«Esmu uzņēmusies atbildību, aktīvi risinot šo situāciju. Man algu maksā par to, lai es šādas situācijas risinātu, – krīzes situācijas mums notiek katru dienu.» Tā vakar Latvijas Radio sacīja iekšlietu ministre Linda Mūrniece, argumentējot, kāpēc negrasās atkāpties no amata pēc šokējošajiem notikumiem Jēkabpilī. Domas var dalīties par to, vai demisija būtu pareizākais solis, taču ministres teiktajam gan grūti piekrist. Atbildība par kārtību policijā nesākas tad, kad notikusi traģēdija. Iekšlietu ministre par to, lai policijā nestrādātu iepriekš likumu pārkāpuši cilvēki, bija atbildīga no savas pirmās vai vismaz simt pirmās dienas amatā. Tātad nepilnus divus gadus. To laikā noteikti varēja pamanīt, ka kaut kas ar disciplīnu un kadru atlasi policijā nav kārtībā. Tepat Jelgavā bija gadījums, kad policisti nepamatoti uzklupa diviem jauniešiem, kas bija iznākuši no naktskluba. Vai pret viņiem bargi vērsās? Cik nopietnu sodu saņēma policists – taksometra vadītājs, kas ilgstoši brauca bez izietas tehniskās apskates savam auto? Galu galā – kāpēc attiecīgie secinājumi netika izdarīti jau 2009. gada oktobrī, kad kāds policists ar pistoli draudēja veikala apmeklētājam, kurš aizrādīja viņam par invalīdu stāvvietā novietotu automašīnu? Laimīgas sagadīšanās dēļ lode izskrēja cauri veikala nojumei, nevis trāpīja cilvēkam. Toreiz policista priekšnieks bravūrīgajam «kārtības sargam» izteica rājienu, ko viņš apstrīdēja un turpina tiesāties vēl tagad. Un joprojām strādā policijā, jo šāda šaudīšanās acīmredzot likumā nav pamatots iemesls, lai viņu no dienesta izslēgtu. Izmaiņas likumā jāierosina ministram, bet neesam dzirdējuši, ka ministre to būtu darījusi. Laikam vajadzēja notikt nelaimei, lai novērstu riskus, izvētītu personāla politiku un domātu, kā uzlabot nu jau smagi cietušo policijas tēlu.
