Augstākās tiesas Senāts atcēlis Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, ar kuru noraidīta šofera Valērija Pavlova prasība pret JAP par darba līguma atjaunošanu un noslēgšanu un nodevis lietu jaunai izskatīšanai.
Augstākās tiesas Senāts atcēlis Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas spriedumu, ar kuru
noraidīta šofera Valērija Pavlova prasība pret Jelgavas Autobusu parku (JAP) par darba līguma atjaunošanu un noslēgšanu un nodevis lietu jaunai izskatīšanai.
V.Pavlovs JAP strādājis kopš 1969. gada. 1999. gada 25. februārī ar viņu noslēgts līgums kā ar individuālā darba veicēju par JAP maršrutu tīkla apkalpošanu pēc JAP noteiktā grafika un rīkojuma. Viņa rīcībā nodots autobuss “Ikarus”. Ar JAP valdes priekšsēdētāja Pētera Salkazanova 2003. gada 24. novembra rīkojumu, pamatojoties uz līguma sadaļu par “ievērojamiem pārkāpumiem darba režīmos”, līgums pārtraukts. 23. decembrī šoferis Jelgavas tiesā iesniedzis prasību pret JAP ar lūgumu atzīt viņa atstādināšanu no darba par nelikumīgu un atjaunot darbā, kā arī atlīdzināt zaudējumus. Vēlāk prasība izteikta jaunā redakcijā, lūdzot atzīt, ka no 1999. gada februāra līdz 2003. gada novembrim starp prasītāju un JAP pastāvēja darba tiesiskās attiecības. Prasīts atjaunot viņu darbā un noslēgt darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kā arī atzīt par spēkā neesošu 1999. gadā noslēgto līgumu.
JAP 2004. gada 26. februārī tiesā iesniedzis pretprasību, lūdzot piedzīt no V.Pavlova par labu uzņēmumam 1000 latu par pasažieru goda un cieņas aizskārumu un morālo kaitējumu. Jelgavas tiesa 14. jūnijā gan prasību, gan pretprasību noraidījusi. Spriedums JAP pretprasības daļā pret V.Pavlovu nav pārsūdzēts un stājies spēkā. Savukārt šofera pārstāvis iesniedzis apelācijas sūdzību.
Konstatēto neatzīst par pietiekamu pamatojumu
Zemgales apgabaltiesa 24. novembra spriedumā prasību par darba līguma atjaunošanu un noslēgšanu noraidījusi. Apelācijas instances tiesa atsaukusies uz Civillikuma pantu, kas noteic, ka tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai, un pantu, kas paredz, ka līgums par noslēgtu uzskatāms tikai tad, kad starp līdzējiem notikusi pilnīga vienošanās par darījuma būtiskām sastāvdaļām.
Apgabaltiesa atzinusi, ka V.Pavlovs ir uzņēmējs, jo saskaņā ar likumu par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu ir iegādājies patentu. Tiesa uzskatījusi, ka prasītājs nepamatoti atsaucas uz to, ka 1999. gadā noslēgtais līgums neatbilst normatīvajiem aktiem, Ministru kabineta atsevišķu uzņēmējdarbības veidu licencēšanas noteikumiem un Autopārvadātāju likuma pantam. Apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija norādījusi, ja JAP nav ievērojis minētos normatīvos aktus, šie pārkāpumi nevar būt pamats prasībai noslēgt ar šoferi darba līgumu. Ja atbildētājs (JAP), realizēdams komercdarbību, kā ekonomiski un komerciāli izdevīgu izvēlējies piedāvāt citu sadarbības veidu un V.Pavlovs tam piekritis, tas nevar būt pamats prasības apmierināšanai.
Neuzskata, ka gūti pierādījumi darba attiecībām
Saskaņā ar Civillikumu pārvadātājam ir tiesības piesaistīt uz darba līguma, uzņēmuma vai kāda cita līguma pamata personas, šajā gadījumā individuālā darba veicēju. Puses šādā kārtā vēlējušās sadarboties un līgumu noslēgušas, izsakot brīvu gribu bez maldības, spaidiem vai viltus.
Attiecībā uz argumentu, ka saskaņā ar Civillikumu un Darba likumu JAP pastāvošās attiecības ir darba līguma attiecības, kas ar nolūku aizslēptas aiz uzņēmuma līguma, kas uzskatāms par simulatīvu, apgabaltiesa atzinusi, ka šādi pierādījumi nav gūti.
Darba likums noteic, ka ar darba līgumu darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs – maksāt nolīgto samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Apgabaltiesa uzskatījusi, ka šādi apstākļi nav konstatēti. Tā secinājusi, ka starp pusēm nav pastāvējušas darba attiecības, bet 1999. gada līgums vērtējams kā darbuzņēmuma līgums un nomas līgums par transporta līdzekļa iznomāšanu JAP maršruta tīkla apkalpošanai. Šoferis pat maksājis par sevi likumā paredzētos nodokļus.
Apgabaltiesa atzinusi, ka saskaņā ar Darba likuma pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājama atlīdzība par darbu, kas ietver darba algu un noteiktās piemaksas un prēmijas. Tā konstatējusi, ka JAP nav maksājis prasītājam, bet gan, kā noteikts līgumā, prasītājs norēķinājies ar atbildētāju. Tādējādi tiesa uzskatījusi, ka šī norēķinu kārtība nav uzskatāma par darba algu.
Nepareizi iztulko un piemēro likumus
Kasācijas sūdzībā V.Pavlova pārstāvis Raimonds Gailis no Latvijas Autopārvadātāju arodbiedrības “LATADA” lūdz atcelt apgabaltiesas spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai. Sūdzībā norādīts, ka, pareizi piemērojot Civillikumu, apgabaltiesai vajadzēja atzīt ar 1999. gada līgumu nodibinātās darba tiesiskās attiecības. Apelācijas instances tiesa nav arī pareizi tulkojusi vairākus citus Civillikuma un Darba likuma pantus. Proti, saskaņā ar Civillikumu ar darba līgumu uzņemtās saistības mērķis ir “darbs vispār”. Šajā gadījumā tas attiecināms uz pasažieru pārvadāšanu un pasūtījumu veikšanu JAP maršrutos.
Saskaņā ar 1999. gadā noslēgto līgumu prasītājam V.Pavlovam bija jāievēro atbildētāja noteiktā darba organizācijas kārtība. Prasītājs veicis pasažieru pārvadājumus, izmantojot atbildētājam piederošu transporta līdzekli. Šīm attiecībām bija ilgstošs raksturs. Tādējādi apgabaltiesa konstatējusi vairākas pazīmes, kas līgumu ļauj kvalificēt kā darba līgumu.
Apgabaltiesas kolēģija nepareizi iztulkojusi un piemērojusi Darba likuma pantu par darba samaksu, jo JAP un V.Pavlova līguma punktā noteiktais atbilst pantā definētās darba samaksas kā “jebkura cita veida atlīdzības saistībā ar darbu” jēdzienam.
Nav izvērtēti visi nosacījumi un apstākļi
Augstākās tiesas Senāts, pārbaudījis lietas materiālus, apsvēris kasācijas sūdzības motīvus, noklausījies senatora Rolanda Krauzes, prasītāja pārstāvja R.Gaiļa un JAP juristes Maijas Ivbules paskaidrojumus, šā gada 9. martā atzinis, ka Zemgales apgabaltiesas spriedums ir atceļams. Apgabaltiesa, izskatot strīdu par 1999. gada līguma likumību, nav izvērtējusi visas ar tā noslēgšanu saistītās abu pušu tiesības, tā pārkāpjot Civilprocesa likuma 97. pantu. Apgabaltiesa nav ņēmusi vērā, ka prasītājs V.Pavlovs JAP strādā no 1969. gada. Noslēdzot 1999. gadā līgumu, darba tiesiskās attiecības pārveidotas par civiltiesiskām saistību tiesību vai komerciālām attiecībām, tiesa nav izvērtējusi apstākļus, kas apliecina šā darījuma pretlikumību. Tāpēc nepietiek, ka apelācijas tiesa vērtējusi apstrīdētā līguma simulatīvo raksturu. Nepieciešams vērtēt arī tā atbilstību likuma prasībām saskaņā ar Civillikuma noteikumiem. Darba līguma laušana un prasītāja atlaišana no darba nav notikusi. Prasītājs kā pirms līguma noslēgšanas 1999. gadā, tā pēc izpildījis ar pasažieru pārvadāšanu saistītus pienākumus. Apgabaltiesa nav izvērtējusi līguma saturu un nosacījumus, tā atbilstību likuma par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu sniegtajam individuālā darba darītāja jēdzienam. Likumā norādīts, ka individuālais darbs ir uzņēmējdarbība, ko fiziskā persona, kas iegādājusies patentu vai izņēmusi reģistrācijas apliecību, veic pastāvīgi saskaņā ar likumā fiksētajiem nosacījumiem. Apgabaltiesa nav izvērtējusi apstākli, ka līgums ar JAP neapliecina, ka prasītājs līgumā noteiktos pienākumus veic kā patstāvīga persona (individuālā darba veicējs). Proti, nav izvērtētas līgumā norādītās uzņēmuma saistības, ko JAP uzņēmies, kā arī pretrunas starp līguma nosacījumiem un likuma noteikumiem, kas regulē individuālā darba svarīgākos noteikumus. Faktiski ar šo līgumu noteikts atbildētājam saistošs darba režīms, kas izriet arī no JAP 2003. gada novembrī izdotā rīkojuma par līguma izbeigšanu sakarā ar darba režīma pārkāpumiem.
Pamatojoties uz minētajiem apsvērumiem, Augstākās tiesas Senāts atcēlis apgabaltiesas spriedumu un nodevis lietu jaunai izskatīšanai. V.Pavlovam atmaksājama drošības nauda 50 latu apmērā.
