Šiem notikumiem ir tiesības izjaukt ikdienas rutīnu, atceļot visu pārējo. Šiem notikumiem ir tiesības tikt pārraidītiem reālā laikā, sasniedzot nāciju vai pat visu pasauli.
Šiem notikumiem ir tiesības izjaukt ikdienas rutīnu, atceļot visu pārējo. Šiem notikumiem ir tiesības tikt pārraidītiem reālā laikā, sasniedzot nāciju vai pat visu pasauli. Šos notikumus skatīties ir norma, viss pārējais jāmet pie malas. Šiem notikumiem pieder monopols – tos rāda, un par tiem runā visi. Šos notikumus nav tiesības pārtraukt, arī žurnālisti reti iejaucas, kritisko pozīciju nomaina cieņa un pat godbijība. Žurnālisti no novērotājiem kļūst par aktieriem. Šādu notikumu 7. maijā piedzīvoja arī Latvijas plašsaziņas līdzekļi un to auditorija, kad Rīgā bija ieradies ASV prezidents Džordžs Bušs. Pārbaudīt realitāti ar savu pieredzi bija iespējams tikai dažiem – tiem, kuriem bija “biļete” ieejai slēgtajā telpā, pārējiem jāpaļaujas uz informācijas līdzekļu piedāvāto realitātes reprezentāciju.
Ja es neuzmanīgi klausītos Latvijas Radio un nezinātu, ka šodien nav 4. jūlijs, droši vien pat nepamanītu, ka Latvijā ieradies Dž.Bušs, un nodomātu, ka radio plaši atzīmē ASV Neatkarības dienu. Īpašos raidījumos atgādināja, kā tapusi ASV Brīvības statuja, interesējās par ASV studējošo latviešu pieredzi, meklēja atbildi uz jautājumu, vai ASV ir populārs Latvijas tūristu galamērķis, runāja ar Latvijas sportistiem un literātiem ASV utt. Dienas lielāko daļu radio spēlēja un komentēja ASV autoru un izpildītāju mūziku.
Raidījumi bija interesanti, bet maz atspoguļoja to, kas šajā dienā notika ārpus radio mājas logiem. Šo pārraižu vietā Latvijas Radio varēja sagatavot raidījumus, kas analizētu un dokumentētu attieksmi pret Dž.Bušu un viņa īstenoto politiku, par Otrā pasaules kara beigu interpretācijām, nacionālo minoritāšu un pilsoniskās sabiedrības realitātēm Latvijā – tātad to, kas daudz tiešāk sasauktos ar vizītes aktuālo dienaskārtību. Šos jautājumus Latvijas Radio vairāk vai mazāk gan iztirzāja intervijās ar ekspertiem.
Klātbūtnes efektu Latvijas Radio tiecās kompensēt, sazvanoties ar saviem korespondentiem notikuma vietā, tomēr žurnālisti acīmredzot nebija iepriekš gatavojušies tiešraidei, jo telpas un laika aprakstam pietrūka vārdu, bija maz stāstāmā arī tad, kad acu priekšā vairs nekas nenotika, bieži konkrētu atbilžu vietā viņi sāka citu tematu, bet vislabprātāk stāstīja par savu pārvietošanos un darba apstākļiem. Manuprāt, labāk par vietējiem žurnālistiem šajā dienā strādāja Latvijas Radio iztaujātie eksperti. Viņi, arī klāt neesot, bija dzirdējuši un redzējuši vairāk nekā žurnālisti – notikumu aculiecinieki.
Latvijas Televīzija centās būt klāt visur un vienmēr. Rādīja arī tad, ja nebija, ko rādīt. Runāja arī tad, ja nebija, par ko runāt. Žurnālistu pārcentības dēļ ēterā nonāca daudz liekas, detalizētas informācijas, kuras vietā, manuprāt, lietderīgāk būtu bijis vairāk pievērsties politiķu un pilsoņu izteikto vārdu analīzei. Piemēram, raidījumā “Panorāma” reportāžā par drošības pasākumiem uzzināju, ka Vecrīgā policijas darbinieku postenis izvietots ik pa 30 metriem, mobilizēti ap diviem tūkstošiem likumsargu, ASV pirmās lēdijas limuzīnam ir vismaz astoņus centimetrus biezi ložu necaurlaidīgi bruņustikli, bet krogā “Casablanca” pirms žurnālista viens apmeklētājs izdzēris kafiju, otrs – kolu.
“Panorāmas” pozitīvais vizītes novērtējums acīmredzot ir pateicība par iespēju būt tur, kur citi žurnālisti klāt nebija.
Pārāk liela uzmanība vietējo politisko un pilsonisko grupu protestiem pret ASV prezidenta politiku acīmredzot būtu izjaukuši “Panorāmas” būvēto priekšstatu par veiksmīgo prezidenta vizīti. Ziņojot no nacionālboļševiku protesta Grīziņkalnā, žurnāliste garāmejot iepazīstina ar protestētāju mērķiem un argumentāciju, toties detalizēti atreferē protestētāju aizturēšanu: “Mītiņotāji (..) veiklā solī dodas no Grīziņkalna pa Pērnavas ielu, tad pagriežas uz Brīvības ielu un nonāk līdz Elizabetes ielai, (..) nācējus jau gaida policisti spectērpos, sākas pārrunas, (..) seko īsa pavēle “Autobusus!”, (..) savu pretbuša kampaņu septiņpadsmit aizturētie beidz policijas iecirknī, iekšlietu ministrs pieļauj, ka dažiem no viņiem draud ne vien administratīvā, bet arī kriminālā atbildība.” Arī reportāžā no “zaļo” un sociāldemokrātu protesta Mežaparkā žurnāliste pieklājīgi pajautā par akcijas mērķiem, tomēr savā tekstā protestētājiem nepiešķir aktīvu viedokļa paudēja lomu, notiekošo drīzāk iekļaujot rāmī “sanāca – parunāja – izklīda”: “Risinot sadzīviskas sarunas, šodien pie zooloģiskā dārza sapulcējušies Buša politikas pretinieki, un gaidīto 300 dalībnieku vietā ieradušies vien daži desmiti.” Tādējādi “Panorāma” savā pārraidē rūpējas par pilsonisko sabiedrību tikai vārdos (stāsta par pilsoniskās sabiedrības pārstāvju tikšanos ar Dž.Bušu), bet ne darbos (protestētājus marginalizē un kriminalizē).
Līdz šim biežāk bijām piedzīvojuši mediju notikumus, kurus citi raidīja mums (viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem – pāvesta Jāņa Pāvila II nāve). Dž.Bušs mums atveda iespēju raidīt pašiem – sev un citiem. Kvantitatīvā bilance liecina, ka prezidenta vizītei Latvijas Televīzijā 7. maijā sekojuši 694 tūkstoši Latvijas skatītāju. Vakarpusē Dž.Bušam uzradās konkurents – pasaules hokeja meistarsacīkstes. Kas bija interesantāk?
Saīsināti no www.politika.lv
