Šopavasar latviešu zemnieks, iedams sējas darbos, riskē vairāk nekā tajos gados, kad bez zināšanām un līdzekļiem centās atgūt vecāku zemi.
Šopavasar latviešu zemnieks, iedams sējas darbos, riskē vairāk nekā tajos gados, kad bez zināšanām un līdzekļiem centās atgūt vecāku zemi. Pēdējiem spēkiem, tehnikas resursiem un par pēdējiem santīmiem Latvijas lauki ir apsēti. Bet kur tad izaudzēto liks? Pār robežām ripo piestūķēti vezumi ar viltīgi lētu preci, un mūsu «kangariņi» tiem vārtus pavēruši jo plaši.
Redzot zemniekošanas strupceļu, aprīlī sanāca kopā lauksaimniekus pārstāvošās organizācijas – Latvijas Zemnieku federācija, Lauku atbalsta asociācija, Statūtsabiedrību asociācija un «Lauku avīzes» Zemnieku saeima, kas nosauca varai veicamos darbus, lai kaut nedaudz noregulētu lauku ražojumu tirgu Latvijā, turklāt, izteica gatavību amatvīru «locīšanās» gadījumā ķerties arī pie žagariem vai pat mietiem. Toreiz daudziem likās cerīgi, ka beidzot vienus mērķus aizstāvošie lauksaimnieki ir pie viena galda. Apskatīs viens otru un varbūt radīs kopīgu valodu, jo cik tad nu ir to aktīvo, drošo, mērķus saredzošo, arī pašaizliedzīgo ļaužu laukos palicis pēc šīm 50 gadu sijāšanām, iznīcināšanām, ķengāšanām. Tādu cilvēku ir ļoti maz!
Liekas, ir visi priekšnosacījumi, lai organizācijas un asociācijas laukos vienotos par kopīgu struktūru, ar godu apvienotu katras vārgos spēciņus, jo tam pienācis pats pēdējais brīdis.
Bet, kas notiek? Liekas, ka pats nelabais liek Valteram Brusa kungam un viņa domubiedriem tā vietā, lai gudrotu par lauksaimniecības sistēmas (pašpārvaldes) sakārtošanu, šķiest spēkus vēl kādas lauksaimnieku organizācijas radīšanai. Vai tiešām viņu mērķu sasniegšanai nav piemērota neviena no jau esošajām? Tomēr nē, jo tur, lūk, līderu vakances nav. Lai tiktu «spicē» jau esošajā organizācijā, ir kādu laiku jāpastrādā «melnais darbs»: sevi jāpierāda. Vieglāk taču ar krusttēva atbalstu ir radīt sev ko jaunu. Vēsture atkārtojas. Teic, ka tur, kur trīs latvieši, rodas vismaz divas partijas. Bet to saka ar ironiju! Ir saprotams, ka valstī, lai virzītu tautas saimniecības attīstību, ir lietderīgas divas trīs partijas, jo uz pilnīgu laimi varētu būt apmēram tikpat daudz (un ne vairāk) ceļu ejams. Tomēr ir galīgi nesaprotami, kāpēc gan saimniecisku un sabiedrisku darbiņu un darbu veikšanai būtu vajadzīgas tik daudz sīkas, mazspējīgas grupiņas, jo katrai pat nepietiek savu gudro galvu un būs vien jāpārvilina no tās «nepareizās». Laukos skan doma: jāstājas visiem visās, tad varbūt no apakšas izdodas apvienot spēkus. Nu ko, eksperimentēsim, bet pa to laiku nebūs vairs ko apvienot un aizstāvēt!
Latvietis ir apdomīgs un taupīgs: pirms izmest ko vecu un iegādāt jaunu, viņš apsver: varbūt ka var saremontēt?
Varbūt tomēr paiesim pretī viens otram? Varbūt ir vērts uzklausīt arī «vecos kareivjus» no Latvijas Zemnieku federācijas?
