Imanta Dombrovska izaudzinājusi astoņus bērnus un visu mūžu daudz strādājusi.
Imanta Dombrovska izaudzinājusi astoņus bērnus un visu mūžu daudz strādājusi. Kad pajautāju, vai viņa jūtas laimīga, iestājas emocionāls mirklis, kundzes acīs sariešas asaras un viņas sirdsbalss liek atbildēt: “Domāju gan…”
Imantas kundzei ir tikai brālis, taču no daudzbērnu ģimenes nāk viņas dzīvesbiedrs Ervīns. Viņš smejot teic: “Man ir piecas māsas, es viens pats.” Dombrovsku pāris nav plānojis daudz bērnu. Tā sanācis. Taču nav šaubu, ka tā ir ģimenes lielākā bagātība.
Cits par citu gādājuši
“Prieks par to, ka visi strādā un nav nekādi plenči. Savu reizi dēli iedzer, bet normas robežās,” stāsta I.Dombrovska. Lai agrāk visus mazos vēderiņus pabarotu, viņai nācies strādāt ilgas darba stundas. “Kas pieskatīja mazos? Mums nebija vecmāmiņas, kas to darītu, bet kaut kā esam tikuši galā. Bērni cits citu pieskatīja. Kad piedzima Māris, vairākas nedēļas nezināju, kā tas ir – ar viņu “ņemties”. Vecākie palīdzēja. Pārtina, mazgāja autiņus, baroja. Man pavisam agri bija jābūt darbā fermā. Grūti, bet bija jādzīvo,” to laiku atminas Imantas kundze. Lielākais gandarījums, ka bērni auguši draudzīgi, izpalīdzīgi, cits par citu gādājuši un nav kļuvuši egoisti. Vienīgi Jānis esot nenopietnāks, taču arī viņš strādā, nav dzērājs. Vistālāk tikusi Agita, viņa vēlas iegūt maģistra grādu. Vecākais dēls beidzis vidusskolu. “Vairāk laikam nav gribējuši mācīties,” spriež I.Dombrovska. Viņa un vīrs Ervīns tagad gaida Jāņus, kad atkal kuplā saime sanāks kopā. Tagad bērni jau lieli, katram sava dzīve, taču agrāk, kad kāda nav bijis mājās, Dombrovskus neatstāja sajūta, ka kaut kā trūkst. “Ja ir daudz bērnu, dzīvē nav garlaicīgi,” smaida Ervīna kungs. Un tad abi, viens otru papildinot, noteic: “Galvenais, ka visus bērnus no mazām dienām mācījām godīgi strādāt.”
Toreiz bija vieglāk
Godīgi pelnīt maizi tā, kā to darījuši vecāki. I.Dombrovska no 1961. gada strādājusi kolhozā. “Daudz ko esmu darījusi. Izmācījos par šoferi, visus kolhoza dubļus izbraukāju. Tajos laikos bija maz sieviešu autovadītāju, bet mani vienmēr interesējusi tehnika. Savulaik mācījos traktoristu kursos. Līdz eksāmeniem tiku, bet nepabeidzu. Pēc tam, kad pasaulē nāca bērni, darbojos piena savāktuvē, esmu strādājusi arī par pastnieci. Bet no 1981. gada līdz pensijai – fermā par slaucēju. Tas bija pats grūtākais laiks. Slodze liela, bērni mazi – vēl skolā gāja. Rikšiem vien…” Tomēr uz jautājumu, kad bijis vieglāk nopelnīt iztikai, Imanta un Ervīns vienojas, ka toreiz: “Par pieciem rubļiem varēja aiziet uz tirgu un iepirkties, bet tagad ar pieciem latiem nepietiek nekam. Jā, saņemam pensijas, piena naudu, bet vienalga jādomā, kā izgrozīties. Viss ir ļoti dārgs. Pagaidām vēl turamies. Bankrota nav.”
Visur priekšā papīru kalni
Dombrovsku ģimenes rūpals ir zemnieku saimniecība “Tūbas” Vircavas pagastā. Kopā mazliet vairāk nekā 30 hektāros (ap 17 hektāru īpašumā) iesēta labība. Arī lopi tiek turēti savai tiesai – četras slaucamas govis un seši jaunlopi, vistas, kā arī Ervīna kungs humora pēc piemin divus suņus un kaķi. Izdzīvot varot, taču vajadzīgā ir daudz. Nesen iegādātā māja gaida remontu, par tehniku jārūpējas, jānomaina pavasarī iebrukušais šķūņa jumts. Saimnieki spriež – nodos graudus, saņems naudu, tad varēs sākt remontdarbus. Labs atbalsts ir vienotais platību maksājums, tas, ka par pienu mazajiem zemniekiem nu maksā 13 santīmu. “Labi, ka ir konsultanti,” priecājas “Tūbu” saimniece. Viņa izmantojusi Jelgavas Lauku konsultāciju biroja ekonomikas speciālistes Edītes Bendikas palīdzību, lai startētu lauku attīstības plāna pasākumā “Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai” un iegādātos kombainu. Lietotu. “Es labprātāk strādāju fiziski, taču visur, kur aizeju, priekšā papīru kalni – tādas un šitādas atskaites. Gandrīz vai grāmatvedis vajadzīgs,” nopūšas I.Dombrovska.
Galvenais ir kustība
Reizēm Dombrovskiem iešaujas prātā: “Ko mēs te plēšamies? Jālikvidē saimniecība. Bet ko pēc tam?” Šī doma allaž neļauj padoties. Saimniecei ir vesela čupa zāļu asinsspiedienam, vēl arī diabēts klāt visām kaitēm. Tik cienījamā vecumā it kā vajadzētu domāt par pelnītu atpūtu pēc garajiem smaga darba gadiem. Imantas kundzei ir 62, bet E.Dombrovskim apritējuši apaļi 75. Kungs cītīgi strādā, brauc ar traktoru un piebilst: “Nevaru uz vietas nosēdēt.” I.Dombrovska atklāj jaunības eliksīra noslēpumu: “Svaigais gaiss un tas, ka dzīve aizritējusi kustībā. Citi sēž un čīkst, ka sāp šur un tur. Bet es zinu – man jāiet pie lopiem, jāslauc. Kas cits to darīs? No rīta ceļos puspiecos. Galvenais ir kustība, nevar palikt sēžot.” Vaļaspriekam gandrīz nav atlicis laika. Vienīgi puķes saimniecei patīk. Tās jāpārstāda, taču iepriekšējās dienās galvenais bija izkaplēt lopu bietes, savukārt tagad jau pie durvīm siena laiks. Kāds vairs vaļasprieks? Viens darbs vienmēr seko citam.
Šķiet, I.Dombrovska izvēlējusies ne to vieglāko dzīves ceļu. Ja cilvēkam būtu dota iespēja visu sākt no gala, vai viņa otrreiz dzīvotu tāpat? Ar miklām acīm un atvērtu sirdi Imantas kundze atbild apstiprinoši: “Domāju, ka jā.”
***
Imantas Dombrovskas bērni
Uldis (38), strādā Jelgavas Autobusu parkā
Dace (34), mājsaimniece
Agita (32), strādā LLU Tehniskās fakultātes dekanātā
Jānis (31), strādā zāģētavā
Anita (30), konditore
Sarmīte (29), strādā Rīgā
Ilze (27), audzina mazuli
Māris (24), strādā Jelgavas Autobusu parkā, galvenais palīgs lauksaimniecībā
Astoņi mazbērni
(Ar dzīvesbiedru Ervīnu kopā no 1970. gada)
