«Zemgales Ziņās» bija publicēts raksts ar pretenciozu saturu «Es atbildu par Latvijas gaitu pasaulē».
«Zemgales Ziņās» bija publicēts raksts ar pretenciozu saturu «Es atbildu par Latvijas gaitu pasaulē». Raksts ir vērsts pret mani, un tā autors man pieraksta tādus grēkus kā atteikšanos no personīgās atbildības, nosauc mani par komunisma celtniecības laika audzināšanas produktu un citādi. Vārdu sakot, viņš man pieraksta savus grēkus.
Tā kā mani konkrētais strīda subjekts interesē vienīgi kā tipiska mūsdienu parādība, tā vārdu neminēšu un tālāk teikto tikpat labi var attiecināt uz viņa daudzajiem domubiedriem. Mēs stāvam katrs uz savas, kā teiktu padomju laikā, šķiriskās un ideoloģiskās platformas, tāpēc šāds strīds var vilkties bezgalīgi.
Padomju laikā šāds cilvēks stāvēja un krita par padomju iekārtu. Par ko tagad – to tu, cienījamais lasītāj, būsi pamanījis pats. Tā ir cilvēku kategorija, kam būtu jānoslēdz rēķini ar pagātni un morāli jāattīras. Citādi neētiski būtu viņiem neatkarīgajā Latvijā nodarboties ar politiku.
Mana oponenta rakstus būsiet sastapuši diezgan bieži. Kāds ir to saturs? Tukša salmu kulšana, uz ko attiecināšu Senekas vārdus «Non est ornamentum, viriles concinnitas» («Vārdu virknēšana nav rota vīriem»). Otrkārt, šajos rakstos tiek dziedāta slavas dziesma mūsu valdībai, arī «Latvijas ceļam». Jau franču esejists Mišels de Monteņs pauda uzskatu, ka pavalstniekiem ir jāklausa visi karaļi (gan PSRS, gan LV – J.L.). Politiskās kārtības labad jāpacieš arī necienīgi valdnieki… Arī mūsdienu esejistam acīmredzot Latvijas valdība ir svētā govs, kuru nedrīkst aiztikt. Citādi, pasarg’, Dievs, iztraucēs «normālu un dabisku procesu attīstību». Manas domas ir gluži pretējas. Konstruktīva kritika ir uzlūkojama par svarīgu instrumentu valdības darba uzlabošanā un valsts attīstības procesa normalizācijā.
Treškārt, kas ir vēl bīstamāk, mūsdienu esejista rakstu mērķis ir lasītāja vadāšana pa maldu ceļiem un ievešana strupceļā. Varbūt, ka viņa proponētais individuālisms tiek pasniegts kā pretstats padomjlaika kolektīvismam, tomēr tā ir atteikšanās no cīņas par savām tiesībām, pret sabiedrības kļūdām un trūkumiem, jo viens nav karotājs. Jā, privātīpašums paredz individuālu nošķirtību, tāpēc individuāli, ja grib un spēj, var mēģināt cīnīties individuālais zemnieks. Politikā aicinājums uz individuālismu ir pat kaitīgs, noved pie masu pasivitātes. Esejists tīši vai netīši ir aizmirsis mūsdienu, tostarp Latvijas, politiskās demokrātijas raksturīgākās iezīmes, proti, daudzpartiju sistēmu. Latvijas gaitu lielā mērā nosaka valdošās partijas.
Latvijas attīstība notiekot «saskaņā ar dabas, vēstures un Dieva (es vēl piebilstu – Saeimas – J.L.) likumiem». To vēl varētu pieņemt, gan ar zināmām iebildēm. Toties galīgs absurds ir šādas viņa domu pērles: «Izmaiņas šajā procesā var notikt tikai tad, ja katrs indivīds redz kopīgo mērķi un uz to pašaizliedzīgi tiecas. Tiecas, pašam gādājot par šā mērķa sasniegšanu.» Ja runa būtu par kāda indivīda personas vai viņa biznesa attīstību, tad es vēl saprastu. Bet runa ir par valsts attīstību. Tāpēc man nav skaidrs, vai tas ir politisks infantīlisms vai apzināta maldināšana.
Kāda tad ir Latvijas «normālā un dabiskā attīstība», kas esejistam ir ļoti pa prātam? Darbojoties esošajam pilsonības likumam plus vēl Latvijas – Krievijas līgumam, Latviju sagaida Baltkrievijas liktenis. Tas varēs notikt kaut vai tikai divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, integrēt tādu iebraucēju masu nav iespējams. Otrkārt, kvantitatīvi Latvijā dzīvojošās latviešu un krievu (krievvalodīgo) kopienas ir praktiski līdzīgas. Latviešiem kaitē to relatīvā politiskā sadrumstalotība un latviešu vēlētāju maldīgā orientēšanās uz postsovjetiskajām kosmopolītiskajām partijām. Ja nu tomēr Latvija saglabātu savu neatkarību, tad divkopienu valsts jau nu ir neizbēgama. Es saprotu, ka manu oponentu šāda virzība neuztrauc. Tas ir tas «dabiskais process», par kuru viņš iestājas.
Atrodot visu nelaimju cēloni masu negatīvismā, visa noliegšanā un nespējā mācīties no vēsturiskās pieredzes, nabaga cilvēks ir apgriezis visu kājām gaisā, sajaucis sekas ar cēloņiem.
Pretstatā esejistam es neesmu zaudējis ne kritisku garu, ne arī vēlmi kaut ko mainīt valsts gaitā. Es šādus cilvēkus uzaicinātu izbeigt abstrakto retoriku un sākt runāt konkrētu un atklātu valodu. Plurālisms pie mums taču nav aizliegts. Es, piemēram, varu atklāti pateikt, ka mans mērķis ir neatkarīga, latviska Latvija. Neatsakos arī no politiskās atbildības, ko es realizēju caur savu partiju. Līdzīgas atbildes labprāt saņemtu arī no oponenta.
Būsim gudri, jo, kā teicis Sokrāts, gudrības galvenais uzdevums ir laba un ļauna atšķiršana.
