Zemnieku saeima jau vairākkārt skaidrojusi savu pozīciju attiecībā uz ES tiešajiem maksājumiem un arī struktūrfondiem.
Zemnieku saeima (ZS) jau vairākkārt skaidrojusi savu pozīciju attiecībā uz ES tiešajiem maksājumiem un arī struktūrfondiem. Atšķirībā no Zemkopības ministrijas, kas uzskata, ka Latvijas zemnieki nesaņems mazāku atbalstu par kaimiņvalstu lauksaimniekiem un ka apmēram pusmiljonu hektāru, par kuru paredzēts maksājums, ja tur zāli appļaus un novāks, varēs bez bažām iekļaut lauksaimniecībā izmantojamo platību skaitā, ZS pauž patiesas bažas par tiešo maksājumu nākotni. ZS atgādināja ZM pārstāvjiem, ka no 25 procentiem, ko saņemsim no ES budžeta, vairāk nekā 17 miljonus latu dod augkopības sektors, bet 12 miljonus – dažādi lopkopības sektora maksājumi, kurus panācām iestāšanās sarunās ar ES.
Manuprāt, būtiskākā problēma ir tā, ka tagad ar ražošanas rādītājiem pamatoto naudu plāno vienkārši izdalīt uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību, kas skaitās “uz papīra”, tas ir, statistikas datos. Pašreizējā projektā šie maksājumi plānoti pusotram miljonam hektāru, taču patiesībā pēdējos desmit gados Latvijā lauksaimniecības vajadzībām izmanto tikai apmēram miljonu hektāru.
No šiem apmēram 1,5 miljoniem hektāru, par kuriem paredzēts vienotais platības maksājums, laukaugi aizņem apmēram 30 procentu, lopbarības kultūras – 27 procentus, vēl citas kultūras – deviņus procentus, bet zālāji, kas netiek izmantoti lopkopības vajadzībām un tiks tikai nopļauti, – 34 procentus.
Vairāk nekā trešdaļa vienoto platībmaksājumu aizies no ražotāja kabatām uz appļāvēju kabatām, turklāt šī likme ar katru gadu palielinās.
Salīdzinot ar kaimiņvalstu lauksaimniekiem, šogad saņemsim vienādu maksājumu tikai tādā gadījumā, ja spēsim no nacionālā budžeta atrast finansējumu – vairāk nekā 20 miljonus latu – papildinošiem maksājumiem.
Skatoties ilgtermiņā, pēc desmit gadiem, kad papildinošo maksājumu ražotājiem vairs nebūs, jo būs tikai simtprocentīgs ES maksājums, lietuvieši par vienu hektāru saņems 144 eiro, igauņi – 96, bet mēs – tikai 80 eiro. Tas neapšaubāmi negatīvi ietekmēs mūsu lauksaimnieciskās produkcijas ražotāju konkurētspēju.
Proti, ja, sēžot uz mūrīša un tikai reizi gadā nopļaujot to, kas nu uz lauka izaudzis, varēs saņemt tikpat, cik sūri, grūti strādājot, turklāt rēķinoties ar risku, ko rada neprognozējamie laika apstākļi, tad kāda ir motivācija ražot?
Vai sabiedrība ir gatava tam, ka nodokļu maksātāju nauda aiziet uz mūrīša sēdētājiem, bet pārtiku mums saražos citi?
Ne jau tikai tiešie maksājumi vien satrauc Latvijas lauksaimniekus. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājs Valdis Dzenis brīdināja par to, ka valsts institūcijas nav gatavas ES struktūrfondu administrēšanai. Kamēr Zemkopības un Finanšu ministrijas apmainās ar apvainojumiem un noveļ vainu viena uz otru, lauku uzņēmēji ir atstāti neziņā par savas uzņēmējdarbības turpmākās attīstības iespējām. Ja situācija nemainīsies, šis gads paliks bez papildu finansējuma saņemšanas iespējām, un tas savukārt atstās nopietnas sekas lauku ekonomikā.
