Daļa sabiedrības komplektā ar valsti un finanšu līdzekļu apgrozītājiem nonākusi pamatīgās krustcelēs, kur ikviens izvēlētais virziens sola savu mazo bezizeju.Fakti ir bezkaislīgi – vairāk nekā 200 tūkstoši mājsaimniecību dažos gados aizņēmušās 16 miljardus latu, un ekonomiskās lejupslīdes dēļ dažiem desmitiem tūkstošu ģimeņu draud ieslīgšana mūža parādos. Lai arī izteikta virkne ideju, kā atbildību par finansiālajiem «jaņiem» dalīt starp bankām, valsti un kredītņēmējiem, neviens nesteidzas pieņemt risinājumus. Minētā «trīsvienība» kā palaidņu bariņš cits uz citu rāda ar pirkstiem. Iedzīvotāji tiek vainoti vieglprātīgā kārē pēc saldas dzīves uz parāda, bankas – pārmērīgā negausībā pēc virspeļņas miljonu krējuma un cilvēku muļķošanā, ļaujot tiem parakstīt finansiālos nāves spriedumus, savukārt valsts – nolikta līdz ar zemi, ka to visu pieļāvusi.Tā nu sanāk, ka ar likuma lāpstu izrakts pamatīgs grāvis – par platu, lai pārlēktu, taču arī par apiešanu nav, ko domāt. Valsts atrodas vēsturiska lēmuma priekšvakarā – atliks nolemt, ka bankām daļa «burbuļiem» izsniegtās naudas jānoraksta, un sāksies tiesu darbi, kas rietumos atbalsosies kā brēka, ka Latvijā politiķi bezjēgā jaucas biznesā un atņem peļņas «ražu». Nav grūti iztēloties, ko domās tie, kas parādos ieslīguši ne par kredītiem, bet gan pēc vājprāta tarifiem uzskrūvētu siltumu un no krāna tekošu šķidrumu, kas saucas ūdens, bet vizuāli atgādina purva rāvu. Esiet tik labi, norakstiet arī tos!Instrumentu valsts arsenālā nav daudz, un neviens no tiem nav brīnumlīdzeklis. Galvošana par parādiem palielinās slodzi jau tā diezgan plānajam valsts maciņam (izmaksas lēšamas simtos miljonu), iesaldētie parādi agrāk vai vēlāk būs jāatdod, bet bankas no savas daļas diezin vai atteiksies. Ko lemsiet, kungi?
