Vai valstij jāpalīdz hipotekāro kredītu ņēmējiem vai par saistībām jāatbild katram pašam.
Modrīte Pelše, LLU EF Ekonomikas katedras vadītāja:Tiešā veidā valstij nav jāsniedz palīdzība hipotekāro kredītu ņēmējiem, bet jāietekmē komercbanku darbība. Pasaulē šāda prakse ir īstenota, visbiežāk no valsts puses ietekmējot banku darbību ar dažādu likumdošanas normu palīdzību. Kredītņēmēji noteikti atbalstāmi, jo viņi zināmā mērā ir banku nepārdomātās kredītpolitikas upuri. To nedarot, var gadīties, ka palielināsies pieprasījums pēc pabalstiem un sociālajiem dzīvokļiem, kā arī draudīga kļūs kriminogēnā situācija. Tas valsts labklājību nekādā ziņā neveicinās. Kam un cik lielā apjomā piešķirt kredītu, izlemj bankas speciālisti, kuri izvērtē cilvēka maksātspēju, viņi arī uzņemas 100 procentu atbildību par iespēju atdot šo kredītu. Bankām ir nesalīdzinoši lielāka kredīttirgus, kā arī ekonomiskās situācijas valstī un pasaulē analīzes kapacitāte nekā kredītņēmējiem. Bankām arī pilnībā jāuzņemas atbildība par izsniegtajiem kredītiem un jāatsakās no peļņas daļas, kas ierēķināta kredītprocentos. Kam nepieciešams, jādod kredītbrīvdienas pamatsummas atmaksai. Savukārt kredītlīgumu pārskatīšanas gadījumā šis pakalpojums bankai būtu jāsniedz bez maksas. Dzintars Lagzdiņš, uzņēmējs:Viennozīmīgi, no valsts puses atbalsts ir jāsniedz, jo tā līdz šim vairāk vai mazāk atbalstīja «burbuļus». Ja palīdzības nebūs, visdrīzākajā laikā valsts dabūs ar mieta otru galu – jau septembrī daudziem vairs nebūs naudas, ar ko nomaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus. Savulaik tika spriests, ka Ministru kabineta noteikumos jāiestrādā norma – ja kredītņēmējam atņem īpašumu, viņš par to vairs nav parādā. To neapstiprināja, un jautājums – kam tas ir izdevīgi? Ja valsts tiešā un netiešā veidā lobēs bankas, iznākums var būt tikai viens. Kā jurists uzskatu, ka darījumā vienāds risks jāuzņemas abām pusēm. Pie mums, Latvijā, ir tā, ka riskē tikai kredītņēmējs; bankas nevar zaudēt nevienā gadījumā. Alegorijās runājot – ja izslāpis cilvēks ir piesiets telpā, kur no krāna tek ūdens, bet pēkšņi viņam par lielu naudu piedāvā padzerties, viņš noteikti to darīs. Savulaik cilvēki, kuriem nebija uzkrājumu mājokļa pirkšanai, saskatīja stabilitāti, arī valdība toreiz sacīja, ka viss ir OK, ņemiet aizdevumus, darbojieties, bet pēc tam mainīja nostāju – ko jūs mūs klausījāt? Bankas saka – paši esat vainīgi! Bet procentus taču visi rēķināja, «uz dullo» neviens naudu neņēma! Tagad pusgadu ir neziņa, pēc sarakstes ar bankām šķiet, ka tur neviens piedāvājumus mainīt maksājuma grafiku pat nelasa. Televīzijā it kā aicina – nāciet, sarunāsim, vienosimies, taču no pieredzes zinu, ka pretimnākšanas praktiski nav. Ivars Brīvers, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs:Princips, ka katram jābūt atbildīgam par savām saistībām, ir pareizs, taču Latvijas gadījumā visu atbildību novelt uz kredītņēmējiem būtu netaisnīgi. Valsts politika, konkrēti nekustamo īpašumu tirgus atvēršana un pilnīga bezdarbība ieplūstošo ārvalstu finanšu kapitālu plūsmas regulēšanā – tie ir galvenie iemesli, kādēļ tieši Latvija no krīzes cieš vissmagāk. Var piekrist, ka komercbanku agresīvās mārketinga politikas un pašu vieglprātības dēļ daudzi ņēma kredītus bez īpašas nopietnas vajadzības – ceļojumam, kāzu rīkošanai un īslaicīga pārspīlētā patēriņa vēlmju apmierināšanai. Šie kredītņēmēji lai vaino sevi. Taču, ja kredītu ņēma jauna ģimene mājokļa iegādei, uz viņiem nedrīkst gulties lielākā daļa atbildības, jo valsts politikas rezultātā nekustamo īpašumu cenas Latvijā bija nesamērīgi augstas, kas ļāva iedzīvoties spekulantiem uz to cilvēku rēķina, kuriem savs mājoklis bija patiesi vajadzīgs. Normāli ir, ja viena dzīvojamās platības kvadrātmetra vidējā cena atbilst vidējai mēnešalgai valstī. Latvijā šī attiecība bija virs divi, kas ir stipri par daudz. Tāpēc šie kredītņēmēji noteikti ir atbalstāmi. Valsts nedrīkst pieļaut, ka komercbankas pēc saviem ieskatiem maina kredīta procentu likmes, kaut arī līgumos šāda acīmredzami netaisnīga rīcība paredzēta. Tiem, kuri kredītus ņēma vēlmju, ne vajadzību apmierināšanai, citas palīdzības varētu arī nebūt. Bet, piemēram, hipotekāro kredītu ņēmējiem, kas iegādājās vienīgo mājokli bez īpašām greznībām (kā to noteikt – būtu jāizstrādā atbilstoši kritēriji), jāsniedz daudz lielāka palīdzība, jo viņu atbildība šeit ir mazāka nekā valstij un komercbankām. Tā kā valsts acīmredzami nekādu finansiālu palīdzību nespēj sniegt un tuvāko gadu laikā arī nespēs, lielākā atbildība jāuzņemas komercbankām – līdz pat parādu norakstīšanai. Diemžēl komercbanku lobijs Latvijas valdībā ir tik spēcīgs, ka šāds risinājums ir nereāls, kamēr valstī nenotiks radikālas pārmaiņas.
