielajā zemnieku saimniecībā «Smiltnieki» Vilces pagastā. «Radusies doma nodarboties tikai ar gaļas liellopiem. Šķiet, šī vieta vēl ir brīva, tur vēl var iespraukties. Protams, dzīvnieku skaitu vajadzētu daudzkāršot, lai lauku uzņēmējdarbība ietu no rokas. Pirmie Šarole govslopi ir apsēkloti, un rudenī to skaitam vajadzētu izaugt līdz 25. «Varbūt nebūšu precīzs, bet liekas, ka mēs varētu būt pirmā gaļas liellopu saimniecība Jelgavas rajonā,» prāto A.Vārslavs. Viņš uzskata, ka ar cūkkopību nodarboties vairs nav nopietni. Pēdējā laikā saimniecības lopi nav realizēti, tādēļ saimnieks nezina pašreizējo gaļas iepirkuma cenu. Taču viņš, pamatojoties uz zināmu likumsakarību, ir pārliecināts, ka martā cenas, kā allaž, kāps.
«Smiltnieku» 100 hektāros reiz auguši arī pārtikas graudi, taču sējumu platības ar katru gadu sarukušas, līdz šodien liela daļa zemes ir iznomāta. Atlikušajos 30 hektāros aug lopbarības graudi, zālājs, bietes un kartupeļi. Lauku darbi vairāk esot kundzes ziņā.
«Agrāk bija viens brīdis, kad daudzi domāja, ka ar lauksaimniecību gan varēs pelnīt, nu tik būs! Bet reālitāte izrādījās gluži cita. Reti kura zemnieka saimniecība intensīvi augusi, ļoti maz,» nedaudz pesimistiski spriež A.Vārslavs. Un tomēr savu perspektīvu šajā nozarē viņš redz. «Lauki nav tā vide, kur ar drošu sirdi var mesties iekšā. Arī par ES man nav pārliecības, cik tai esam vajadzīgi. Varbūt savienība meklē savas produkcijas noieta tirgu?» šaubīgi bilst ģimenes tēvs.
«Smiltniekos» dzīvo arī divas gotiņas, kas pienu dod kuplās saimes punčiem. «Dažu govju turētājiem piena cena ir gaužām zema.»
Astoņi žiperi
«Mēs nekad nebijām plānojuši, ka vajadzētu daudz bērnu. Un tomēr mums viņi ir astoņi – mīļi un jauki. Viņus audzināt nav bijis viegli – liels darbs, atbildība un daudz rūpju. Man šķiet, ka ar puikām ir vieglāk, jo viņi vairāk skatās, ko es daru. Bērni taču iet vecāku pēdās, vai ne? Meitām visādas problēmas, bet tomēr nevar sūdzēties. Katrs bērns ir pilnīgi citāds,» stāsta A.Vārslavs.
Nav joka lieta kuplo bērnu pulciņu pabarot, apģērbt un skolot. «Tāpēc jau raujos vairākos darbos, lai nevienam nekā netrūktu,» smaida gādīgais tēvs. Viņš strādā Lielplatones skolā un vēl piepelnās citur. Vecākajai meitai par semestri augstskolā nupat bijis jāmaksā 325 lati. Nedrīkst atteikt, jo izglītība mūsdienās ir pieprasīta. Vecākiem atliek vien cerēt, ka par labām sekmēm studenti pavasarī iekļaus budžeta grupā. «Dažkārt sanākam visi kopā, bet tas ir ļoti reti,» nopūšas A.Vārslavs.
«Smiltnieku» saimnieks atzīst, ka lauksaimnieks ir tikai pa daļai. Viņu vairāk saista citi darbi. «Mājas pavards ir kundzes rūpe. Biruta cep vienreizēji garšīgas kūkas! Viņa ir sabiedrisks cilvēks, šerpa dāma, reizēm mīl uzsvērt savu neatkarību. Bet mēs esam kopā, galu galā astoņi mazie mūs vieno – spēcīgi vecāku kopā saturētāji.»
A.Vārslavam ir daudzi mīļi vaļasprieki, kurus darba pienākumu dēļ iznāk pastumt malā. Vien medībās pa retam aiziet uz pīlītēm, lapsiņām… Kinoloģija bijusi Armanda aizraušanās, viņš agrāk tiesājis medību suņu sacensības, bet tam nepavisam vairs neatliekot laika. «Arī teātra spēlē šosezon esmu paņēmis brīvlaiku.»
Vizīte pie prezidentes
Par to, ka Vārslavu ģimene izraudzīta par Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas viesi no Jelgavas rajona, pašā Ziemassvētku priekšvakarā viņi uzzinājuši no kāda laikraksta žurnālistiem. «Es nezinu, kādēļ izraudzījās mūs. Esam taču tādi kā visi pārējie. Varbūt bērnu dēļ…» domā A.Vārslavs. Šo ziņu ģimene uzņēmusi ar dalītām jūtām. Bērni bijuši sajūsmā, taču vecāki nav gribējuši lielu publicitāti. «Bet bērnu dēļ piekritām. Diezin vai vēlreiz būs tāda iespēja paspiest prezidentei roku, tikties aci pret aci. Un bija jauki. Turklāt tā bija viena no retajām reizēm, kad pilnīgi visi sanācām kopā. Tā bija oficiāla ceremonija ar gaidīšanu, runām – kā pēc etiķetes,» atceras A.Vārslavs.
Tētis Armands teic, ka nu visi bērni – trīs puikas un četras meitenes – ir izauguši lieli. Arī pastarītis jau šogad sāks iet skolā. Vārslavu ģimenei mājās nekad nav garlaicīgi, vienmēr kūsā dzīvība. Par lauku mieru un klusumu, varbūt pat garlaicību nemaz nevar runāt. «Bet man labprāt patiktu dzīvot klusumā, dziļi meža vidū, esmu mazāk sabiedrisks nekā kundze. Protams, reiz pienāks brīdis, kad visi bērni būs pieauguši, katrs aizies savu patstāvīgās dzīves ceļu, būs prom no mājām. Paliksim mēs vieni klusumā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo…» pārdomās iegrimis A.Vārslavs.
