Jaunais zemnieks Matīss Majors, vēl mācoties ģimnāzijā, apsaimnieko 74 hektārus paša zemnieku saimniecībā.
Pie birzītes Lielplatones ciema galā dažus simtus metrus no veikala savrupmāju rindā atrodas mājas «Rotas». To vārds dots arī Majoru ģimenes zemnieku saimniecībai, kas apstrādā 74 hektārus aramzemes, audzējot tajā labību, galvenokārt ziemājus. Pavasaris «Rotās» rit kā parasti – tek bērzu sulas, maisos savesti, izsēju gaida minerālmēsli. Pagājušajā nedēļā saimniecībā iegādāts lieljaudas traktors «Claas», ar kuru domāts gan art, gan sēt, gan arī vest graudus uz kooperatīva «Latraps» bunkuriem Elejā. Lauka darbus Majori sāks Lieldienās, kad ar minerālmēsliem tiks spēcināti pirmie ziemāju lauki. Laukos pavada visas brīvdienas«Rotās» vienīgais pilna laika darbinieks ir vecmāmiņa Marija Pedrevica, kas tur arī dzīvo un veic mājas soli. Majoru ģimenē visiem pamatdarbs ir citviet. Māte Ilva ir skolotāja Ozolnieku vidusskolā, tēvs Andris strādā Jelgavas pašvaldībā, bet dēls Matīss mācās Spīdolas ģimnāzijā. Tādējādi rosība «Rotās» visiem trim aizņem brīvo laiku. Taču par hobiju to vis nenosauksi. Divdesmit gadu laikā «Rotu» darbības apjoms ir daudzkārt audzis. No trīs hektāru saimniecības tā kļuvusi par stabilu vidēja lieluma zemnieku saimniecību. Katram tajā ir savi pienākumi – tēvam galvenās rūpes ir par tehniku, mātei – saimniecības dokumentāciju un projektiem. Kopš pagājušā gada augusta, kad sasniedza astoņpadsmit gadu vecumu, saimniecības vadītājs ir Matīss. Skolas biedri Spīdolas ģimnāzijā viņu sauc par īstu zemnieku. Puisis arī pats apzinās, ka laikam jau cita profesionālās izvēles varianta nemaz nav – jāiet vectēva Jura Pedrevica iemītajās pēdās. Dzimis un audzis Ozolniekos, skolojies Jelgavā, Matīss drīzāk liekas pilsētas nekā lauku zēns. Taču ik brīvdienas un vasaras viņš lielākoties pavada vecvecāku «Rotās» Lielplatonē. Vectēva vēriens izbrīnīja Zemnieku saimniecība «Rotas» dibināta 1993. gadā, kas reizē ir arī Matīsa dzimšanas gads. No agras bērnības puisis bijis līdzi vectēvam gan darbnīcā, gan uz lauka traktorā vai kombainā. Skatījies, kā jāregulē arkls, lai vagā nepaliek zemes kankāļi. Kā pats saka – interesējies par visu, kas kustas un rūc. Lielplatone Matīsam ir mīļa vieta, kur nākotnē viņš varētu arī dzīvot. Deviņdesmito gadu sākumā Matīsa vecvecāki, agrākie lopkopības izmēģinājumu stacijas «Lielplatone» speciālisti, saimniekot «Rotās» sāka ar trīs hektāru cukurbiešu sējumiem. Vecāmāte atceras, ka tās padevās labi. Ar tonnīgo kravas auto raža daudzos piegājienos vesta uz cukurfabriku. Samaksa pa daļai bijusi graudā, tāpēc mājās ilgu laiku nevajadzēja pirkt cukuru. Darbs toreiz atmaksājies kolosāli, tomēr lietpratēji brīdinājuši – trijos hektāros cukurbiešu audzēšanu neizvērsīsi. Saimniecība sāka audzēt graudus, un pamazām apstrādājamās platības kļuva lielākas. Divtūkstošo gadu sākumā «Rotas» apstrādāja jau trīsdesmit hektāru. Tapa trīssimt kvadrātmetru liels angārs tehnikas novietošanai un graudu pirmapstrādei. Vecāmāte stāsta, ka viens otrs brīnījies, kam tik lielu halli Pedrevici uzbūvējuši. Tad vectēvs, norādot uz Matīsu, atbildējis: «Re, kam būs tā halle!»Lēmumu pieņēma divās dienās2005. gada augusts «Rotu» saimniecības vēsturē bija kritisks. Pašā karstākajā ražas novākšanas brīdī kombainā uz lauka nomira «Rotu» saimnieks Juris Pedrevics. Kad viņa znots Andris Majors, kas ar smago automašīnu veda graudus, piesteidzās klāt, nekas vairs nebija līdzams. Infarkts 68 gadu vecumā. Ko darīt ar «Rotām»? Andris Majors atceras, ka lēmums par saimniekošanas turpināšanu pieņemts divās dienās. Pirmajā tika vākta informācija par tūlīt veicamajiem darbiem, ko līdz tam galvenokārt pārzināja vectēvs. Otrajā dienā kombains turpināja darbu. Tajā Matīsa vectēva vietu bija ieņēmis viņa tēvs. «Cilvēki uz mums skatījās diezgan kritiski. Ko viņi, pilsētnieki, te pasāks! Taču mēs nolēmām: «Ja darām, tad darām!»» stāsta Andris Majors. Pašlaik «Rotu» laukos viņš ar dēlu strādā galvenokārt tad, kad atgriezies no pamatdarba, – mierīgos vakaros. No agrotehniskā viedokļa tam esot vairāki plusi. «Vilcienu» nevar laist garāmKaut arī bija vēl tikai pusaudzis, Matīss vectēva aiziešanu aizsaulē uztvēra kā izaicinājumu savai varēšanai. «Rotu» tehniku viņš apguvis tēva un vectēva stingrā uzraudzībā un daudz ko jau varēja palīdzēt. Motorollera, motocikla, traktorista un autovadītāja tiesības viņam ir no minimālā vecuma, kad tās atļauts iegūt. Majoriem izdevās ne tikai saglabāt vectēva iekopto saimniecību, bet arī attīstīt to. Tuvākā perspektīvā ir mērķis sasniegt simts hektāru apstrādājamo platību. Izaudzētie graudi tiek nodoti ar augstākās kvalitātes standartu. Neņemot kredītus, bet ieguldot vien pašu nopelnīto, iegādāta moderna tehnika. «Šo divkorpusu arklu mēs izdevīgi nopirkām Lietuvā, kur 2007. gadā notika pasaules čempionāts aršanā. Viena komanda nebija ieradusies, tāpēc arkls tika pārdots,» izrādot saimniecību, stāsta Matīss. Miglotājs ar SAPARD programmas līdzfinansējumu nopirkts vēl vectēva saimniekošanas laikā. Augsnes apstrādes kombinētie ruļļi – ar ES līdzfinansējumu jau vēlāk. «Mēs cenšamies startēt visos ES līdzfinansētajos projektos. To «vilcienu» nevar laist garām,» spriež Matīss. Pats smagākais posms – ražas novākšana – «Rotās» prasa apmēram astoņas saulainas dienas. Ja laika apstākļi ļauj, nākas strādāt pa sešpadsmit un vairāk stundām pēc kārtas. Šī vasara gan Matīsam būs īpaša. Jūnijā ģimnāzijā izlaidums, pirms tam noslēguma eksāmeni, kas noteiks tālākās izglītības izredzes. Puisis teic, ka viņam ir divi varianti, un abi saistās ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti – vai nu uzņēmējdarbība lauksaimniecībā Lauksaimniecības fakultātē, vai arī lauksaimniecības tehnikas studijas Tehniskajā fakultātē. Matīss papildus gatavojas fizikas un matemātikas eksāmeniem, kas, rēķinot vidusskolas beigšanas atestāta vērtību, var izrādīties diezgan svarīgi. Laukiem jābūt apdzīvotiemUz jautājumu, kas «Rotās» notiks pēc gadiem pieciem, desmit, Matīss atbild – labības audzēšana tiks turpināta. Taču viņš gribētu attīstīt arī vēl kādu citu darbības jomu, kas Lielplatonei dotu darbavietas. Tas ir grūts uzdevums, kura risināšanā Matīss cer izmantot augstskolā iegūtās zināšanas. Lauki kļūst tukšāki, īpaši tos pamet jaunieši, taču, viņaprāt, tā nedrīkst turpināties. «Par dedzīgu un mērķtiecīgu sākumu,» tā sauc Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes iedibināto un «Rotām» piešķirto balvu, ko Matīss saņēma biedrības «Zemnieku saeima» jaungada ballē janvārī. Pirmais pozitīvais novērtējums Matīsā stiprina cerības, ka veiksies arī tālāk. Draugi pilsētā un laukosAnna Zaķe, Rīgas Tehniskās universitātes studente Matīss ir aizrautīgs un jau ļoti agrā vecumā zina, ko grib darīt. «Rotās» nav tā, ka tēvs dēlam pasaka: «To un to izdari!» Viņš arī pats izvērtē, apsver, dziļi iesaistās saimniekošanas procesā. Matīsam galvenā interese ir par tehniku, taču viņš nav vienpusīgs, lasa «Ilustrēto Zinātni», mīl teātri. Viegli komunicē ar vienaudžiem. Draugu viņam netrūkst nedz pilsētā, nedz laukos.
